“Kotiņi” - “Gada lauku saimniecība” ar 33 gadu pieredzi un sirdi Latgalē
Latgale ir ezeru un stipru cilvēku zeme, kur čakli saimnieki pierāda, ka arī pierobežā var dzīvot un strādāt ar lepnumu. Šogad “Sējēja” balvu nominācijā “Gada lauku saimniecība” saņēma zemnieku saimniecība “Kotiņi” no Balvu novada Šķilbēnu pagasta – viens no lielākajiem un ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības uzņēmumiem Latvijā.
“Kotiņi” darbību sāka 1992. gadā ar pavisam nelielu zemes platību – tikai 2,5 hektāriem. Tagad saimniecībai ir aptuveni 5400 hektāru zemes un tā nodarbina ap 50 cilvēku. “Kotiņu” saimnieks Aldis Ločmelis smej, ka amerikāņu mērauklā viņš jau sen esot “īsts uzņēmējs”, jo izdzīvojis vairākus “bankrotus” – 2008. gada finanšu krīzi, 2017. gada lietavas un pēdējo gadu sarežģītos laikapstākļus. “Mums bijuši četri smagi gadi, bet mēs turpinām – tādi ir lauksaimnieki.”
Trīsdesmit trīs gadi lauku darbos
Saimniecības vēsture ir arī pārmaiņu stāsts – vietā, kur tagad tiek audzētas un pārstrādātas sēklas, agrāk atradies cūku komplekss ar kautuvi un saldētavām. “Kad 2000. gadā pārņēmām šīs telpas, viss bija tukšs. Sākām no jauna, soli pa solim izveidojām to, kas šodien ir “Kotiņi”,” stāsta Aldis Ločmelis. Padomju okupācijas laikā, pagājušā gadsimta 80. gados, šeit tika uzcelts kolhoza cūku komplekss, bet tas tā īsti arī nesāka darboties. Bija tikai divas cūku fermas, un kautuve, kur tagad atrodas “Kotiņu” birojs, tā arī nesāka darbu.
“Kotiņu” pamatnodarbošanās ir sertificētas sēklas ražošana – kviešu, miežu, zirņu, pupu, auzu un citu kultūraugu audzēšana. Saimniecība pārstrādā arī pārtikai domātus produktus – pērļu grūbas, griķus, auzas, pupas, miltus, pankūku maisījumus un rapšu eļļu. Viss tiek darīts uz vietas – no audzēšanas līdz pārstrādei. “Ražojam tīrus produktus bez sāls un cukura. Tā ir mūsu filozofija – tīrs produkts no lauka līdz galdam,” uzsver Aldis Ločmelis.
Saimniecība lepojas ar modernām noliktavām un pārstrādes cehu, kur var uzglabāt līdz 14 tūkstošiem tonnu graudu. Svarīga nozare ir arī zālāju sēklu audzēšana – pateicoties kooperatīva atbalstam, “Kotiņi” spēj nodrošināt arī šo produktu kvalitāti.
Pierobežas saimniecība ar plašu skatījumu
“Kotiņi” atrodas tikai piecu kilometru attālumā no Latvijas–Krievijas robežas, tālākie lauki plešas pat 40–45 kilometru attālumā. Robežas tuvums, kā stāsta saimnieks, nav šķērslis darbam; “lauki turpinās līdz pat robežai”. Par to, ka valsts plāno ierīkot plašāku robežapsardzības joslu un atsavināt kādas zemes pie tās, saimnieks nesatraucas. “Pašu robežu apzīmēs, tur paredzēts paņemt aptuveni 14 metru joslu, bet ne vairāk. Tas nav būtiski – lielākā daļa platību paliks mūsu rīcībā.”
Saimniecība sadarbojas ar Lietuvas uzņēmumu “Agrolitpa”, kas eksportē “Kotiņu” audzētās sēklas uz Čehiju, Poliju un Vāciju. Tomēr saimnieks uzsver: “Vispirms jāspēj piepildīt savu tirgu. Tikai tad, kad Latvijas veikalos būs mūsu pašu produkti, var domāt par eksportu.”
Nākotnes attīstība saistās ar zālāju sēklu audzēšanu. “Perspektīvā, skatoties uz graudu un minerālmēslu cenām, būs jādomā, kā strādāt tālāk. Ja attīstīsim zālāju audzēšanu un sēklu ražošanu, tad varēsim noturēties. Kooperatīvs ir uzcēlis kalti, kur varam izžāvēt zālāju sēklas. Tās jāizžāvē uzreiz, citādi viss ir zudis. Ja tas izdosies, saglabāsim esošo platību, ja ne, samazināsim, bet pārtikas ražošanu saglabāsim.”
Dzīve, darbs un tūrisms
“Kotiņi” kļuvuši arī par iecienītu apskates un izglītojošu vietu – saimniecībā viesojas skolēnu grupas, ģimenes, tūristi. Šeit var iepazīt lauksaimniecības darbu, tehniku un produktu ražošanas procesu, kā arī saimniecības veikaliņā nogaršot un iegādāties “Kotiņu” produkciju.
Tuvējās Rekovas dzirnavas piedāvā ēdienus, kas gatavoti no “Kotiņu” produktiem, bet saimniece Vija Ločmele rūpējas par apkārtni un viesu labsajūtu. Ekskursiju sezonā no aprīļa līdz oktobrim saimniecībā valda rosība. “Te var redzēt dzīvus Latgales laukus,” saka Aldis Ločmelis.
Ilgtspējīga domāšana un sadarbība ar valsti
“Kotiņu” saimnieks uzsver, ka lauksaimniecība ir cieši saistīta ar dabu un klimatu, tāpēc saimniekot iespējams tikai videi, cilvēkiem un dzīvniekiem draudzīgi. Viņš atzīst, ka Eiropas fondu atbalsts ir bijis izšķirīgs, tomēr norāda uz reģionālām atšķirībām. “Liepājā veģetācijas periods ir par 21 dienu garāks nekā pie mums, bet atbalsta mehānismi visur vienādi. Ja gribam, lai laukos būtu dzīvība, atbalstam jābūt saprātīgam. Ja Eiropa uz Latviju skatās kā uz vienotu veselumu, tad mums pašiem gan uz savas valsts reģioniem un to attīstību būtu jāskatās citādi – katrā novadā taču ir savas īpatnības.”
Saimniecība izmantojusi visas pieejamās valsts un Eiropas atbalsta programmas. Attiecības ar Zemkopības ministriju un Rīgu Ločmelis vērtē kā produktīvas. “Jārunā un jāsadarbojas. Tikai tad lauki varēs pastāvēt.” Viņš uzskata, ka “Sējēja” balva ir ne tikai atzinība, bet arī atgādinājums, ka lauksaimnieki ir Latvijas sirds. “Šī balva ir nozīmīga visai komandai. Tā ir atzinība par mūsu darbu un neatlaidību.”
Tomēr rīdziniekiem un valdības vīriem vajadzētu reālāk paskatīties uz Latvijas attālāko novadu lauksaimniekiem. “Kad mums Rīgā, ministrijā, notiek kādas sanāksmes un sapulces, tās parasti tās sākas deviņos no rīta. Tas nozīmē, ka man jau piecos jāsāk ceļš uz galvaspilsētu, lai uz paspētu laikus. Bet, kad Rīgas vadība ierodas Latgalē, tad šeit pasākumi ātrāk par vienpadsmitiem no rīta nesākas,” ar vieglu ironiju stāsta Aldis Ločmelis.
“Kotiņu” saimnieks vienmēr viss ir darbos. Agrāk viņš arī pats brauca uz lauka ar tehniku, tagad gan vairāk organizē darbus, bet birojā viņam nepatīk sēdēt. “Pie datora nemāku strādāt un arī nemācos to darīt, jo citādi vairs nebūtu laika strādāt.”
