Lauzis mugurkaulu, bet spējis atgriezties dzīvē. „Lauku sētas” kolorītais dalībnieks Aleksandrs
Latvijas Televīzijas šova „Lauku sēta” blondais finālists Aleksandrs Riekstiņš (47) savulaik vēlējās piedalīties olimpiskajās spēlēs, bet traģēdijas dēļ kļuva par TV zvaigzni.
Ciemos pie Aleksandra Riekstiņa
„Tas blondīns no „Lauku sētas” takš tagad dzīvo kopā ar Valentīnu Roziņu no Brenguļu pagasta — nu, to pašu „tantuku”, ar ko šovā plēsās un amzierējās. Tā viņš ir — kas mīlējas, tas ķīvējas…” — viszinīgi spriež daudzās Latvijas lauku sētās. Īpaši pēc tam, kad pie kāda pagasta ziņojumu dēļa cilvēki pamanījuši afišu, kurā kolorītais pāris minēts kā vietējās ballītes vadītāji. Vai patiesība maz ir tāda, kādu to „mālē”? Aleksandrs Riekstiņš atklātā sarunā žurnālam „Kas Jauns” nesen atklāja savu dzīves stātu - par traģēdiju savā dzīvē, kas koriģējusi ne tikai jaunības sapni piedalīties olimpiskajās spēlēs, bet arī attiecības ar sievietēm.
Par šova „Lauku sēta” uzvarētāju kļuva Ieva Vēra no Kuldīgas, bet šova atraktīvākais dalībnieks, bez šaubām bija Aleksandrs Riekstiņš. Viņu nevarēja nepamanīt, pateicoties savai spilgtai „vizītkartei” — bravūrībai, „uzkačātiem” pleciem, pašpārliecinātībai un blondai matu krāsai, kas, kā vēlāk noskaidrojās, ir pilnībā dabas dota.
Daudzi TV skatītāji viņu atceras arī kā Liepājas Violetā kora līderi, kurš priekšnesuma beigās uz rokām paķēra Andri Ērgli, bet vēlāk publiski runāja par populārā solista nenokārtotajām naudas lietām pret kora dalībniekiem. Viņš bija redzams arī Ivo Fomina priekšnesumā šova „Mūsu zelta dziesma” fināla koncertā, izpildot „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”.
Bet kas gan Aleksandrs par liepājnieku? Dzimis Kandavā un jau vismaz 20 gadu dzīvo Dobelē, kas no vēju pilsētas atrodas vismaz 200 kilometru. Atbildot uz jautājumu, Saša ņemas cilāt šovu vēsturi, kas viņam nemaz nav īsa. „Pirms vairākiem gadiem uz Dobeli atbrauca Baiba Sipeniece organizēt „Dziesmu dueli”. Šķiet, kādā pasākumā biju kaut ko šķībi nobaurojis un ar to palicis dobelnieku prātos,” stāstu sāk Saša, atcerēdamies, ka toreiz nezin kāpēc pārstāvējis Domes komandu un „cīnījies” pret iedzīvotājiem. Pēc pasākuma pienākusi Sipeniece un vaicājusi, vai atraktīvais vīrietis negribētu izmēģināt spēkus arī televīzijā? Kāpēc gan ne, un jau pēc pāris nedēļām šovā „Dziesmu duelis” Aleksandrs ar „Lauku muzikantu” Normundu cīnījies pret dziedātājām — māti un meitu Olgu un Diānu Pīrāgām. Un uzvarējis. Pēc gada Riekstiņš ar dziesmu „Pidmenula” jau plūcis laurus festivālā „Dziesma manai paaudzei”. Lai arī dziedājis šķībi, to darījis no sirds. Kā jau visu. Šovu azarta vadīts, viņš pieteicies arī nākamajos projektos.
Pēc izglītības Saša ir uzņēmumu vadītājs, tāpēc pirms vairākiem gadiem šajā pašā specialitātē Liepājas Universitātē uzsācis studijas maģistrantūrā. „Reiz nāku no augstskolas lekcijām un skatos — stāv milzīga rinda, un notiek atlase „Koru kariem”. Izstāvēju un nodziedāju savu „Pidmenula”, ko dzirdēja arī lietuviešu producents. Jau turpat tiku informēts, ka esmu iekļauts Liepājas korī. Jā, brauca cilvēki ar TĀDĀM balsīm, bet paņēma mani…” joprojām izbrīnīts ir šovmenis.
Aleksandrs Riekstiņš šovā „Koru kari” un „Mūsu Zelta dziesma”
Pēc tam sākušies traki laiki. Saša knapi „pavilcis” universitātes mācības, taču nu bijis jāpaspēj arī uz mēģinājumiem. „Sākumā jau nevienam neteicu, kur dzīvoju, jo baidījos, ka izmetīs no kora. Uz pirmo raidījumu braucot, liepājnieki prasa — kur mani paņemt autobusā. Saku: „Pie Tukuma un Dobeles krustojuma.” Ka Dobelē darīšanas, tāpēc tur gaidīšu. Kad pie krustojuma stāvēju otrajā un trešajā reizē, nācās atzīties...” Bet Ivo Fominam „Zelta dziesmu” finālā Liepājas kora līderis tā arī neesot spējis pateikt patiesību. „Kad Ivo uzaicināja mūs dziedāt kopā, nevarēja nejust no viņa to degsmi — mums, liepājniekiem, jāparāda, kas mēs esam un kā mēs varam. Pirms priekšnesuma Ivo iešķieba man rokās Liepājas karogu — še, vicināsi! Atrunājos: „Labāk es to karogu tikai paturēšu, bet tu dziesmas beigās, būdams solists, ņemsi to pats un plivināsi. Man kā viltvārdim bija neērti iznest Liepājas karogu, bet arī pateikt Ivo nevarēju, jo tas, iespējams, viņu apbēdinātu un mazinātu patriotisma garu…”godprātīgi spriež Aleksandrs.
Realitātes šovam „Lauku sēta” Saša pieteicies pēdējā dienā, pamanot žurnālā „Rīgas Viļņi” sludinājumu. Kā zināms, Riekstiņš ir viens no 12 dalībniekiem, kurš šovasar Kandavas lauku saimniecībā „Indāni” uzsāka cīņu par jaunu septiņdesmit zirgspēkiem apveltītu „Zetor” traktoru.
Skatoties „Lauku sētu”, skatītāji sprieda par blondā šova dalībnieka patieso „seju”. Viņam par visu ir viedoklis un, šķiet, iepriekš izshēmota rīcība, kurā ietilpst arī amzieris ar meitenēm. Tas skatītājiem devis iemeslu dažādām tenkām. Vieni ir pilnīgi pārliecināti, ka Saša četrus mēnešus pēc šova filmēšanas beigām arī dzīvē meties kopā ar Valentīnu. Pats Aleksandrs par to smej, bet pret klačām neiebilst. „Ja cilvēki pēc šova par mani domā un sauc kaut vai par augstprātīgu pūsli, tas ir labi! Tas nozīmē, ka esmu kaut ko iekustinājis, kā tam jābūt. Jo remdenība man nav pieņemama!”
Šovā Aleksandrs no Dobeles izpaudies pēc pilnas programmas, taču daudz kas tā arī neesot nonācis līdz TV ekrānam. „Lauku sētas” finālists atceras, kā darījis visādas dullības — gājis pirtī „pa pliko”, ēdis ogas no meitenes pēcpuses un bučojies uz nebēdu. „Man saimniece prasīja, vai esmu seksuāli izbadējies. Teicu: „Paskaties, reku jūsu suņi grāvmalē pārojas, gailis bradā vistu, bet laukā teļš lec govij mugurā. Iznāk, ka jums te vienas izvirtības notiek, bet ko es sliktu daru?” Beidzās ar to, ka mani nosauca par stulbeni…”
Bet, par Valentīnu runājot, viņš atklāj, ka joprojām ar viņu kontaktējas — regulāri sazvanās, kopā ar pārējiem bijis uz viņas jubileju septembrī, bet tas arī viss. „Man ar viņu nepavisam nav ko dalīt. Taču pasaku atklāti — tik indīgu sievišķi kā Valentīnu, kas visam pāri iet kā tāds buldozers, ir grūti atrast… Nespēju iedomāties, kā ar viņu kāds vispār spētu sadzīvot, par sevi nemaz nerunājot!” baumas kliedē šovmenis. It kā apstiprinot Sašas teikto, istabā kafijas papildinājumu ienes viņa sieva Rudīte…
Dāvanas seksuālam maniakam
„Ar muti varu pārgulēt kaut vai ar visu ciemu,” iedzīvošanos šādās veltēs pamato Aleksandrs. Taču dzīvē viņu vada strikti un kategoriski uzskati. Pievēršoties realitātei, acīm redzami sarūk Aleksandra bravūra un balss iegūst tikko saklausāmu skaņu. Klājot kafijas galdu, talkā ar atbildi nāk viņa sieva Rudīte, atklājot, ka mājās Saša ir ļoti kluss un mierīgs cilvēks. „Tikai mana ģimene zina, kā es sūdzos, ārdos un nīkstu ārā, kad neesmu līdz galam izdarījis to, ko iecerējis. Tāpēc gribu pateikt paldies par izturību un atbalstu savai sieviņai un audžumeitai Loretai,” pateicību neslēpj Aleksandrs. Būdama mūzikas skolotāja, Rudīte vīram palīdzējusi dziedāšanas projektos saprast notis, bet audžumeita allaž devusi objektīvu kritiku, uz kuru viņš varējis paļauties.
Ieskats LTV1 šovā „Lauku sēta”
Principiāls maksimālists
Riekstiņu pārim pieder pašiem savs mazumtirdzniecības uzņēmums. Uz Dobeli Saša pārcēlies pēc iepazīšanās ar Rudīti, vairoties no pagātnes sāpīgām atmiņām. Mācoties Kandavas skolā, Saša bijis liels sportists. Pārstāvējis republikas vieglatlētikas izlasi, kā barjerskrējējs braukājis pa sacensībām. Tuvojies obligātais dienests PSRS armijā, un vienīgā cerība no tā paglābties Sporta akadēmijas pirmā kursa studentam bijusi sporta rota. Treneris solījis to nokārtot, Aleksandrs tikām bēguļojis, bet beigās tāpat nosūtīts dienēt labu gabalu aiz Ļeņingradas, kur piedzīvojis ģedovščinas virskundzību pēc pilnas programmas. „Negribu tajā iedziļināties. Varu tikai pateikt to, ka armijā sāku apjaust, ka esmu karjeras cilvēks. Ja nebija iespēju sevi pierādīt sportā, uzdienējos līdz vecākajam seržantam.” Atgriežoties no armijas, kādreizējais vieglatlēts svēris 94 kilogramus — par 20 kilogramiem vairāk nekā sākumā. Jutis, ka barjeras vairs nepārvārēs, un pievienojies bobslejistiem.
„Arī bobslejā maksimāli panākumos gāju uz augšu, PSRS meistarsacīkstēs bijām līderos. Izlases treneris Upatnieks solīja uztaisīt jaunu bobu, gatavojāmies braukt uz sacensībām Vācijā. 24 gadu vecumā biju tikko apprecējies. Līdz startiem Vācijā bija atlikušas divas nedēļas. Pa vakariem gāju uz Tukuma dzelzceļa staciju piehalturēt, lai varētu galus savilkt kopā. Un tur uz pleciem man uzkrita divarpus tonnu smags autokrāns, piespiežot pie zemes un pārlaužot mugurkaulu,” skumīgo stāstu atklāj Aleksandrs, neslēpjot, ka viņam piešķirta otrā invaliditātes grupa, jo pāris muguras skriemeļu aizstāti ar plastmasu, bet no nerva palikusi vien maza stīdziņa, kas ietekmē kāju kustību. Dakteri prognozējuši, ka Saša pārvietosies tikai ratiņkrēslā, tomēr, pateicoties pārdabiskam gribasspēkam, pēc gada viņš piecēlies. Taču laulība, kurā pasaulē nācis dēls, pēc pāris gadiem izirusi.
Aleksandrs secina, ka slimība ir pārbaudījums abiem un bieži kādam tas izrādās par smagu… Saša atklāj, ka viņa dēlam nu jau ir 21 gads, taču dzīvē viņu ceļi tā arī neesot saplūduši vienā. Sievai šķiršanās brīdī jau bijušas jaunas attiecības, tāpēc Aleksandrs izlēmis paiet malā. „Esmu maksimālists. Ja norauju attiecības, tad uz visiem laikiem, izvairoties no jebkādas satikšanās. Ja ienāku jaunā ģimenē, tad mana audžubērna tēvam te vairs nav ko nākt…” strikts ir Saša. Pirms pāris gadiem dēls meklējis kontaktu ar savu tēvu. Rīgā arī satikušies, taču turpinājuma attiecībām nebūšot. „Nekad neesmu spējis saprast, kā bijušie ar esošajiem var čupoties pie viena galda. Es tā nevaru…”
Vienpatis mežā
Aleksandra sapnis par bobsleju tā arī palicis neizsapņots. Viņš domā, ka azartu piedalīties šovos devis sportā nerealizētais lādiņš. Aiz bezdarbības sācis strinkšķināt ģitāru un kaut ko dziedāt. Tikai retais pamanījis Sašas savādo gaitu un to, ka viņa pēdas nekustas. Dažkārt gan kāds noprasa, kas noticis ar kāju, bet tādās reizēs Saša pats tēlo izbrīnu, atzīstot, ka nupat laikam būs kaut kur samežģījis, un droši tik kāpj uz skatuves.
Arī atbilde par trenažieru zālē „uzkačāto” augumu viņam saistīta ar rūpēm par kājām. „Nekādus preparātus nelietoju un trenažieru zāles neapmeklēju. Bet tāds augums man izveidojies no tā, ka esmu spiests regulāri vingrot, lai noturētu mugurkaulu. To daru tepat mājās pie stieņa vai vienkārši uz grīdas — nekad neskatīšos hokeja spēli, sēdēdams pie kausa alus, bet gan gulēšu uz grīdas un cilāšu kājas vai uzlabošu presīti,” stāsta Aleksandrs.
Viņš atklāj, ka ar prieku izklaidē cilvēkus, taču mājas dzīvē ir vienpatis, kuram patīk ilgas pastaigas pa mežu vienatnē un ģitāras strinkšķināšana pirtsgalā. Un vēl — viņa vājība ir ceļošana un dažādu dabas objektu pētīšana. Šovasar pēc „Lauku sētas” filmēšanas kopā ar draugiem jau paguvis izbraukāt Itāliju, Austriju, Šveici un Franciju. Bet ar šoviem nu viņam kādu laiku būšot gana. Pietiek! Vienīgais, uz ko viņš vēl „parakstītos”, būtu kas līdzīgs baiļu faktoram — „uz visu banku” ar tārpu ēšanu un dzīvošanu ar čūskām vienā krātiņā.
Aleksandrs Riekstiņš un Liepājas koris šovā „Koru kari” „Tiž mene pidmanula”
Aleksandrs Riekstiņš šovā „Lauku sēta”
