Zemāka kreditēšana un zemāka izaugsme Latvijā ir “vistas un olas” jautājums – vai varam pārraut šo apburto loku?
Latvijā jau ilgāku laiku tiek spriests par kreditēšanas apjomiem un tiek meklēti iemesli, kāpēc mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm. Un izaicinājums šajā diskusijā ir saprast cēloņsakarību un tieši tas, ka te nav acīmredzamu iemeslu rada spriedzi un neizpratni. Proti, uz jebkuru jautājumu kreditēšanas jomā var paskatīties no vairākām pusēm – piemēram, ekonomika neaug pietiekami ātri, jo netiek pietiekami kreditēts. Vai arī netiek pietiekami kreditēts, jo ekonomika neaug pietiekami ātri. Jūs šo teikumu varat pateikt kā vien gribat un tas principiāli būs pareizi, bet risinājumu mums tas nedod.
Šajā komentārā es centīšos atrast alternatīvu skatījumu, kāpēc Latvijā patiesi ir zemāka uzņēmumu kreditēšana nekā citās Baltijas valstīs un apskatīšu dažādus aspektus. Šis komentārs viennozīmīgu atbildi nedos, bet ceru, ka tas piešķirs vismaz jaunu skatījumu uz šo “apļveida” diskusiju.
Un gribu sākt ar pieņēmumu, ka problēma nav paši Latvijas uzņēmumi, kas neradītu pietiekami ambiciozus izaugsmes plānus – mūsu uzņēmēji ne ar ko nav sliktāki par Baltijas kaimiņiem – tiem ir idejas, mērķi, prasmes un spējas. Un tikpat svarīgi, ka Latvijas bankas nav sliktākas – tās ir racionālas un vēlas pelnīt no kreditēšanas un tām nav iemesla būt būtiski piesardzīgākām kā citās Baltijas valstīs. Bet jāsāk ar situācijas apskatu.
Latvijā uzņēmumu kredītportfelis patiesi ir zemākais Baltijā
Latvija Baltijas valstu vidū ir vienīgā valsts, kurā korporatīvo kredītu portfelis, jeb aizdevumu kopsumma uzņēmumiem ir samazinājusies salīdzinājumā ar 2010. gadu. Proti, Latvijā 2010. gada beigās šis kredītportfeļa apjoms bija 9,4 miljardi eiro, bet 2023. gada beigās vairs tikai 5,7 miljardi, jeb aptuveni 40% mazāk. Lietuvā šajā pat laikā aizdevumi uzņēmumiem pieauga no 8,6 miljardiem līdz 10,8 miljardiem un Igaunijā no 6,5 līdz 10 miljardiem.
Apskatot uzņēmumu kreditēšanas dinamiku jāatzīmē Latvijas specifika, proti, 2010. gadā mūsu valsts finanšu sektors bija aizdevis aptuveni 2,7 miljardus eiro nerezidentiem, kuru lokā bija arī daudz uzņēmumu. Tas zināmā mērā izskaidro kāpēc Latvijā tolaik bija Baltijā lielākais uzņēmumu kredītportfelis, jo Lietuvas un Igaunijas banku sektorā tik nozīmīgu aizdevumu ārvalstu uzņēmumiem nebija. Taču tas neizskaidro, kāpēc Latvijas uzņēmumu kredītportfelis tik ļoti krasi samazinājās. Proti, pat atņemot nerezidentu kredītus, Latvijā uzņēmumu kreditēšana varēja pieaugt vismaz aptuveni tāpat kā kaimiņvalstīs. Taču šobrīd redzam, ka 2023. gada beigās korporatīvais kredītportfelis uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir 3 023 eiro, kamēr Lietuvā tas ir 3 818 eiro, bet Igaunijā pat 7 515 eiro. Tātad skaidrs, ka uzņēmumi Latvijā patiesi ir kreditēti mazāk kā kaimiņvalstīs.
Ekonomikas un kreditēšanas izaugsme ir kā “vistas un olas” jautājums – kurš kuru virza?
Uzņēmumu kreditēšana viennozīmīgi ietekmē visas ekonomikas izaugsmi – un otrādi. Tas lielā mērā ir “vistas un olas” jautājums, proti, uzņēmumu kreditēšana ļauj augt uzņēmumiem, kas palielina iekšzemes kopproduktu, bet tai pat laikā iekšzemes kopprodukta pieaugums citu iemeslu dēļ veicina arī uzņēmumu kreditēšanu, jo aug mājsaimniecību ienākumi, tiek uzkrāts kapitāls, aug mājas tirgus, prasmes un eksporta spējas.
Latvijas IKP jeb ekonomikas lielums, diemžēl, ir mazāks par kaimiņvalstīm. Proti, Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju 2023. gada beigās bija aptuveni 15 269 eiro (izmantojot 2022. gada iedzīvotāju skaita datus), bet Lietuvā tas bija 16 669 eiro un Igaunijā pat 18 621 eiro. Taču te jāatzīmē, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju kopš 2010. gada ir attīstījies samērā līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā un Latvijas IKP arī tolaik bija nedaudz zem Lietuvas un Igaunijas, taču ir būtiski pieaudzis no 2010. gada līmeņa, kad tas bija 9 881 eiro. Tātad, Latvijas IKP aug, kamēr korporatīvais kredītportfelis samazinās. Te varam izdarīt vienkāršu secinājumu, ka aizdevumu apjoms uzņēmumiem Latvijā ir samazinājies ne dēļ IKP sarukuma. Latvijas ekonomika aug un noteikti varētu augt ātrāk, ja tiktu vairāk kreditēta uzņēmumu izaugsme.
Būvniecība parāda korelāciju, kas tomēr arī neļauj secināt par cēloņsakarību
Būvniecība lielā mērā ir vērtīgs indikators par ekonomisko aktivitāti, jo parāda ekonomikas spēju radīt pieprasījuma un piedāvājuma apjoma pieaugumu. Un te redzam, ka Latvija būtiski atpaliek no kaimiņvalstīm. Piemēram, 2024. gada aprīlī vidējā mājokļa kvadrātmetra cena galvaspilsētas centrā Latvijā bija 2893 eiro, bet Lietuvā – 4428 eiro un Tallinā – 4184 eiro (saskaņā ar Global Property Guide). Tāpat Latvijā uz 2023. gada beigām bija būtiski mazāk izsniegto būvatļauju – 628, kamēr Lietuvā bija 1394 un Igaunijā pat gandrīz trīs reizes vairāk – 1872. Abi šie rādītāji skaidri parāda, ka kaimiņvalstis attīstās straujāk. Abi šie rādītāji parāda, ka tirgū ir būtiski augstāks pieprasījums.
Taču šie dati neparāda cēloņsakarību, proti, Latvijā mazāk būvē, jo mazāk kreditē. Bet tikpat labi var teikt, ka Latvijā mazāk kreditē, jo nav pieprasījuma būvēt. Tas ir tas pats arguments, ko minēju ievadā. Būvniecība, it sevišķi mājokļu attīstīšana, no banku viedokļa ir salīdzinoši vienkārša un salīdzināma nozare – tie ir projekti ar saprotamu pieprasījuma un izmaksu dinamiku. Citiem vārdiem sakot, bankas ļoti labprāt kreditētu būvniecību, ja vien tirgū būtu pieprasījums – tas ir ienesīgs bizness. Bet tas nenotiek pietiekamā apjomā.
Kredīti Latvijā nav bijuši būtiski dārgāki kā kaimiņvalstīs
Varbūt iemesls zemai uzņēmumu kreditēšanai Latvijā ir salīdzinoši lielākas kredītu likmes? Dati to nerāda. Jā, 2010. gadā uzņēmumu kredītu likmes, saskaņā ar Eiropas centrālās bankas statistiku, bija augstākas (5.3% pretēji 4% Lietuvā un 4.5% Igaunijā), taču no 2019. gada likmes Baltijā ir ļoti līdzīgas. Atsevišķos gados tās Latvijā ir nedaudz augstākas, taču, piemēram, 2021. gadā vidējās likmes Latvijā (2.8%) bija zemākas nekā Igaunijā (3.1%). Likmes atspoguļo gan naudas cenu starptautiskā tirgū un konkurences situāciju katrā valstī, taču varam izdarīt secinājumu, ka likmes pašas par sevi visdrīzāk nav iemesls izteikti zemākam uzņēmumu aizdevumu apjomam. Likmju atšķirības vienkārši nav tik būtiskas.
Bankas Baltijā līdzekļus izmanto samērā līdzīgi un efektīvi, bet Igaunija tomēr pozitīvi izceļas
Kas vēl varētu izskaidrot zemāku korporatīvo kredītu apjomu Latvijā? Varbūt bankas mazāk efektīvi izmanto pieejamos līdzekļus? To labi parādītu aizdevumu attiecība pret depozītiem, proti, kādu noguldīto līdzekļu proporciju bankas spēj izdot aizdevumos. Te redzam, ka Latvijā 2023. gadā visu banku aizdevumu attiecība pret depozītiem bankās bija 0,63 un Lietuvā tā bija tieši tāda pat – 0,63, kamēr Igaunijā – 0,88. Jāatzīmē, ka starptautiski par etalonu tiek uzskatīts rādītājs 0,8 – 0,9 robežās. Ja skatāmies tikai uz uzņēmumu kredītu attiecību pret depozītiem, tad šeit Latvijas rādītājs ir 0,3, Lietuvā – 0,3 un Igaunijā – 0,4. Interesanti redzēt, ka 2010. gadā Latvijā uzņēmumu kreditēšana bija izteikti aktīva un šis rādītājs bija pat 1,2, kas nozīmē, ka bankas izdeva kredītos vairāk nekā tajās bija depozītu noguldījumu. Tolaik Lietuvā un Igaunijā šis rādītājs bija 0,8 un šo atšķirību visdrīzāk izskaidro Latvijas finanšu nozares aizdevumi nerezidentiem. Kopumā šeit jāsecina, ka bankas Latvijā īpaši neatšķiras vismaz no saviem Lietuvas kolēģiem un savā rīcībā pieejamos resursus laiž apgrozībā aptuveni tikpat efektīvi. Jā, Igaunijas bankas ir aktīvākas un salīdzinoši efektīvāk izmanto tām pieejamo noguldījumu apjomu.
Lai kreditētu nepieciešams kapitāls. Lai būtu kapitāls – nepieciešamas investīcijas
Uzņēmumu kreditēšanai kritiski svarīgs ir vēl kāds rādītājs – kapitāls. Un tas rodas no investīcijām. Un te mēs redzam, mūsuprāt, pašu svarīgāko atšķirību starp Latviju un Lietuvu, un Igauniju. Proti, Latvijā ir būtiski mazāk ārvalstu tiešo investīciju kā kaimiņvalstīs. 2023. gada trešā kvartāla beigās Latvijas ekonomikā ārvalstu tiešās investīcijas bija 26 miljardi eiro, kamēr Lietuvā tie bija 36 miljardi, bet Igaunijā – 46 miljardi. Ja skatāmies uz investīciju apjomu uz vienu iedzīvotāju, Latvija apsteidz Lietuvu (13 720 eiro 2023. gada 3. kvartāla beigās Latvijā pret 12 677 eiro Lietuvā), taču būtiski atpaliek no Igaunijas ar tās 34 238 eiro uz vienu iedzīvotāju. Uzskatāmi redzams, ka Igaunija ir bijusi būtiski, pat dramatiski veiksmīgāka ārvalstu investīciju piesaistē.
Un šeit izkristalizējas korelācija, kas ir svarīga uzņēmumu kreditēšanas jautājumā un tā nav acīmredzama. Proti, gan Igaunijas, gan Latvijas korporatīvo kredītu portfeļa lielumu starpība ir proporcionāla ārvalstu investīciju starpībai. Igaunija ir spējusi uzaudzēt par 148% lielāko korporatīvo kredītu portfeli uz vienu iedzīvotāju un tam ir loģisks izskaidrojums – par 150% vairāk ārvalstu investīciju uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot ar Latviju. Šī korelācija arī pastāv salīdzinot Igauniju ar Lietuvu, bet ir mazāk izteikta: Igaunijas korporatīvo kredītu portfelis uz vienu iedzīvotāju ir par 97% lielāks nekā Lietuvā, taču ārvalstu investīcijas uz vienu iedzīvotāju apsteidz Lietuvu par 170%. Tajā paša laikā var pieņemt, ka pašmāju kapitāla tirgus Lietuvā ir daudz aktīvāk nekā Latvijā, kas daļēji kompensē relatīvi zemo ārvalstu investīciju līmeni un ļauj kaimiņiem kreditēt par 26% aktīvāk.
Investīciju apjoms atšķir valstu korporatīvās kreditēšanas jaudu
Šie rādītāji, un it sevišķi Igaunijas piemērs, uzskatāmi parāda, ka, iespējams, tieši investīcijas ir tas, kas atšķir mūsu valstu korporatīvās kreditēšanas jaudu. Jo vairāk investīciju, jo vairāk uzņēmumiem ir kapitāla un attiecīgi – jo vairāk tie spēj piesaistīt banku sektora finansējumu izaugsmei. Šis visdrīzāk ir tas secinājums, kas jāņem vērā politikas veidotājiem un valsts līderiem – Latvijai vajag tiešās investīcijas, kas radīs kapitālu – bankas savu darbu padarīs un spēs veicināt uzņēmumu izaugsmi ar kredītiem salīdzinoši efektīvi, bet bez investīciju kapitāla to nevar izdarīt.
Negribu apgalvot, ka ārvalstu investīcijas ir vienīgais iemesls zemākai kreditēšanai tieši Latvijā. Jo arī tas savā ziņā ir līdzīgs “apļveida” arguments – Jūs varētu pieņemt, ka Latvijā ir mazāk investīciju, jo te mazāk kreditē – proti, ārvalstu investori izvēlas kaimiņvalstis, jo tajās ir intensīvāka vispārēja attīstība. Bet tomēr tieši ārvalstu investīciju jautājums ir tas, kas kreditēšanas jomā Latviju atšķir no, piemēram, Igaunijas un tas ir vērā ņemams.
Nesenās ziņas, ka ārvalstu investori investīciju klimatu Latvijā ir novērtējuši ar vēsturiski zemāko atzīmi ir jāskata arī uzņēmumu kreditēšanas kontekstā. Investori atzīmējuši sekojošus izaicinājumus Latvijā: darbaspēka nepieejamība, zema izglītības kvalitāte, augsts birokrātijas līmenis, investīcijas piesaistes mehānismu trūkums, un ģeopolitisko situāciju. Iespējams, pēdējo mēs neesam spējīgi uzlabot patstāvīgi, tomēr noteikti varam ietekmēt pārējās lietas, kas rūp investoriem. Noteikti tas ir izdarāms, jo ka atzīme paši investori, kaimiņvalstīs vairākas lietas darbojas labāk nekā Latvijā. Ja nu kaimiņiem ir izdevies izveidot pievilcīgāku investīcijas klimatu, kāpēc gan mēs nevarētu?
Kas vēl varētu pārraut kreditēšanas un izaugsmes savstarpējās atkarības apburto loku?
Svarīgu lomu noteikti spēlē arī banku konkurences līmenis vietējā tirgū, taču nedomāju, ka tas šobrīd ir kavējošs faktors Latvijas finanšu tirgū – mēs redzam, ka par katru daudzsološu kredītu projektu šobrīd sacenšas vismaz 3 – 4 bankas un klienti saņem labāko, ko tirgus spēj dot, tāda pati situācija ir gan Lietuvā gan Igaunijā. Taču tas, cik uzņēmumi ir spējīgi piesaistīt kredītos ir tieši atkarīgs no pieejamā pašu kapitāla. Bet tam ir vajadzīgas jau minētās investīcijas.
Skaidrs ir viens, ka kādam faktoram šis kreditēšanas un ekonomikas izaugsmes “vistas un olas” jautājums ir jāpārtrauc. Investīciju pieplūdums acīmredzami ir viens no faktoriem. Būtiska jauna kapitāla ieplūde valstī izmainītu pieprasījuma un piedāvājuma dinamiku daudzās jomās un arī kreditēšanā (piemēram, kāds īpaši liela mēroga attīstības projekts). Tikpat labi par šādu jaunu faktoru var kļūt kāda sevišķi veiksmīga jauna nozare, kas attīstītos tieši Latvijā. Tāpat varētu palīdzēt kāda jauna politikas iniciatīva, kas veicinātu tieši investīcijas un izaugsmi – varbūt tas ir atbalsts mājokļu būvniecībā, varbūt jaunas kredītu garantijas uzņēmumiem. Varbūt tā ir jauna ekonomiskā politika attiecībā uz speciālām ekonomiskām zonām. Te risinājumi varētu būt dažādi, bet skaidrs ir viens – ir jābūt faktoriem, kas pārtrauc šo kreditēšanas un izaugsmes savstarpējās atkarības apburto loku. Bankām līdzekļi ir un tās grib kreditēt.
