Vanesa Meja startēs olimpiskajās spēlēs kā slēpotāja!?

„Mēs šobrīd esam Džaipurā, Indijā, kur vakar sniedzām brīvdabas koncertu,” vaicāta par savu tā brīža atrašanās vietu, paskaidro vijolniece, kura vairākkārt ierindota 100 pasaules skaistāko cilvēku rindās un 2006. gadā atzīta par pelnošāko šovbiznesa pārstāvji Lielbritānijā, kura vēl nav sasniegusi 30 gadu robežu.. „Skats no viesnīcas numuriņa loga ir tik pasakains. Atrodamies pašā ezera krastā. Tūlīt pēc sarunas dosimies uz lidostu, lai mērotu ceļu uz Londonu,” viņa papildina gleznainās atrašanās vietas raksturojumu.

Vanesa šķiet ļoti atvērta un pozitīva personība. Sarunas laikā viņa daudz smejas un ir gana runātīga. Kad īsais intervijai atvēlētais laiks ir beidzies, viņa laipni piedāvājas atbildēt uz vēl pāris jautājumiem, bet tad gan steigšoties uz lidostu, lai paspētu uz reisu.

Viena no intriģējošākajām ziņām, ko nācies dzirdēt, ir, ka gatavojaties 2014. gada olimpiskajām spēlēm Sočos.

Lai varētu piedalīties, man vēl nepieciešams kvalificēties spēlēm. Nākamgad visu uzmanību koncentrēšu tikai slēpošanai. Lai kvalificētos nepieciešams iegūt 140 Starptautiskās slēpošanas federācijas punktu. Man nāksies smagi strādāt, lai to sasniegtu. Es taču nekad agrāk savā dzīvē neesmu piedalījusies sacensībās! Es tikai samērā nesen – šajā vasarā – sāku nopietni trenēties. Sākot ar janvāri, turpināšu ļoti intensīvus treniņus. Man ir dota tikai šī vasara un ziema, lai sagatavotos sacensībām. Es vienmēr esmu lidojusi uz Krieviju, lai sniegtu tur koncertus, tāpēc būtu divtik aizraujoši, ja sanāktu 2014. gadā doties turp ne tikai spēlēt, bet arī slēpot!

Pirms kāda laika norādījāt, ka divus gadus koncentrēsities tikai un vienīgi slēpošanai, aizmirstot par vijoli un jaunu mūziku. Vai koncertturneja tagad neatrauj no trenēšanās?

Nedaudz atrauj. Atzīšos, ka pērn koncerti patiešām ļoti traucēja treniņiem. Gads bija muzikāli daudz piesātinātāks nekā sākotnēji tiku plānojusi. Turklāt man bija problēmas ar trenera atrašanu. Es jau divus gadus dzīvoju Cermatā, Šveicē. Šis ir neliels Alpu kūrorts pašā kalnu sirdī, taču te nebija iespējams atrast nevienu treneri, kurš uzņemtos mani sagatavot olimpiskajām spēlēm. Lai gan Cermatā var sastapt ļoti daudz slēpošanas instruktoru, man bija nepieciešams īsts sporta treneris. Pērn nespēju atrast nevienu pašu! Tāpēc pie sevis nodomāju: labi, tad man jāturpina turneja. Tā es pērn atgriezos mūzikā, bet šā gada vasaras nogalē meklējumi vainagojās ar panākumiem un es atradu treneri. Ir jau vērojams neliels progress un ceru, ka strādāsim kopā līdz pat olimpiskajām spēlēm Sočos. Tagad, kad visbeidzot esmu atradusi treneri, varu nopietni uzsākt treniņus. Nepārprotami, ka nākamgad mana dzīves prioritāte mainīsies par labu slēpošanai un tikai slēpošanai! Savienot sportu ar koncertiem ir ļoti sarežģīti. Dienu pirms došanās uz Džaipuru, es pavadīju kalna virsotnē. Es slēpoju vēl iepriekšējā vakarā pirms super agrā rīta reisa, kas veda uz Indiju. Ja ir šāda slodze, tu jau galamērķī ierodies nogurusi. Ar prātu es, protams, biju gatava atmosfēras spiediena maiņai, tomēr dažkārt, kad nonāc kalnos 3500 metru augstumā, retinātā gaisa dēļ sajūti ļoti lielu nogurumu. Vienmēr arī jāuztraucas, lai nenosaldētu pirkstus (smejas).

Kāds ir jūsu treniņu režīms dienās, kad nav koncertu un varat sevi veltīt vienīgi slēpošanai?

Vasarā sāku daudz agrāk. Jau pulksten 6.30 sēžu pirmajā pacēlājā, kas ved kalnā. Lai nokļūtu līdz virsotnei ir nepieciešama vesela stunda, jo tas ir ļoti tālu. Slēpojam aptuveni līdz pulksten 13. Pēc tam atkal jāpavada stunda ceļā lejup. Pēcāk ieturu nelielas pusdienas. Dažreiz pēcpusdienās dodos uz sporta zāli. Taču es koncentrējos vairāk uz slēpošanu, nekā fiziskajiem vingrinājumiem. Tā kā neesmu profesionāla sportiste, es necenšos kilogramiem palielināt muskuļu masu. Vingrinos, lai iemantotu stabilitāti, līdzsvaru un izturību, ar ko man šķiet pilnībā pietiekami. Lielākoties pēcpusdienas tomēr veltu citām nodarbēm. Piemēram, darbam birojā vai mūzikai, ja iznāk laiks.

Šī īsti nav karjeras maiņa, tikai jaunu apvāršņu apgūšana, bet nepārprotami milzīgs izaicinājums. Turklāt arī papildus izaicinājums kādam, kuram jau ir pāri trīsdesmit, visa dzīve veltīta klasiskajai mūzikai un tad pēkšņi kaut kas šāds! Tas izklausās pēc neprāta, taču iemesli ir sekojoši: es sāku spēlēt vijoli un slēpot vienā un tajā pašā vecumā. Es biju četrus gadus veca un dzīvoju Londonā. Mitinoties lielpilsētā pilnveidoties vijoles spēlē bija daudz vienkāršāk nekā slēpošanā. Tikai 2009. gadā, kad pārcēlos dzīvot slēpošanas kūrortā, es iedomājos, cik gan lieliski būtu izkopt manu slēpošanas prasmi līdz tādam līmenim, ka varētu kvalificēties nākamajām olimpiskajām spēlēm. Taču tobrīd tā vēl bija tikai muļķīga iedoma, kas man iešāvusies prātā. Kā jau minēju iepriekš, līdz šā gada vasarai man pat neizdevās nopietni trenēties, tā teikt ar pilnu jaudu. Atrast treneri patiesībā ir daudz grūtāk nekā sameklēt labu mūzikas speciālistu! Goda vārds! Vairums atlētu uzaug sporta vidē, viņiem ir pieejami kontakti, ir pazīstamas šīs aprindas. Viņiem ir sava federācija, kur vērsties pēc padoma. Taizemē (Vanesa nolēmusi pārstāvēt Taizemi, jo viņas bioloģiskais tēvs ir taizemietis) nav pat nevienas ziemas olimpiskajām spēlēm veltītas struktūras! Visu, ko darīju, man bija jāatrod pašai ar saviem spēkiem. Tas bija grūti. Bet es pie sevis apņēmos: tagad vairs nav atpakaļceļa, esmu sev nospraudusi mērķi un man jāstrādā, lai to sasniegtu. Es nedošos slēpot tikai tad, kad ārā spīd saulīte. Došos kalnos visos laikapstākļos, jo man tas vienkārši jādara. Tā es sevi labāk disciplinēšu.

Jā, taisnība. Būs aizraujoši un mazliet vientuļi olimpiskajā ciematiņā (smejas). Ceru, ka Sočos būs arī kāds vijoļu mūzikas fans, kas mani atbalstīs.

Neviens necer uz augstiem sasniegumiem. Taču pats fakts, ka man izdevies kvalificēties un piedalīties, darīs mani ļoti lepnu. Cerams, arī Taizemi, kurai līdz šim nav ziemas olimpisko spēļu vēstures.

Kāda bija jūsu tēva pirmā reakcija, kad paziņojāt, ka esat izlēmusi pārstāvēt Taizemi olimpiskajās spēlēs?

Intervijās vairākkārt esat teikusi, ka jūsu mamma – talantīga pianiste – nebija gatava pieņemt tikai meitu, viņa vēlējās izaudzināt zvaigzni. Varbūt tieši tamdēļ bērnībā sporta vietā izvēlējāties mūziku?

Tā tik tiešām esmu teikusi. Mamma nenoliedzami bija talantīga pianiste, taču viņa necentās mani padarīt par mūziķi jebkuriem līdzekļiem. Tā kā biju vienīgais bērns un viņa redzēja zināmu muzikālo potenciālu, mamma vēlējās palīdzēt man pašai to apzināties un centās ievirzīt karjeru jomā, kas viņai pašai bija labi pazīstama. Es jūtos gandarīta, ka viņa man palīdzēja, iedrošināja, atbalstīja un pat spieda mācīties spēlēt. Man kā bērnam tas bija nepieciešams. Citādi es noslinkotu, bet nedrīkstu paļauties slinkumam pat tagad, kad esmu pieaugusi! Manuprāt, tas bija pareizākais lēmums, kā varētu likt lietā manas dotības un lielo mūzikas entuziasmu. Šķiet, ir tikai dabiski, ka vecāki dalās pieredzē, kāda viņiem pašiem dota. Manā gadījumā – mūzikālajā. Mamma neko nezina par sportu un viņu tas neaizrauj. Domāju, ja viņa pat manītu zināmas dotības, mamma neko daudz nespētu līdzēt to realizēšanai. Protams, ja būtu apbrīnojami talantīga tenisā, iespējams viņa mani atbalstītu. Taču es neizrādīju īpašu apdāvinātību kādā no sporta veidiem. Tāpēc uzskatu, ka muzikālo dotību izkopšana man kā bērnam bija vispareizākā izvēle.

Nē, viss ir tikai vēl vairāk pasliktinājies. Mums joprojām nav kontakta. Esmu ļoti tuva ar omīti no mammas puses, kurai martā notika negadījums. Tas izvērtās īstā ģimenes drāmā. Man nav problēmu uzvesties civilizēti. Esmu tikusi tam pāri, man ir sava dzīve, bet mamma pat nespēj uzturēties vienā telpā ar mani. Es nudien nesaprotu, kur ir viņas problēma. Attiecības diemžēl nav uzlabojušās par ko man ir ļoti skumji, jo reiz mēs abas bijām ļoti tuvas, iespējams neveselīgi tuvas. Tagad esam tik tālu viena no otras it visās nozīmēs un arī tas ir nav pozitīvi.

Ar draugu vīna tirgotāju Laionelu Katelanu esat kopā jau daudzus gadus. Reiz teicāt, ka sapņojat paši par saviem bērniem. Vai tā ir joprojām?

Nākamā gada aprīlī būs 13 gadi kopš esmu kopā ar Laionelu. Varbūt es teicu, ka gribētu bērnu, jo mani uz to pamudināja. Es tikai atbildēju, ka neizslēdzu tādu iespēju! Taču es neizjūtu mātes aicinājumu. Man patīk bērni, īpaši tīk noraudzīties, cik feini viņi ir uz kalna, kad mācās slēpot. Cik ļoti pilni apņēmības un kā koncentrējas uz izpildījuma tehnikai! Kad sešus gadus vecs ķipars klausa norādījumiem un ļoti koncentrējas, es pie sevis aizdomājos: cik gan burvīgi tas ir. Es arī saprotu, kāpēc mamma bija tik ļoti ieinteresēta manā muzikālajā izaugsmē. Ja tev ir bērns, kuram piemīt spēja koncentrēties un redzi viņā arī nedaudz talanta, protams, ka vēlies, lai viņš to izkoptu. Šīs atskārsme man palīdz novērtēt mammas darīto. Ja ir bērns, viņa talantus jāsāk izkopt jau no mazotnes. Jāķeras vērsim pie ragiem vai tas būtu sports, vai kāda mūzikas instrumenta spēle. Šis ir īstais laiks, lai iemācītu bērnam disciplīnu.

Kas attiecas uz mani – man vēl ir tik daudz ieceru, ko vēlos īstenot viena, pirms sāku domāt par ģimenes pieaugumu. Mēs ar draugu bezgala mīlam mūsu čivavas sunīti Maksi.

Es, protams, neizslēdzu iespēju, ka reiz varētu kļūt par māti. Cilvēka intereses mainās, apstākļi mainās, arī brieduma līmenis un gatavība uzņemties par kādu rūpes. Līdz ar bērnu mainās arī visa dzīve. Manuprāt tā ir tik liela atbildība, ka man ir pat bail domāt, bet kādu dienu es varētu saņemt drosmi un secināt: kāpēc gan nepamēģināt. Taču šobrīd pavisam noteikti mums tādu plānu nav!

Jā, viņš kopā ar mani ieradīsies Baltijas valstīs. Viņš būs arī Rīgā! Pēc koncerta svētdienas vakarā Maskavā, nākamā uzstāšanās paredzēta trešdien Rīgā. Mums būs viena brīva diena jūsu galvaspilsētā, ko izmantosim, lai pastaigātos ar suni un izbaudītu atmosfēru. Ja redzat austrumu izcelsmes meiteni un „vau-vau-vau” (atdarina spalgā balsī maza suņuka riešanu) – tie esam mēs!