Latviete skaistumkonkursā Ķīnā piedalās nejaušības dēļ

Nesen Ķīnā notikušā pasaules skaistumkonkursa „Miss Tourism Queen of the Year International 2010” Latvijas pārstāves stāsts atgādina filmas „Slepenā aģente” sižetu, kurā aktrises Sandras Bullokas atveidotā varone, būdama policiste, pēkšņi nonāk uz skaistumkonkursa skatuves. Arī Austras pašreizējais darbs maz saistīts ar izsmalcinātu sievišķību, krāsotiem nagiem, liekulīgu smaidu, pieaudzētiem matiem un krāšņām vakarkleitām — atribūtiem, bez kā, mūsuprāt, nav iedomājamas skaistumkaralienes. Priede strādā Šanhajā — izstādes „World Expo 2010” Latvijas paviljonā, kurā katru dienu teju vai kosmonauta ekipējumā pavada vismaz 12 stundu, rādīdama klasi „Aerodium” vēja tunelī. Jāpiebilst, ka viņa komandā ir vienīgā meitene. Un te pēkšņi — lūgums glābt skaistumkonkursu, kurā lieti noderējusi gan draudzenes aizlienētā kleita, gan vecmāmiņas 70. gados pirktās rotaslietas.

Austras dzīve ir viena vienīga likumsakarību ķēde un pilna iespēju, kurām viņa nekad nesaka „nē”. „Pēc vidusskolas beigšanas nebija īsti skaidrs, ko vēlos. Interešu bija tik daudz, ka izvēlējos studēt starptautiskās attiecības Rīgas Stradiņa Universitātē. Trešajā kursā paralēli sāku mācīties Latvijas Universitātes sinologos, kuros šobrīd esmu maģistrantūras posmā. Āzija mani vienmēr ir piesaistījusi!” par pirmo sastapšanos ar Tālo Austrumu kultūru stāsta Priede. Pagājušajā mācību gadā viņa studējusi pat trijās augstskolās vienlaikus, klāt jau nosauktajām arī Pekinas Starptautisko attiecību Universitātē. „Vienu brīdi sapratu, ka zūd motivācija, tāpēc devos uz Pekinu, lai klātienē mācītos ķīniešu valodu,” nonākšanu Ķīnā pamato meitene. Patlaban viņa ķīniešu valodu apgūst Šanhajas Donghua Universitātē. Uz Šanhaju aizvedusi kārtējā nejaušība — kad tikusi komplektēta „Expo” komanda, Austrai piedāvāts pievienoties.

Tiesa, ceļš no Pekinas uz Šanhaju viņas atmiņā palicis kā viens no trakākajiem līdzšinējās dzīves notikumiem. Un tādu nav mazums. „Milzīgs varoņdarbs pagājušajā gadā man šķita ar velosipēdu nobraukti 220 kilometri. Taču šogad varu droši apgalvot, ka Top 3 briesmīgāko notikumu saraksta pirmajā vietā pavisam noteikti ir vilcienā pavadītās 22 stundas ceļā no Pekinas uz Šanhaju…”  

Austra no netīkamajām atmiņām nevairās, atzīstot, ka tā bijusi tikai un vienīgi viņas vaina, jo visu mēdzot darīt pēdējā brīdī, tostarp iegādāties biļeti uz Šanhaju. „Dabūju biļeti tikai uz zemākās klases vilcienu, kas normālo padsmit stundu vietā līdz Šanhajai brauc 22 stundas. Vilcienā nav ne kondicionētāju, ne guļamvietu, pat ne normālu sēdvietu! Taču ir milzīgs skaits zemākā sabiedrības slāņa ķīniešu, kas smēķē lētas cigaretes, dzer kandžu, ēd visu, kas ir smirdīgs, spļaudās, met atkritumus gan ārā pa logu, gan vilcienā uz zemes, kā dēļ viss vagons bija mēslos līdz potītēm jau pēc pirmajām 20 minūtēm, nemaz nerunājot par bļaustīšanos un nemitīgiem kautiņiem,” iespaidos par vilcienā pavadīto laiku dalās ceļotāja.

Austra Latvijas vēja tunelī lido jau piekto mēnesi un Latvijas delegācijas vizītes laikā pagājušajā nedēļā priecēja arī Valsts prezidentu Valdi Zatleru. „No sākuma biju brīvprātīgā, bet tagad esmu tik labi samācījusies lidot, ka piedalos šovos,” stāsta Latvijas paviljona pārstāve.

Kādu dienu, gatavojoties kārtējam lidojumam, šķietamo rutīnu pārtraucis aģentūras Mis Latvija vadītājas Intas Fogeles zvans — skaistumkonkursam nepieciešama Latvijas pārstāve, taču meitenei no Latvijas aizbraukt nav iespējams. Austra, glāb!

Izvēli par labu Austrai Priedei Fogele izdarījusi, uzklausot „miseņu” frizieres un stilistes Agritas Grosbartes ieteikumus. Personīgi jau sen pazīstot Austru, Grosbarte zinājusi teikt, ka meitene ir izskatīga un nedaudz runā ķīniešu valodā. Tas derējis. „Lai gan katra meitene vismaz bērnībā sapņo būt par princesi, pēdējo gadu laikā, nodarbojoties ar akadēmiskām un sportiskām aktivitātēm, man pat prātā nenāca, ka varētu būt skaistumkonkursa „materiāls”. Daudz nedomājot, piekritu, lai arī bija sajūta, ka to nevēlos…”

Austra smej, ka skaistumkonkursu iztēlojusies kā lielisku atpūtu no saspringtās Expo ikdienas, taču ļoti maldījusies: „Konkursā esot, dažbrīd mans darbs Šanhajā, kas pārsvarā ilga pat 12 stundu dienā, šķita kā atvaļinājums.”

„Vienmēr esmu uzskatījusi, ka daudz vieglāk ir dzīvot tiem cilvēkiem, kas pārāk neuztraucas par dažādiem dzīves sīkumiem, tāpēc arī pati simtprocentīgi pie viņiem piederu. Taču konkursa laikā atklāju, ka mana neuztraukšanās jau robežojas ar bezatbildību…” paškritiski secina Austra. Tā vietā, lai iepriekš sakravātu ceļasomas un pārdomātu līdzi ņemamo lietu sarakstu, meitene pēdējās trīs dienas pirms izlidošanas uz konkursu darījusi visu, izņemot kravāšanos un gulēšanu…

„Kad trijos naktī draudzenes teica, ka jābrauc uz klubu, man tā šķita ģeniāla doma, jo gandrīz nekad nesaku „nē”. Kad pusseptiņos no rīta devos mājup, lai vismaz stundu sakravātos, jutu, ka četras negulētās naktis un fiziskā pārslodze darījusi savu — es aizmigu… Mani uzmodināja draudzene, kad līdz lidmašīnai bija palikušas divas stundas. Somā metu visu, kas pagadījās pa rokai, nedomājot par to, ka vismaz kurpes vajadzētu nodalīt no apakšveļas,” atceras Priede.

Komentējot savu garderobi, konkursante neslēpj, ka no visa vajadzīgā viņai trūcis piecu vakarkleitu, astoņu kokteiļkleitu, triju biznesa kostīmu, divu sporta tērpu un daudz kā cita. „Apjautu, ka lielākā daļa meiteņu bija ieradušās ar vismaz četriem koferiem, bet man bija tikai viens — piebāzts ar mācību un darba drēbēm, kādas jau nu ikdienai biju paņēmusi līdzi no Latvijas, kā arī dažām kokteiļkleitām. Vienu kleitu, ko nosacīti varētu dēvēt par vakartērpu, man bija aizdevusi kolēģe. Bet par nacionālo tērpu izmantoju kleitu, ko biju paņēmusi līdzi uz Ķīnu Jāņu svinēšanai. Likās, ka jābēg ātri un tālu…” šoku, ieraugot pārējās skaistumkonkursa dalībnieces, atceras Austra.

Kamēr vairāku valstu skaistumkaralienes uzcītīgi sekojušas savu stilistu norādījumiem, latviete Austra, bruņojusies ar veselīgu pašapziņu, pucējusi sevi pati. Uz konkursa skatuves lieti noderējušas arī līdzpaņemtās rotaslietas no Latvijas. „Kad braucu uz Ķīnu, līdzi savācu šādas tādas etniskās rotiņas, jo man patīk tās iepīt ikdienas stilā,” savu gaumi raksturo Austra, piebilstot, ka vairākas rotaslietas, tostarp vara jostiņu ar skujiņas rakstu, atradusi savas omītes 70. gados pirktajās mantās, ko viņa nav paņēmusi līdzi, pārceļoties uz dzīvi pansionātā. Ka jostiņa Austrai ir īpaši mīļa, var pārliecināties konkursa uzņēmumos, kuros redzams, ka Latvijas pārstāve ar to greznojusi gan nacionālo tērpu, gan Gucci peldkostīma biksītes, ar metāla siksniņu aizstājot „tradicionālos plastmasas grabuļus”.

Lai gan fināls norisinājās Ķingdžou pilsētā, skaistumkaralienes divas nedēļas ceļoja pa Šanduņas provinci, gozējoties dažādos pasākumos. „Ķīnā jebkurš baltais cilvēks var dabūt darbu tikai tāpēc, ka ir baltais. Tā ir „maksa” par to, lai „vidējam” ķīnietim rastos iespaids, ka uzņēmums vai pasākums ir kaut kas labs, jo tajā ir baltais,” par novērojumiem stāsta Austra, atzīstot, ka arī skaistumkonkursā to labi izjutusi — ja 80 skaistas meitenes braukā pa dažādām rūpnīcām un tūrisma apskates vietām, tad process ir bezmaz vai līdzvērtīgs latviešiem zināmā „baltā lāča” vadāšanai.

„Katrā pilsētā vakariņojām ar vietējo valdību, kas izpaudās kā komunistu priekšstāvju klātesamība pie mūsu galda un stundām ilga klausīšanās labākajās tradīcijās ieturētās runās ar kliedzošu intonāciju un iebļāvieniem vajadzīgos brīžos, lai uzkurinātu publiku,” saviesīgo vakaru gaisotni apraksta Priede, atzīstot, ka visgrūtāk bijis klausīties par Ļenšan pilsētas spožo un vareno nākotni, ko palīdzēs celt visu meiteņu skaistums. Turklāt tobrīt meiteņu acu priekšā visu laiku bija redzama ceptas pīles pāršķeltā galva, vismaz piecus kilogramus smaga zivs ar atvērtu, sastingušu muti, bet blakus tai — maziņš vārīts bruņrupucītis, kas uz visiem „raudzījās” nu jau izdzisušām ačelēm. „Tajā brīdī sapratu, ka ķīniešu virtuve, lai kā to esmu slavējusi, tomēr man īsti neiet pie sirds…”

Lai arī baltā cilvēka statusa priekšrocības Austru nepārsteidz, ķīniešu iztapība nav viņas gaumē. „Man nav nekas pretī, ja vīrietis palīdz uznest bagāžu, taču, ja to dara mazas meitenes… Kad autobuss piebrauca pie viesnīcas un bagāžu sāka krāmēt meitenes, kas ir mums līdz plecam, man kļuva gandrīz vai slikti. Sapratu, ka nespēju uz to skatīties, un gāju viņām palīgā vai, pareizāk sakot, — ieņēmu vienas vietu… Ieraugot, ka somas krāmē baltā sieviete, attapās arī ķīniešu vīrieši, kas stāvēja apkārt kuplā skaitā un… fotografēja. Viens no viņiem „piepeldēja” pie ķīnietes un tēloja palīdzēšanu, kas izpaudās kā simboliska rokas pielikšana pie nesamā, kamēr otrā rokā tika turēta cigarete. Nenocietos — aizdzinu prom abus, citādi prasību pēc 20 minūtēm jau stāvēt lejā vakartērpā un pilnā make up ekipējumā nebūtu izpildījusi,” par ķīniešu neproduktīvo iztapību stāsta Priede, atcerēdamās, ka viesnīcas kāpņu telpā gandrīz vai sakāvusies ar citiem ķīniešiem, kuri tomēr mēģinājuši izraut viņai nesamo, kas svara ziņā bijis līdzvērtīgs pašiem.

Mati aizpeld baseinā

Austra ne reizi dzīvē nav piedalījusies skaistumkonkursos, tāpēc nav brīnums, ka uz tiem raudzījusies stereotipiski. „Sapratu — lai kā man nāktu smiekli par dažādām klišejām, tās patiešām ir realitāte. Sākot ar to, ka skaistumkonkursa meitenes dzīve sastāv no pielikto matu ieveidošanas un nemitīgas ģībšanas vai raudāšanas, un beidzot ar horeogrāfu geju, kura šovinistiskie jociņi aizskar daudzas meitenes.

Droši vien ne katra, kura piedalījusies šāda tipa pasākumos, noķers to izjūtu, ko noķēru es, kad Miss Belarus tik seksīgi pozēja pie palmas, ka iekrita baseinā ar visām kurpēm, bet Miss Canada pazaudēja liekos matus, taisot pavedinošas pozas zem ūdenskrituma. Es tiešām biju nonākusi sev nepazīstamā pasaulē,” par piedzīvojumu gandarīta ir konkursa dalībniece, neslēpjot, ka daži no uzskatiem tomēr cietuši sakāvi.

„Mana iekšējā pārākuma sajūta, ka man nav triviālu problēmu kā citām meitenēm (no sērijas „ak, Dievs, man atlīmējušās skropstas!”), sabruka brīdī, kad nokavēju lidmašīnu un sapratu — organizatoriem ar mani ir maz problēmu, jo savā būtībā neesmu kaprīza, taču, ja tās ir, tad stipri vien lielākas nekā citām meitenēm…” Pārlidojot no pilsētas uz pilsētu, Austra nav dzirdējusi pasažieru sarakstā nosaucam savu vārdu, tāpēc uz divām stundām aizgājusi „iečekot’” internetu. Kad atgriezusies, sapratusi, ka viņas meiteņu grupiņa jau ir prom… Cits nekas neatlicis kā piepirkt biļeti par savu naudu un lidot ar nākamo reisu. Tāpat brīdī, kad Surinamas meitene izgājienam piedāvājusi savu vakarkleitu, sašķobījies Priedes priekšstats, ka konkursā piedalās tikai skaudīgas un konkurences pārņemtas meitenes. „Bet vislielākais gandarījums ir tas, ka uzveicu savu pārliecību, ka nekad negribētu dejot, kur nu vēl bikini, vai dziedāt auditorijai…” noslēpumaini secina Austra, atklājot, ka kādās vakariņās pēc organizatores lūguma dabūjusi dziedāt My Heart Will Go On tikai tāpēc, ka zinājusi dziesmas tekstu, nevis lepojusies ar lieliskām vokāla dotībām. „Par spīti visam, man liekas, ka bija labi. Lai gan operdziedātājas karjera nav apspriežama, ausis ciet nebija jātaisa,” par panākumiem ironizē Austra.

Ieva Valtere/Foto: no Austras Priedes personīgā arhīva, Toms Kalniņš/Valsts prezidenta Kanceleja