Mārtiņš Sirmais Spānijā piedalās tomātu kaujā; Itālijā apēd 50 picas
Pavasarī Latvijas Televīzijā sāks demonstrēts raidījumu ciklu „Sirmais. Kulta ēdieni” par pazīstamā pavāra Mārtiņa Sirmā piedzīvojumiem, apceļojot pasauli un iepazīstoties ar nacionālajiem ēdieniem. Kādos piedzīvojumos iekūlies slavenais pavārs Mārtiņš Sirmais?
Mārtiņš Sirmais ar komandu — Dāvi Doršu, Edgaru Jākobsonu un Ilzi Lasmani–Broži — jau vairākus mēnešus ceļo pa Eiropu, veidojot izzinošus ar pavārmākslu saistītus raidījumus par apciemoto valstu kulta ēdieniem. Šie raidījumi Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāmi jau pavasarī, kad būs apceļotas visas valstis, kuras Sirmajam šķitušas ievērības cienīgas. „Tā būs bumba! Mēs taisām eksploziju. Piecus gadus ar raidījumu „Sirmā ēdienkaratē” izbraukāta visa Latvija, un tagad domāju, ka esmu tiesīgs „iziet starptautiskos ūdeņos” un ienest svaigu elpu. Ir sajūta, ka te Latvijā vārāmies paši savā sulā un sākam smakt. Tā ir tāda vēdināšana — jaunas dvesmas un jaunu ideju gūšana. Jūtos kā tāds Sprīdītis. Nav tā, ka es dodos pasaulē, lai atrastu vietu, kur turpmāk dzīvot. Braucu, lai atvestu uz Latviju to labāko, kas ir pieejams pavārmākslas pasaulē. Aizvedu arī viņiem parādīt to, kas pie mums notiek. Katrā braucienā vismaz diena tiek veltīta, lai turieniešus iepazīstinātu ar ēdienu, kādu ēd Latvijā. Citviet taisu tikai ģimenei, kurā dzīvojam, bet Briselē sarīkoju pat „nelielu pieņemšanu” 800 cilvēkiem. Mēs braucam, lai izzinātu un izprastu valsti, pasauli caur ēdienu. Tādējādi var ieraudzīt daudz citu lietu, kuras nezini un pat nevari iedomāties. Tas ir kā realitātes šovs, kurā kārtīgi tiek „izkosts” konkrētās valsts konkrētais kulta ēdiens,” par pasaules valstu apceļošanu stāsta Mārtiņš.
Katrā valstī pēta kulta ēdienu
Katrā no valstīm, kurā viesojas filmēšanas komanda, ir izraudzīts ēdiens, kurš raksturīgs konkrētajai vietai. Un tieši to tad arī pēta Sirmais ar komandu. Beļģijā ir pasaulē labākie frī kartupeļi. Spānijā tā ir gaspačo zupa, kas pēdējā laikā arī Latvijā kļūst par kulta ēdienu, Itālijā — pica, bet Francijā — kruasāns. Jau tuvākajās dienās Sirmais dosies uz ASV, kur pētīs hamburgerus, dosies arī uz Meksiku, kur izzinās takos. Protams, tam visam klāt „pievilkts” arī dzēriens, kurš lietojams kopā ar šiem ēdieniem.
„Mums šajos ceļojumos palīdz draugi, radi, paziņas... Lielākoties dzīvojam pie ģimenēm, kas nodarbojas ar konkrētām mūs interesējošām nodarbēm. Tā dzīvojot, daudz labāk izprast gan vietējo kolorītu, gan tradīcijas. Katrā no ceļojumiem obligāti tiek izpētīts, kā konkrēto produktu gatavo valsts „krutākajā” vietā, tiek pētīts, kā to taisa ierindas ģimene, un arī tas, kāds šis produkts sanāk vietā, kurā tomēr labāk neiegriezties, ja negrib iedzīvoties vēdergraizēs.
Galvenais mērķis ir ieraudzīt, ka cilvēki visā pasaulē ir līdzīgi un ir baigi foršie. Tā mūsu doma ir braukt nevis pa tūristiem izstrādātiem maršrutiem, bet iejusties vietējo iedzīvotāju vidē. Mums tagad katrā no šīm valstīm ir gan audžumamma, gan audžutētis, pēc kuriem savā ziņā jau ilgojamies,” saka Mārtiņš.
Atminoties ceļojumos piedzīvoto, pavārs stāsta, ka katrā no valstīm iespaidu bijis gana. „Mēs šajos ceļojumos laižam uz pilnu klapi. Luterāniskā latvietība un atturība tiek nolikta malā. Mēs laižam iekšā pa visiem 100 procentiem, bez kautrības, jo tikai tā var apzināt, kā tad īsti tur viss notiek. Piemēram, Normandijā paisuma laikā ar mailīšu tīkliem ķer garneles un jūras ķemmītes, kā arī austeres nolasa no jūras klints. Pie mums tā skaitītos ekskluzīva lieta, bet viņiem — ikdiena. Teju vai tas pats, kas mums aiziet sēņot. Tas bija fantastiski — pašiem ķert garneles, kad redzi, kā tās peld. Skaidrs, ka paša ķertas tās uzreiz arī ir visgaršīgākās. Mums Latvijā ir izveidojušies stereotipi, ka visi franči ir resni varžēdāji un snobi, kas sēž kafejnīcās un skatās uz Monē gleznām. Ceļojumos to visu atmetam nost un paskatāmies, kā tas ir reālajā dzīvē. Tad var redzēt, ka mēs esam būtībā vienādi — visi ēdam, visi čurājam... Ir tikai atšķirīgas kultūras iezīmes. Viņi lasa austeres un garneles, bet mēs — sēnes.”
Aptur Beļģijas glaunākā restorāna darbu
Spānijas pilsētā Bunjolā ceļotāji apmeklēja festivālu „La Tomatine” — tomātu kaujas. „Tur sabrauc daudz cilvēku, uz galvenās ielas tiek atvestas četras kravas ar tomātiem, un tad visi plosās, mētājas ar tomātiem. Mēs tur nestāvējām maliņā kā tādi amerikāņu tūristi baltās žaketītēs. Mēs bijām epicentrā. Jau otrajā minūtē operators dabūja zilu aci. Mētājāmies kādas četras stundas no vietas. Pēc tam man vismaz divas nedēļas sāpēja rokas no tā, ka visu laika tika „močīts” ar tiem tomātiem,” stāsta Mārtiņš.
„Dažreiz arī esam savā ziņā nekaunīgi. Briselē bijām restorānā, kurš izslavēts kā labākā mīdiju pagatavošanas vieta. Mums atļāva tur iebāzties iekšā. Virtuvīte maza, spriedze tur liela, jo bijām tieši pašā „pīķa stundā”. Palūdzām, lai parāda, kā vispareizāk jātaisa mīdijas. Varēja pēc acīm redzēt, ka viņi domā — restorāns ir pilns klientu, kas gaida, bet mēs te atklājam savas meistarības stiķus latviešiem. Neraugoties ne uz ko, mums tomēr rādīja pagatavošanas procesu milimetru pa milimetram. Jo tur atkāpes nu tiešām nevar būt nekādas,” tā Mārtiņš.
Neapolē apēd 50 picu
Savukārt Briselē Sirmais uzzinājis, ka īstenībā frī kartupeļi nav cepami tikai eļļā, tai pievienojami arī liellopu tauki. Turklāt ar reizi tos nemaz nevar kārtīgi izcept, cepšanas process jāveic divos piegājienos. „To Latvijā cilvēki vienkārši nezina. Pie mums frī kartupeļi asociējas ar sūdīgu, neveselīgu ēdienu. Mums kā muļķiem diētas ārsti kaut ko pateikuši, un mēs arī ticam, būdami pārliecināti, ka tā tiešām ir. Bet patiesībā ir pavisam citādi. Tie paši frī var arī nebūt mēslēdiens. Tas var būt labs, garšīgs un kaut kādā mērā arī veselīgs,” saka Mārtiņš.
„Neapolē, kas ir picas dzimtene, attieksme pret picām galīgi nav joki. Tas ir simbols. Picu cep krāsnī, kas kurināta ar ozolkoka un olīvkoka malku. Ozolkoks ir temperatūrai, olīvkoks — aromātam. Picu gatavošanā svarīgi ir grādi, kādos tās cep, un katrs uzskata, ka pareizie grādi ir tie, kādos viņi cep. Tur viss ir nostrādāts līdz niansēm — gan mīklas raudzēšana, gan tomātu mērces darināšana no konkrētu šķirņu tomātiem, gan siers uz picām. Mēs ēdām ar „Michelin” zvaigznēm apbalvotā picērijā un arī picērijās, kur uz grīdas gružu ir krietni virs potītēm. Mēs baudījām bērnu ceptas picas un sirmgalvju veidotas. Apēdu kādas 50 picas. Pēc brauciena man uz tām vēl ilgi skatīties negribēsies, bet noskaidroju, ka, kā jau parasti, visperfektākās ir tās, kas vienlaikus ir arī visvienkāršāk pagatavojamās,” Neapoles atziņās dalās Mārtiņš.
Ceļojot, Sirmais uzzinājis arī vairākas ēdamlietas, kuras citviet labāk nepiedāvāt. „Piemēram, sarkanās bietes, bez kurām kārtīgās mūsu svinībās iztikt ir tikpat kā neiespējami, Spānijā labāk pat nepieminēt. Viņi gandrīz vemj, pat tikai izdzirdot šo vārdu. Kā viņi zina par biešu garšu, nesaprotu, jo viņiem taču to nav, bet tāda nu viņu kultūra ir,” stāsta Mārtiņš.
Lai arī Mārtiņš atzīst, ka lielākoties ceļojumos sasmēlušies pozitīvas emocijas, piedzīvoti arī nervus ļoti kutinoši atgadījumi. „Visbaisākais bija Francijā. Mākslas dēļ gandrīz gāju bojā. Cik tur trūka...?! Bija vētra, filmējām Monē dārzā, un pēkšņi krita koks man blakus. Tādu sprintu, kā mūkot no krītošā koka, līdz šim nekad nebiju veicis. Sajūtas bija vienreizīgas — krakšķ, koks gāžas un es mūku. Protams, ka skaisti būtu nomirt šādā vietā, bet ne jau tāpēc es uz turieni braucu,” jau ar smiekliem piedzīvoto tagad atminas Mārtiņš.
Traki dažbrīd gājis arī Briselē. „Midī tirgū operators knapi izdzīvoja, jo izdomājām, ka jāpafilmē tirgus. Citiem to neiesaku, jo mums uzreiz bija apkārt bars arābu, kuri draudēja ar nepatikšanām, ja mēs te filmēsim. Un tas viss civilizētajā Eiropā. Piedraudot ar izrēķināšanos, viņi pieprasīja, lai mēs izdzēšam safilmēto, bet tāpat kaut ko jau nedaudz saglabājām. Tāpat Beļģijā bija jocīgi — ej pa pilsētu svētdienā, viss tukšs, neviena cilvēka apkārt, it kā pilsēta izmirusi. Tā mēs tur gājām, un te pēkšņi — aiz stūra baigā skaņa, elles skaņa. Bet tur, izrādās, kaut kāds motociklistu pikets, uz kuru sapulcējušies kādi 3000 motobraucēju. Viņi darbina savus braucamos, dedzina dūmu sveces. Sajūtas nebija, ka kaut kas bīstams, bet skaņa tukšajā pilsētā tiešām bija baisa,” tā Mārtiņš.
