Eirogrupas prezidents paredz vēl vienu izturības gadu ekonomikā

Kādi ir galvenie temati, kurus jūs šonedēļ pārrunājāt ar Baltijas valstu amatpersonām?

Es gribu atzīmēt Baltijas valstu ekonomiku ievērojamo noturību, saskaroties ar ļoti nopietniem ekonomiskiem izaicinājumiem pēdējo gadu laikā. Pēdējo reizi, kad es šeit viesojos, mēs apspriedām strauji augošo inflāciju, kas ļoti nopietni var ietekmēt dzīves līmeni un ekonomikas rādītājus. Tagad mēs esam 2024. gada sākumā, esam piedzīvojuši dramatisku inflācijas kāpumu gan Latvijā, gan kaimiņvalstīs, bet mēs redzam, ka visas šīs ekonomikas ir izvairījušās no ievērojamas lejupslīdes. Neraugoties uz to, ka Lietuva, Latvija un Igaunija atrodas pie karadarbības zonas robežām, tās ir parādījušas ievērojamu ekonomisko noturību. Es uzskatu, ka arī eiro ir bijusi liela nozīme šajā procesā un mums tagad ir jāturpina kopā strādāt, lai veidotu drošu nākotni, jo daudzi no ekonomiskajiem izaicinājumiem, kas ir saistīti ar karu, nekur nav pazuduši.

Latvija pašlaik atzīmē 10 gadus kopš eiro ieviešanas. Ko, pēc jūsu domām, tas ir devis tādām salīdzinoši nelielām ekonomikām, kādas ir Baltijas valstis?

Es kā īrs, kas arī pārstāv salīdzinoši mazu ekonomiku Eiropas malā, domāju, ka mums ir bijusi ļoti līdzīga pieredze. Tas, ko eiro piedāvā Latvijai un ko tas piedāvā Īrijai, ir stabilitātes solījums globālu izaicinājumu laikā. Es uzskatu, ka, pateicoties tam, ka mēs esam eirozonas dalībnieki, mēs esam spējuši labāk iziet cauri pandēmijas laikam, mums bija vieglāk pārvarēt ļoti augstas inflācijas periodus, kuri bija kara un pandēmijas seku dēļ. Tātad runa ir par stabilitāti.

Es uzskatu, ka tas tiešām ir Latvijas mājsaimniecību, Latvijas uzņēmumu interesēs, lai mēs būtu daļa no globālās rezerves valūtas, pretstatā tam, lai mums būtu savas mazās valūtas, kas būtu ļoti neaizsargātas pret lieliem globāliem izaicinājumiem, kādi ir pašlaik.

Vienlaikus Latvijā daudzi sūdzas par augstajām procentu likmēm, kur sava loma ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumiem. Vai tomēr nav sajūtas, ka tādām valstīm kā, piemēram, Polijai vai Zviedrijai, kurām ir savas valūtas, pašlaik ir vieglāk pieņemt situācijai atbilstošus lēmumus nekā eirozonai, kurā tomēr kopā ir ļoti dažādas ekonomikas ar dažādām vajadzībām?

Jā, eirozonā ir dažādas ekonomikas. Bet arī Zviedrijai vai Dānijai ir bijušas problēmas ar inflāciju, un augstāku patēriņa cenu ietekme uz to ekonomiku liecina, ka augsta inflācija ir problēma, ar kuru ir nācies saskarties visās Eiropas daļās.

Ja es lūkojos uz pieredzi, kāda ir bijusi tādās mazās ekonomikās, kādas ir Īrija vai Latvija, es esmu pārliecināts, ka, ja mums joprojām būtu savas valūtas, tās tik un tā būtu piesaistītas lielākām valūtām, un mums vienalga nebūtu tādas valūtas kursa elastības, kā daži varētu iedomāties. Esot eirozonā, mūsu eksportētājiem tiek nodrošināta stabilas valūtas vērtība. Tas, ka esam vienotajā tirgū un vienotās valūtas zonā, nodrošina lielāku stabilitāti un spēju pārdot preces citām eirozonas valstīm.

Tas, ka Latvijas eksportētāji, kas savas preces pārdod Vācijā, var nodrošināt norēķinus vienā valūtā, sniedz milzīgu stabilitāti. Visu šo iemeslu dēļ domāju, ka eiro ir bijis svarīgs stabilitātes instruments šo ļoti nestabilo gadu laikā.

Ziņojumā, kuru Eirogrupa sagatavoja pagājušā gada beigās, ir norādīts, ka Latvija ir starp tām eirozonas valstīm, kuru 2024. gada budžeta projekti kopumā atbilst fiskālajiem ieteikumiem, bet vajadzības gadījumā ir jābūt gataviem rīkoties, lai novērstu riskus. Vienlaikus ir virkne valstu, kuras ir novērtētas arī sliktāk. Kā kopumā pēc pandēmijas un kara izraisītās energokrīzes var vērtēt eirozonas valstu fiskālo disciplīnu?

Es domāju, ka mēs esam pierādījuši, ka spējam panākt līdzsvaru starp atveseļošanos no pandēmijas un ekonomikas izaugsmes saglabāšanu kara laikā. Mums ir izdevies panākt šo līdzsvaru, vienlaikus atceroties par vajadzību samazināt aizņemšanos. Pirms diviem gadiem eirozonā vidējais valstu budžetu deficītu līmenis bija aptuveni 8%. Pēc tam tas samazinājās līdz 5% un tagad ir aptuveni 3%.

Tas nozīmē, ka valstu budžeta deficīta līmeņi ir samazinājušies. Tajā pašā laikā eirozona ir izvairījusies no recesijas, ko daudzi prognozēja kā neizbēgamu, un saglabājusi ļoti augstu nodarbinātības līmeni daudzās valstīs, tostarp arī šeit. Tāpēc es patiešām uzskatu, ka mēs esam paveikuši ļoti labu darbu, nodrošinot budžetu disciplīnu laikā, kad ir daudzi lieli ekonomiskie satricinājumi.

Tagad mūsu uzdevums ir 2024. un 2025. gadā turpināt samazināt aizņemšanās apjomus un izvairīties no pieprasījuma palielināšanas mūsu ekonomikās. Ja mēs to spēsim, tas savukārt palīdzēs mums samazināt inflāciju un pārtraukt dzīves līmeņa kritumu, kā tas ir noticis pēdējos gados, kad inflācija bija tik augsta.

Ko jūs sagaidāt no ECB tās turpmākajos lēmumos par procentu likmēm, ņemot vērā, ka inflācija samazinās?

Lēmumi par procentu likmēm lielā mērā ir ECB kompetencē, un mēs augsti vērtējam ECB un eirozonas centrālo banku vadītāju neatkarību lēmumu pieņemšanā. Tāpēc es atstāju šo jautājumu viņu ziņā.

Taču tas, ko mēs varam darīt, lai palīdzētu samazināt inflāciju, ir izvairīties no pieprasījuma palielināšanas mūsu ekonomikās ar mūsu pieņemtajiem budžeta lēmumiem. Inflācijas mazināšana nav tikai ECB atbildība. Tā ir arī finanšu ministru atbildība. Ja mēs varam samazināt aizņemšanos un tādējādi palīdzēt samazināt inflāciju, tas savukārt varētu ļaut ECB nākotnē pieņemt citādākus lēmumus par procentu likmēm. Taču galvenais - vispirms ir jāsamazina inflācija.

Vienlaikus pašlaik ir vērojama ekonomikas sabremzēšanās un tādēļ netrūkst arī to, kuri aicina aizņemšanos un ieguldījumus ekonomikā kāpināt.

Patiesībā ekonomikas prognozes Latvijai 2024. gadā ir pozitīvas. Daudzas no ekonomiskajām grūtībām, ar ko esat saskārušies, ir bijušas saistītas ar karu, un, kā jau teicu, jūs esat bijuši pirmajā frontes līnijā, kas uzņēma kara izraisīto inflācijas šoku. Es ticu, ka, ja jūs turpināsiet īstenot saprātīgu ekonomikas politiku, jūs redzēsiet, ka jūsu ekonomika 2024.gadā attīstīsies straujāk un turpinās samazināties inflācija. Tam savukārt var būt ļoti liela un pozitīva ietekme uz dzīves līmeni un nodarbinātību jūsu ekonomikā.

Vai un kuras eirozonas valstis var saskarties ar problēmām ar valsts parādu apkalpošanu augstāko procentlikmju dēļ?

Es uzskatu, ka visas eirozonas dalībvalstis spēs pārvaldīt savus parādus un savu parādu līmeni drošā un ilgtspējīgā veidā gan šogad, gan turpmākajos gados. Gan eirozona kopumā, gan katra eirozonas dalībvalsts atsevišķi ir pieņēmusi nepieciešamos lēmumus, lai pārvaldītu savas valsts finanses drošā veidā. Mums vienmēr jābūt pazemīgiem, atzīstot, ka var rasties riski, var rasties jauni izaicinājumi. Mēs šo mācību pēdējos gados esam apguvuši. Bet, ja es lūkojos uz riskiem, kas ir apzināti, uz prognozēm, es uzskatu, ka mūsu valstu finanses un mūsu parāda līmeņi ir pārvaldāmi.

Eirozona tagad paplašinās daudz lēnākā tempā nekā pirms kāda laika. Kādi tam ir iemesli?

Tas ir karš. Tas ir galvenais iemesls.

Eiro ir vienīgā globālā rezerves valūta, pie kuras robežām notiek karš. Tam ir bijusi milzīga ietekme uz inflāciju, milzīga ietekme uz uzticēšanos.

Taču uz to visu var palūkoties arī no citas puses. Kad sākās karš, tik daudzi prognozētāji, tik daudzi analītiķi paredzēja, ka eirozonā iestāsies recesija un tā būs ilgstoša recesija. Tas nav noticis.

Arī, ja paskatāmies uz Latvijas ekonomikas sniegumu. Jūs bijāt frontes pirmajā līnijā, risinot augstas inflācijas radītās ekonomiskās sekas, un, lai gan bija vērojams ekonomikas kritums, tas bija salīdzinoši mērens. Tajā pašā laikā jūs nodarbinātību saglabājāt ļoti augstā līmenī. Patiesībā tas ir ļoti labs stāsts, kuru stāstīt par noturību eirozonā kopumā un šeit, jūsu ekonomikā.

Ziniet, ja pirms pieciem gadiem kāds teiktu, ka ekonomika saskarsies ar 20% inflāciju vairākus mēnešus no vietas, smaga recesija šķistu neizbēgama. Jūsu ekonomika pārcieta tik milzīgas inflācijas šoku un vienalga spēja izvairīties no lielas recesijas. Es domāju, ka tas ir ievērojams sasniegums.

Kādas ir nākotnes prognozes? Ja runājam par to pašu karu Ukrainā, tad, protams, mēs visi cerējām, ka tas būs īss, bet tagad jau ir skaidrs, ka tas var ilgt arī gadiem.

Ja paskatāmies uz eirozonas ekonomikas prognozēm šim un nākamajam gadam, tad joprojām prognozējam ekonomikas izaugsmi. Mēs sagaidām, ka eirozonas ekonomika šogad pieaugs par nedaudz vairāk kā 1%. Arī ekonomiskā noskaņojuma prognozes ir diezgan iepriecinošas.

Protams, eirozonas izaugsmes līmenis būtu daudz augstāks, ja nebūtu kara. Bet atkal ir jāatceras, ka, par spīti karam, kas notiek pie mūsu robežām, netālu no mūsu Eiropas mājām, Eiropas ekonomika joprojām spēj augt. Mums vajadzētu atzīt, ka šajos, ļoti sarežģītos, apstākļos mūsu sniegums ir labs.

Nākamais kandidāts, lai pievienotos eirozonai, ir Bulgārija. Ko jūs varat teikt par tās pievienošanās izredzēm?

Bulgārijas ekonomikā ir panākts ievērojams progress, lai sasniegtu pievienošanās kritērijus.

Ja paskatāmies uz viņu aizņemšanās apjomiem, uz valsts parāda līmeni, uz institucionālajām pārmaiņām, kas ir nepieciešamas, lai pievienotos eirozonai, tad Bulgārija ir sasniegusi patiešām atzīstamus rezultātus. Lielākais izaicinājums, ar ko tā saskaras pašlaik, ir inflācija. Bulgārijā inflācija joprojām ir augsta, un tiek prognozēts, ka tā būs augsta vēl kādu laiku. Kritēriji, lai pievienotos eirozonai, ir ļoti objektīvi un ir balstīti uz faktiem. Tāpēc es uzskatu, ka jautājums par Bulgārijas pievienošanos ir jautājums "kad", nevis "vai".

Es ticu, ka Bulgārija pievienosies eirozonai, un es ticu, ka tas būs katalizators pozitīvām pārmaiņām Bulgārijas ekonomikā un arī eirozonas ekonomiku tas tikai stiprinās. Pašlaik galvenais tests Bulgārijas ekonomikai ir inflācija.

Vai ir redzamas arī citas valstis, kas varētu pievienoties eirozonai?

Es gribētu atgriezties pie tā, ka iepriekš ļoti veiksmīgi eirozonai pievienojās Horvātija. Tas, kā arī fakts, ka Bulgārijas parlaments un valdība ir izteikusi vēlmi pievienoties, patiešām norāda uz eiro kā ekonomiska un politiska projekta veiksmi. Pagaidām vienīgā valsts, kas ir paudusi stingru politisko gribu pievienoties eirozonai, ir Bulgārija, mūsu darba kārtībā ir nodrošināt tās sekmīgu pievienošanos, un pašlaik galvenais izaicinājums tam ir inflācija.

Protams, es gribētu redzēt arī turpmāku eirozonas paplašināšanos, bet priekšnoteikums ir valsts valdības un parlamenta stingrs atbalsts šādam lēmumam.

Vēl viens jautājums, kurš pašlaik ir Eirogrupas darba kārtībā, ir Eiropas kapitāla tirgu stiprināšana. Eiropas Komisija ir izstrādājusi projektu par vienotu Eiropas kapitāla tirgu. Vai jūs redzat Eirogrupas lomu arī šajā jomā?

Mēs vēlamies redzēt kapitāla tirgu savienību, kas darbojas visu dalībnieku labā. Piemēram, šeit ir labi redzams progress, ko Baltijas valstis ir panākušas sadarbojoties. Visās trīs Baltijas valstīs strādā birža "Nasdaq", un ārpasaulē šis akciju tirgus faktiski tiek uzlūkots kā viens.

Mans redzējums ir, ka, kapitāla tirgiem augot eirozonā un Eiropas Savienībā, jāpiešķir sava loma mazākām ekonomikām, kas vēlas audzēt savus kapitāla tirgus. Tam jābūt iekļaujošam redzējumam. Uz to ir ļoti skaidri norādījis arī Latvijas finanšu ministrs, un tā ir lieta, pie kuras mēs kopā ar viņu strādāsim turpmākajos mēnešos.

Piemēram, Rīgas birža Eiropas mērogos pašlaik ir ne tikai mazs, bet pat mikroskopisks kapitāla tirgus, un tādēļ ir grūti piesaistīt gan emitentus, gan investorus. Vai jūs redzat risinājumus, kā attīstīt šādus tirgus?

Arī Dublinas birža saskaras ar tādām pašām problēmām. Mums ir tieši tādi paši izaicinājumi. Uzņēmumi var izlemt, ka tie vēlas kotēties citur, tātad mēs Īrijā esam ļoti līdzīgā situācijā. Bet mums visiem ar kaut ko ir jāsāk. Jūs zināt, ka lielie ekonomiskie projekti dažreiz sākas no zema attīstības līmeņa, bet gadu no gada tie tiek audzēti, un es ļoti ceru, ka arvien vairāk Latvijas uzņēmumu vēlēsies diversificēt īpašumtiesības un piesaistīt vairāk kapitāla.

Vai tādiem maziem kapitāla tirgiem kā Latvija vienotais Eiropas kapitāla tirgus projekts var nākt par labu vai par sliktu? Galu galā viens no iznākumiem var būt tāds, ka Latvijas uzņēmumi daudz vairāk gribēs kotēties lielākās biržās un aiziet no vietējā kapitāla tirgus.

Esmu pārliecināts, ka tas var nākt par labu. Ja jums ir uzņēmēji, kas sāk savu izaugsmi šeit un augot kļūst par patiešām nozīmīgiem Eiropas darba devējiem, tad rodas jautājums, kur viņi meklēs kapitālu tālākai attīstībai? Es gribētu, lai atbilde uz šo jautājumu būtu - Eiropā! Es vēlos redzēt to, ka Latvija un Īrija spētu nodrošināt šo kapitālu un to naudu, kas mums jau pašlaik vienkārši stāv uzkrājumos, ieguldītu uzņēmumos, kas vēlas attīstīties Eiropā. Šā iemesla dēļ es to uzskatu par projektu, kas var sniegt lielisku pozitīvu rezultātu mazākām ekonomikām Eiropas Savienībā.

Vai eirozonas valstīm vajadzīga ciešāka sadarbība un koordinācija citās jomās?

Mēs strādājam pie tā, lai padarītu sadarbību daudz dziļāku jau tajos līmeņos, par kuriem mēs esam vienojušies. Piemēram, Eiropas Savienība ir spērusi lielu soli uz priekšu attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokļiem pēdējā gada laikā. Eirozonā mēs jau esam vienojušies par daudzām sadarbības formām, kas ir juridiski iespējamas, un tagad ir svarīgi šo sadarbību īstenot. Mēs gribam turpināt šo darbu arī nākamajā gadā.

Kādas ir jūsu prognozes šim gadam eirozonā?

Šis būs vēl viens izturības gads, kas izpaudīsies straujākā izaugsmē nekā 2023. gadā. Šis būs gads, kurā turpināsies inflācijas samazināšanās, bet nodarbinātība turpinās saglabāsies augstā līmenī. Tātad straujāka izaugsme nekā pirms gada, zemāka inflācija nekā pirms gada un joprojām ļoti liels strādājošo skaits, kas liecina, ka, neraugoties uz visām problēmām, ar ko mēs saskaramies, tas ir patiešām labs stāsts par sadarbību, patiešām labs stāsts par izturību.