Sandija Vīgante Šveicē atgūstas baznīcā un sapņo par atgriešanos mājās

Pēc divarpus Šveicē aizvadītiem mēnešiem latviete, esot svešumā, jūtas apjukusi. No vienas puses viņa nevar sagaidīt dienu, kad atkal ieradīsies dzimtenē, bet no otras puses jau sāk pārdzīvot, ka jau pavisam drīz būs jāatstāj Šveice, kuru šai laikā viņa esot iemīlējusi kā savas otrās mājas. Jauniete ilgojas pēc saviem tuviniekiem un draugiem, kas viņu gaida atgriežamies Latvijā, tai pašā laikā Sandija secina, ka Šveicē gūtā kabarē dziedātājas pieredze esot neatsverama.

„Esmu šeit jau divarpus mēnešus, vēl palikušas tikai četras nedēļas un būšu atpakaļ savā mīļajā valstī. Šķiet, esmu aizmirsusi, kas ir pastaigāšanās pa Vecrīgu, kas ir smiešanās ar labākajām draudzenēm, kas ir omītes ceptās pankūkas svētdienas rītos. Bet nevaru iedomāties to sajūtu, kad vajadzēs doties atpakaļ, jo arī savu tagadējo dzīvesvietu esmu no sirds iemīļojusi,” portālam kasjauns.lv stāsta Vīgante.

Aizbraukšana no valsts Sandijai likusi uz sevi paraudzīties no malas un palīdzējusi sakārtot viņas iekšējo pasauli. „Es esmu kļuvusi patstāvīgāka, esmu nolaidusies uz zemes... Pēc šova man mazliet bija mainījusies attieksme un uztvere, bet tagad to esmu atlikusi vietā. Dzīvojot šeit, es tikai spēju priecāties par Dieva radītajiem dabas skatiem, kuri stāv kā gleznas manā deguna galā ik dienu. Manā mājā nav interneta, tādēļ lasu grāmatas, turpinu rakstīt dzeju, runāju ar sevi un esmu ar savām domām. Kad sajūtos vientuļi, aizeju uz kādu baznīcu, kuras šeit ir gandrīz uz katra stūra. Aizdedzinu svecīti, padomāju par saviem tuviniekiem, pasakos Dievam par šo dienu, un dodos tālāk,” atzīstas Sandija un piebilst: „zinu, ka katras grūtības un izaicinājumi mūs padara par cilvēkiem. Savā ziņā es šim visam piedzīvojumam saskatu līdzību ar šovu „Okartes skatuve”. Tā prombūtne, tā pretošanās apstākļiem, bet reizē apzināšanās, ka tas ir jāiztur tikai noteiktu laiku, nāks man tikai par labu.”