Jarāns kāzu jubileju svinēja sniegotajā Stambulā. FOTO

Ceļošana ir viena no Jarānu ģimenes tradīcijām. Dagnijai un Jānim patīk ceļot divatā, turklāt uz vietām, kur nesalasās tūristu bari. Kā, piemēram, ziemā apskatīt vienu no lielākajām pilsētām pasaulē — Stambulu. „Ceļojuma laikā mūs pārņēma tāds austrumniecisks miers. Lēni, mierīgi, bet tur viss notiek,” gandarīti par ceļojumu žurnālam „Kas Jauns” nesen stāstīja Jarāni.

Pie vīra var tikt, aizvedot viņu ceļojumā

„Pie Jāņa jau nevar citādi tikt, kā vien aizvedot viņu projām no Latvijas,” nosmej Jāņa sieva un pastāsta, ka februāri viņi iesaukuši par „Forever 21” (jeb — kopā 21). „Tāpēc, ka 7. februārī ir mana dzimšanas diena, bet 14. februārī — kāzu gadadiena. Esam šos ciparus saskaitījuši kopā — iznāk 21. Un tā arī katru gadu svinam,” stāsta Dagnija.

Šogad Jarāni ne radiem, ne draugiem ballīti nav rīkojuši, bet izlēmuši, ka pašiem kaut kur jāaizbrauc. Izvēloties ceļojuma mērķi, skatījušies, lai tur būtu mazliet siltumiņa, bet ne tā, kā kūrortā. Noskatījuši Stambulu, jo bijušas pieņemamas aviobiļešu cenas, un sprieduši, ka īstais laiks, lai baudītu Turcijas kultūras centru, ir tad, kad tur valda ziemīgi pavasarīga noskaņa.

„Tur tagad plus 6 līdz 10 grādi,” teic Jānis un pastāsta, ka viena no populārākajām profesijām Stambulā patlaban esot kurpju tīrītāji. „Tur ir ļoti tīrīga tauta, pilsēta — tīra, kārtīga, un viņiem visiem ir tīri apavi. Ar to tīrīšanu nodarbojas mazie puikas un pensionāri gados. Mēs no kuģīša gājām uz Dolmabahčes pili apskatīt, kur kādreiz sultāna harēms uzturējies. Man apavi dubļaini, notašķījušies, skatos, stāv parciņā viens kurpju tīrītājs, un tad pēkšņi viņš iet mums garām un it kā netīšām viņam no kastes izslīd kurpju birste. Paņemu birsti un pieklājīgi saku: hei! Viņš pagriežas: „Thank you, thank you (Paldies, paldies! – angļu val.)” un saka, ka notīrīs man kurpes. Notīra un rāda, lai maksāju viņam. Ņemu maku, bet man tikai paliela naudas zīme, un viņš paķer to, par kuru varēja notīrīt vēl trīs pārus apavu. Ierauga, ka man ir vēl naudiņa, un rāda, lai to arī dodu. Tie ir lielākie mahinatori. Domā, ka es, ārzemnieks, stulbs, apjucis. Pasniedzot to birsti, es viņam nepalīdzēju, — izrādījās, tā ir viņu taktika. Īsts aktieris!” nosmej Jānis un brīdina: „Arī Amerikā, ja tu redzi, piemēram, kādu melnādaino pakrītam tev priekšā, nekad neej, necel viņu augšā, nepalīdzi! Momentā to viņš var izmatot, kliedzot, ka esi viņu pagrūdis, sauc policiju un no tevis izkrāpj naudu. Pasaule ir nežēlīga.”

Salaulājas trīs reizes

Jarāniem katrai dienai bijis izstrādāts savs plāns, bet īpašs piedzīvojums bijusi nokļūšana īstos turku rajonos. „Tie pilnībā atšķīrās no tā, ko redzējām centrā. Apmaldoties ieklīdām augļu un dārzeņu tirgū, kur tirgotāji bija tikai vīrieši. Cik tie kartupeļi un dārzeņi bija skaisti, kāda izvēles bagātība! Redīsi dūres lielumā, tādus nebiju redzējis. Brokoļi, puķkāposti un neskaitāmi garšaugi, salikti milzīgās kaudzēs. Tas ir zaļais stends. Tad ir krāsainais augļu stends, tad bagātīgas rīsu un garšvielu kaudzes. Patīkamākais, ar kādu mīlestību, baudu viņi katru dārzeni novieto — īsts mākslas darbs. Vakarā mēs tieši pusdienojām kādā mazā ēstuvītē, kur viss bija gatavots no šiem dārzeņiem. No rīta redzējām uz letes un vakarā baudījām gardu maltīti,” Dagnija atsauc atmiņā smaržu un garšu nianses.

„Tas bija forši, ka mēs bijām tajā laikā, kad nebija tā saukto aitu baru, kad brauc 30—40 cilvēku lielas ekskursantu grupas — piebrauc autobuss, un visi steidzas uz tirgu sapirkties. Mēs satikām tikai vietējos un nelielas ārzemnieku grupiņas,” apmierināts ir Jānis.

Jarāniem spilgtā atmiņā palikusi arī Stambulas Āzijas daļas apskate. „Aizbraucām ar kuģīti pāri Bosfora līcim. Krastmalā uzmanību piesaistīja kāda stikla ēka ar kupolu. Iegājām iekšā un sapratām, ka tā ir laulību pils. Sākām fotografēt, bet vietējie puiši, kas mazliet garlaikojās un kam nebija īsti, ko darīt, mums piedāvāja apsēsties tieši baltajos, izgreznotajos krēslos pie mikrofona, kur skaļi atkārtojām savu jāvārdu. Tad nu esam laulāti Latvijas Sociālistiskajā Republikā, 25. kopdzīves gadā stiprināti katoļu baznīcā un tagad vēl Āzijā salaulāti,” nosmej Jānis un uzjautrinās arī par svētku maltīti. „Atpakaļ braucot, steidzāmies uz kuģīti, bijām izsalkuši un paķērām ātrās uzkodas. Tā, nu, mums bija svētku mielasts uz kuģa ar girosa rullīšiem rokās.”

Dalī pats rāda ceļu pie sevis

Jānis Jarāns ir kaislīgs spāņu mākslinieka Salvadora Dalī cienītājs, un Stambulā, pavisam negaidot, viņam izdevās apskatīt viņa darbu izstādi!

„Tagad esmu redzējis viņa oriģināldarbus trijās pasaules valstīs. Dalī muzeju kopā ar Dagniju apmeklējām Parīzē pirms daudziem gadiem. Pirms pieciem gadiem biju Amerikas Dienvidos, mazā pilsētiņā Sanktpēterburgā, kur bija liels Dalī muzejs, un tagad pēkšņi Stambulā Dalī izstāde!” sajūsminās aktieris, bet Dagnija izstāsta, cik neparastas sagadīšanās dēļ viņi nokļuvuši šajā izstādē. „Pats interesantākais bija, ka tas notika neplānoti. Ceļojuma laikā par savu veselību mēs galīgi nesūdzējāmies, bet vienā rītā steidzāmies ar Jāni uz pieturu, bet viņam pēkšņi nebija lāgā ar pašsajūtu. Gāja un apstājās, kas viņam galīgi nav raksturīgi. Gaidot Jāni, es vienkārši vēroju apkārtni un pamanīju — plakāts ar Dalī bildi! Citādi, kā par nejaušo likumsakarību, nenosauksi, jo steigā mēs noteikti būtu pagājuši garām.”

„Otra nejaušība, ka pats pirmais, ko ieraudzīju, bija fantastiski izteiksmīgi zīmējumi ar tauriņiem. Man pašlaik notiek jaunās izrādes „Kolekcionārs” mēģinājumi, pirmizrāde būs 8. martā. Tāpēc daudz ko no Dalī izstādē redzētā varēšu ielikt savā tēlā,” gandarīts ir Jānis.

„Tās bija Dalī miniatūras no mūža pēdējā posma, kad viņš dzīvoja bez savas mīļās Gallas un sapņoja tikai par to, kā aiziet pie viņas mūžībā. Šīs bildes ir kā Jāņa izrādes teksta vizuālā puse. Vīrietis ilgojas pēc sievietes, kuru viņš vairs nevar dabūt. Bijusi un aizgājusi. Jāņa lugas variantā, ka viņš vēl grib dabūt to vizuālo rokās, bet netveras. Atvērtām mutēm skatījāmies Dalī darbus,” Dagnija pievienojas vīra izjūtām.

Kā izbaudīt Stambulu

Jarāni Turcijā bijuši arī pirms desmit gadiem. „Tas bija vasarā, braucām filmēt „Piektdieņus” Antaljā,” atceras Jānis un piebilst, ka ziemeļnieki parasti jau ziemā uz Turciju nebrauc.

„Daudziem varbūt liksies, ko Stambulā var redzēt ziemā. Bet ir interesanti vērot vietējos,” teic aktieris un sieva papildina: „Stambula ir septiņos pakalnos, katra pakalna galā ir mošeja, kas ir fantastiski izgaismota. Un tās skaņas, kad no visām vienlaikus atskan aicinājums uz lūgšanām!”

Dagnija atceras: patīkamākais pārsteigums Stambulā bijis, ka nav jutusi izslavēto uzbāzību. Pat lielajā tirgū ne. „Uzrunāja, protams, un man bija žēl, ka mums nebija līdzi kādas Latvijas kartes, jo tradicionāls ir jautājums: „No kurienes jūs esat?” Zviedriju viņi vēl zina, bet Baltijas valstis neko neizsaka.”

Jānis gan iebilst: „Tajās kūrortpilsētiņās gan, kurās bijām pirmoreiz, nepārtraukti uzbāzās un sauca iekšā veikalā. Tur visi runāja krieviski. Lindermana kungam un Ždanokas kundzei man jāsaka, ka Turcija ir viena no tām valstīm, kur viņu sapnis piepildījies. Šajā Turcijas daļā visi runā krieviski.”

Dagnija pārtrauc vīru: „Neteiksim — visi, bet pārdevēji gan. Stambulā mēs izvēlējāmies dzīvot trīs dažādās viesnīcās, lai iepazītu katru pilsētas daļu: Sultanahmetas vēsturisko centru, Taksimas jauno rajonu un Laleli, kas piemērota pārticīgajiem krievu tūristiem, ar ļoti labiem veikaliem, ar apkalpošanu krievu valodā.”

 Jānis turpina: „Viesnīcā „Zagreb,” kurā dzīvojām, bija televīzijas kanāli krievu valodā. Viss pakārtots varenās, maksātspējīgās lielās valsts labā. Te ne tikai kurpju tīrītāju ir daudz, bet arī jaunu cilvēku, kuri brauc ar ratiem, kuros ir lieli drēbju maisi, apvilkti ar izolācijas lentēm un ar uzrakstiem „Kijev”, „Moskav”, „Tadžikija”. Tie ir gružščiki, ratiņu stūmēji, kuri stumj no noliktavām milzīgas ķīpas ar precēm. Katrs turku veikaliņš ir kā neliels tirgus, kur pārdod ne vienu vai divus kreklus, bet simtiem. Tie tiek aizsūtīti uz citām valstīm. Ļoti augstas kvalitātes, tā nav Ķīnas prece.”

Runājot par tirgošanos, Jarāni dalās iespaidos pēc Lielā Tirgus apmeklējuma. Šis Stambulas tirgus aizņem veselu pilsētas rajonu, teju Rīgas centra lielumā. „Jāprasa, ko tur nepārdod, nevis pārdod. Mēs neko nenopirkām, jo man ļoti nepatīk tirgoties. Cenas nekur nav norādītas. Vispirms jāpaprasa cena, ja prece patīk, pārdevējs iesauc iekšā, pasaka cenu, bet par to nedrīksti pirkt — jāsaka sava cena, un aiziet tirgošanās. Un viņi apvainojas, ja uzreiz samaksā par preci,” paskaidro Jānis. Dagnija piebilst, ka ceļojumos ņem līdzi tikai rokas bagāžu: „Tas pilnīgi izslēdz kaut kādu mantu pirkšanu. Tāpēc brīnišķīga ir sajūta, ka vari iet caur tirgu kā caur muzeju. Tā ir liela bauda.”

Un stāsta noslēgumā Jarāni uzsver: „Jo vairāk tu ceļo pa pasauli, jo vairāk novērtē to, kas ir pie mums. To, cik skaista ir Latvijas jūrmala ar saviem priežu siliem un kilometriem garajām baltajām smilšu pludmalēm!”

Jānis Jarāns šovā „Imanta Babīte atkal pietur”