Aktieris Dzelzītis meklē savu ideālo līgavu

Turpinot pētījumus stand-up komēdijas žanrā, izrāžu apvienība „Panna” skatītāju vērtējumam nodevusi jaunu izrādi – Uģa Segliņa sarakstīto un Jura Rijnieka iestudēto „Līgavaini”, kurā tipisku vīrieša attieksmi pret mīlestības un kāzu savstarpējo sakarību izdzīvos viens no Latvijas pamanāmākajiem vecpuišiem - aktieris Lauris Dzelzītis.

Kāda būtu patiesi brīnišķīga pasaule? Ja tajā valdītu miers un... visi cilvēki apprecētos! Tad kāpēc mēs īstas jūtas gribam apstiprināt ar priekškaramo atslēgu pie tilta margām? Kāpēc mums šķiet, ka jebkurš cilvēks, ko bieži redzam televīzijas ekrānā, ir mūsu mīlestības vērts? Tā, it kā kāzu kleita būtu vienīgais gaišais cerības stars tumsas valstībā un baltais mutautiņš uzvalka kabatā – vienīgais gaišais plankums tuneļa galā. Tas ir sākums vai gals?! Izrādes „līgavainis” Dzelzītis piedāvā savu atbildi – tajā brīdī, kad jūtas tiek pārvērstas par preci un mīlestība – par sarkanu plīša spilventiņu Valentīna dienā, jūtas mirst…

Lauri, par ko ir izrāde?

Tu prasi, lai raksturoju izrādi? Nu, mīļie cilvēki, tas būtu tāpat kā prasīt – vai tas bērns būs skaists, kas jums dzimst? Nu, vecāki ir forši, it kā nebūtu nekāda iemesla, lai būtu savādāk. Tā jau ir tā izrādes piedzimšana – to nevar tāpat izstāstīt.

Ja tā šauri ņem, tad izrāde ir par čali, kuram kārtējo reizi saasinājušās domas par precībām. Ir jau tā dzīvē – 16 gados gribas precēties, tad kādos 22… Un vienmēr liekas, ka ir īstais laiks.

Domāju, ka visiem tā ir. Iemesls gan katram citādi iegrozās – vienam piedzimst bērns, cits satiek liktenīgo vai vienkārši masu psihozei padodas…

Tavam varonim uznāk kāre precēties?

Nē, viņš tiek ierauts notikumu virpulī, kas pieved pie kaut kāda iznākuma. Kā akmens no kalna – nejauši sāk ripot, bet apstāties vairs nevar. Tas nav klasisks stāsts, bet gan jauns skatījums uz precībām kā tādām. Mans varonis ir cilvēks ar izredzētā sajūtu. Uz skatuves esmu viens. Tā vēl nekad nav bijis. Izaicinājuma pēc gribējās pamēģināt arī šādu žanru. Man, lai arī vajag stabilu pamatu, nepatīk sakārtotība.

Es pats. Mana personīgā dzīve aprobežojas ar mani. Man nav cilvēka, ar ko dalu savu dzīvi. Esmu tikai pats sev. Un realizējos uz skatuves. Tāpēc man patīk raksturlomas, kurās vari rakties citu cilvēku dzīvē. Gandrīz katru dienu noskatos pa vienai filmai. Atnāku no teātra un uz pusotru stundu metos citā dzīvē, uzlikdams kādu filmu.

Nu, kas ir aktiera darbs? Patiesībā – mānīšanās lielos apmēros. Šizofrēnijas kultivēšana katru vakaru septiņos. Aizejot mājā, gribu, lai piemāna mani.

Dailes teātra Kamerzālē esi redzams jaunā izrādē „12. diena”. Tev tik labi piestāv uz skatuves mocīties attiecību un uzticēšanās jautājumā. Laikam tēlot līgavaini tomēr ir vienkāršāk nekā puisi, kurš ieķēries transvestītā?

Tā ir laba loma. Biju paredzēts citā lomā, bet, kā izlasīju, tā uzreiz sajutu – mans, gribu to! Nekad šo gadu garumā nebija sanācis spēlēt ar Ivaru Auziņu, un mums ir sanācis tāds kolorīts pārītis. Tik neordināra un psiha jūtu izspēlēšana nekad nav bijusi. Man ne visai velk klasika, kārtējā variācija par tēmu. Man pēc sajūtas un domāšanas veida tuvākais dramaturgs ir Makdona.

Kur tiki pie tik lieliem muskuļiem?

Tā vienkārši ir mamma daba.

Ei nu!?

Es tāds pēc konstrukcijas esmu! Paskaties, īstenībā tizls – nevaru rokas aiz muguras salikt kopā, jo man „kokaina” plecu josla! (Pieceļas kājās un demonstrē, ka atmuguriski rokas kopā nesniedzas. – I.V.) Esmu zemnieks. Nu ik pa laikam pasportoju, lai sevi uzturētu formā, estētikai uz skatuves jābūt, nevaru jau tāds tusnis izvilkties. No rītiem kļūs siltāks, atkal skriešu. 21 minūte no dzīvokļa līdz Dailes teātra durvīm ir labākais laiks, ko veltīt skriešanai.

Kādas filmas vakaros skaties?

Spektrs ir milzīgs. Piemēram, „50 pret 50” – pēdējā labā filma. Emira Kusturicas filmas „Melnais kaķis, baltais kaķis” viens no lomu atveidotājiem ir visu laiku mīļākais tipāžs – čirkainais, dzīvi mīlošais bandītēns, kas nepalaidīs garām izdevību kādu „uzmest” lielos apmēros, pilnīgi kruts! Starp citu, Kusturica ir vienīgais, kam dzīvē esmu lūdzis autogrāfu. Toreiz vēl bija bārs „Sarkans”, kurā Kusturica atpūtās pēc koncerta ar „The No Smoking Orchestra”. Skatos – sēž režisors, nezinu, kādā sakarā man bija viņa plakāts. Piegāju, parakstīja, parunājām nedaudz. Vēl angļu kino ir dievīgs. Tagad angļiem ir labs seriāls par Šerloku Holmsu. Un melnais humors! Patīk Klūnija jaunā filma „Pēcnācēji”. Aina, kurā viņš lamā sievu, kura ir komā. Traģiski, bet vienlaikus smieklīgi. Man patīk traģikomisms.

Teici, ka patīk ceļot. Uz kurieni bijis tavs pēdējais brauciens?

Aizvadītajā vasarā biju Norvēģijā meklēt mersedesu. Atvedu 1976. gada modeli. Pats ar to mašīnu braucu no Trondheimas Norvēģijā līdz Stokholmai Zviedrijā kādus 1500 kilometru. Divas naktis pat dabūju nogulēt uz ceļa mežā, jo no stāvēšanas mašīnai kaut kas bija aizsprostojies degvielas bākā. Bet viss kārtībā, normāls čalis jau nekur nepazudīs. (Smejas.) Autiņu joprojām restaurēju. Man ļoti patīk šitās lietas – senas automašīnas. Lasu par tām grāmatas, mēģinu vairāk saprast. Gribas, lai lēnām vecie „dinozauri” atdzimst. Ne pārdošanai, nē. Vienkārši – patīk. Daudzi to nesaprot. Tāpat kā es, piemēram, makšķernieku, kurš izvelk zivi un laiž atpakaļ.

Ceļojumos dodies viens?

Tā sanāk. Man ir plāns aizbraukt līdz Štutgartei. Kā beigsies teātrī sezona – tūlīt kāpt mašīnā un doties uz mersedesu muzeju. Hobija brauciens vai svētceļojums bezmaz vai. Gribas aizbraukt uz turieni, kur sācies viss labais autobūvē. Baigi jau grūti atrast kādu, kuram būtu daudzmaz brīvu līdzekļu un laika. Visu sezonu jau nekur netieku, man ir tik vien kā tā vasara, ko varu izmantot. Tāpēc nevaru to sačakarēt ar gaidīšanu.

Nu nesen LNT „Karaliskajā anekdošu turnīrā” ar kolēģi Intaru Rešetinu demonstrēji tādu saskaņu, ka skatītāji bija pārliecināti – arī dzīvē esat uz vienu roku…

Visiem jau ir ģimenes un draudzenes… Aizņemti. Nu simt gadu viņiem interesēs 24. jūnijā kāpt mašīnā un braukt uz Štutgarti. Tad izrādīsies, ka Bavārija turpat netālu un var „aizšaut” līdz Ādolfa „Ērgļa ligzdai” (Ādolfa Hitlera Alpu rezidence, kurā mūsdienās iekārtots kūrorts. – I.V.). Tad, ja tā padomā, arī līdz Franču Rivjērai vairs nav tālu… Un tad – līdz Veronai, kas tāds nieka sprīdis kartē vien ir, paskatīties uz Džuljetas pieminekli. Kurš gribēs ar mani ielaisties?

Ikdienā mans darbs saistīts ar nepārtrauktu runāšanu. Tāpēc man nav nekas pretim doties ceļojumos vienam. Atpūšos no visa kā. Arī no negatīvisma, kāds ir Latvijā. Kaut vai paskaties tos komentārus internetā… Man liekas, ka mums Latvijā ir vesels suņu ciems, kas to dara. Nu nevar būt, ka daudzmaz veselīgi domājoši cilvēki spētu uzrakstīt TĀDAS stulbības. Atradīs mazāko vietu, kur cilvēkam pieķerties, lai iznīcinātu…, noslaucītu. Piemēram, Busulis – ģēnijs tīrā veidā! Dievīgs kā cilvēks un dziedātājs. Bet kā viņu aprēja pēc tās nelaimīgās Eirovīzijas! Suņi, nu nevaru citādāk pateikt! Vai to var nosaukt par zemu intelekta slieksni? Diez vai, jo cilvēkiem, kas internetā barojas ar citu apsaukāšanu, tāda nemaz nav. Tā ir absolūta cilvēcības klāt neesamība!

Jā, 16 gadu vecumā. Likās – es visu zinu par sievietēm!

(Nopūšas.) To tā nevar salīdzināt…

Nē, tik tālu es nekad neesmu ticis. Bija tikai doma, ka varētu.

Man patika kāda laba un gudra meitene. Pirmā simpātija, ar kuru attiecības bija tīri platoniskas. Taču traģiski notikumi viņas ģimenē mūs izšķīra. Nu tā… īsumā.

Kad man bija trīs gadi, no dzīves šķīrās mamma. Tālāk – diezgan klasisks stāsts… Bet par to negribu runāt. Pirms gada pēc ilgiem laikiem satikāmies tēva bērēs. Man ir pusbrālis un māsa ar brāli.

Viss ir tik sačakarēts un nepareizs. Laikam pēc definīcijas nepareiza ģimenes uzbūve iekšā... Nevaru īsti saprast, vai es to apzinos. Zinu, kā nevajag, bet kā vajag, vēl nezinu… Esmu atradis par to domāt, tāpēc nevaru īsti noformulēt. Jā, to jūt pēc maniem skarbumiem, neticības cilvēkiem. Tāpēc man nepatīk, kad sāk vilkt uz jūtināšanos, uz pārspīlējumu. Kad pastiprina situācijas.

Piekrītu, ka sievietei ir jābūt baigi labai humora izjūtai, lai mani paciestu. Viss ir labi, bet ir izgājieni, kas vienkārši jālaiž gar ausīm, lai nesajuktu prātā. Paskaties, es fotosesijā lamājos, bet tā ir tikai skaņa, enerģija, kas iet ārā! Sievietes gudrība ir zināt, kas ir un kas nav viņai jādzird. Ir jāklausās pēc būtības. Tādas spindzeles, kas spēj reaģēt tikai ar (mēdīgi) „fui”, „nu kā tu tā varēji pateikt”, nepatīk. Domāju, ka mana ideālā sieviete būtu „latinos” ar angļu pieeju. Nu tas būtu kaut kas! Neprāts plus miers. Kad man uznāktu melnie, viņa teiktu (vienaldzīgā, smalkā balsī): „Ā, mākslinieks trako, nu labi…”

Arodskolā esi apguvis galdnieka profesiju. Kā tomēr izlēmi kļūt par aktieri?

Galdnieks nebija gluži mana izvēle. Laikam tāpēc, ka vectēvs bija galdnieks, arī mani aizsūtīja uz arodeni. Kad to pabeidzu, biju redzējis labi ja trīs izrādes. Ja brauc no skolas uz teātri, izrāde tiešām nav galvenais pasākums, bet viss ap to. Tā nu es vienā tādā reizē sēdēju Dailes teātrī, pašā aizmugurē, un aizdomājos – es ar tur mierīgi varētu būt; interesanti, kā tā dzīve tur notiek, vai, piemēram, bučojas pa īstam?

Pēc arodskolas zināju, ka gribu mācīties tālāk. Interesēja psiholoģija, jurisprudence, arī teātris. Saliekot visus plusus un mīnusus, izlēmu par labu aktieriem. Taču man vajadzēja pabeigt pilnu vidusskolu, tāpēc gāju atpakaļ uz Aloju. Tur bija laba fiziskas skolotāja un mācību daļas vadītāja Tetere. Sarunāju, ka pabeigšu 12. klasi, taču bija daudz parādu jānokārto. Sastāstīju, ka man ir ļoti laba galva, ka ar visu tikšu galā. Taču uz jauno gadu viss sagāja šķērsām. Sāku dzīvot viens, sakrājās vēl vairāk parādu… No tās jocīgās dzīves fizikas stundā ar draugu, kas nu jau pašrocīgi aizgājis viņsaulē, piedzēros, par ko, protams, mani gribēja izslēgt no skolas. Nākošā dienā aizgāju pāri ielai uz dārzniecību, paņēmu rožu klēpi un uzvalkā aizgāju pie mācību pārzines. Izlūdzos, lai dod man nedēļu laika, ka visu izlabošu. Pa to nedēļu tiešām izlaboju visus parādus un fizikas ieskaitē dabūju 10, bet skolu pabeidzu ar augstāko vidējo atzīmi klasē. Ja saņemas, tad var! Pēc tam iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā.

Darbi turpinās. Rudenī sastādīju 40 Kanādas kļavas, izfrēzēju vecos celmus un izlīdzināju zemi. Tas arī ir kā hobijs un kaut kas paliekošs, nevis kā gaistošais skatuves darbs. Vajag to pretpolu, lai kaut kur neaizpeldētu nebūtībā un sevis izdomātā pasaulē.

Ieva Valtere, žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: Mārtiņš Ziders, Aigars Hibneris