Valsts sekretāra vietniece finanšu politikas jautājumos atklāj būtiskas pārmaiņas Latvijas akciju tirgū

FM ziņojumā teikts, ka akciju tirgus mazs apjoms ir apburtais loks kapitāla tirgus tālākai attīstībai. Vietējiem investoriem nepieciešama risku diversifikācija, bet ja vietējais tirgus ir maza apjoma, liela daļa no sava portfeļa tiem jāiegulda ārpus vietējā tirgus. Savukārt, starptautiskiem investoriem nav motivācija ieguldīt mazā tirgū, ja tas prasa papildus izpēti par konkrētās valsts regulējumu, nodokļu sistēmu, izmantot brokera pakalpojumus. Kādā veidā FM redz iespēju situācijas uzlabošanai, intervijā aģentūrai LETA stāsta FM valsts sekretāra vietniece finanšu politikas jautājumos Līga Kļaviņa. Tostarp tas, par kuru valsts kapitālsabiedrību virzīšanu akciju daļējai kotācijai biržā, turpmāk būs runa, skaidrāks kļūs pēc 15. augusta, kad kapitāldaļu turētājiem ir jāiesniedz atbildes, kā viņi redz nākamo četru gadu perspektīvu un kas uzņēmumiem būs vajadzīgs attīstības mērķu finansēšanai.

Valdība nesen izskatīja informatīvo ziņojumu par kapitāla tirgus aktivizēšanas iespējām, un tam lielāka uzmanība nekā iepriekš tiek pievērsta jau pēdējos divus gadus. Kas tam ir par iemeslu?

Skatoties no finanšu sektora politikas viedokļa, kapitāla tirgus jautājumi visu laiku ir bijuši dienas kārtībā, bet rezultāts tam, cik kapitāla tirgus Latvijā ir aktīvs, arī ir licis paskatīties, ko mēs varētu darīt citādāk, kas pēdējos gados ir noticis Lietuvā un Igaunijā un kā trūkst mums. Es domāju, ka visi labi apzinās, ka galvenais trūkums, lai kapitāla tirgus būtu efektīvs instruments finansējuma piesaistei paralēli bankām, ir tas, ka tam Latvijā pietrūkst apjoma un likviditātes. Pēdējā laika uzņēmumu obligāciju emisijas liecina, ka arī privātajiem uzņēmumiem par to ir interese. Taču, lai tas patiesi strādātu efektīvi, svarīgi ir, lai kapitāla tirgus būtu aktīvs. Pašlaik gan tā apgrozījums, gan apjoms Latvijā ir ļoti mazs.

Atšķirībā no iepriekšējām reizēm mēs skaidri esam noteikuši mērķi, kādu mēs 2027. gadā gribam sasniegt, tieši skatoties uz tirgus kapitalizācijas līmeni, - 9% no IKP. Arī ar šādu līmeni mēs, visticamāk, atpaliksim no Lietuvas un Igaunijas, bet tas vismaz būtu izrāviens pret tagadējo situāciju, kad kapitalizācijas līmenis ir ap 3% no IKP.

Ir divi darbības virzieni. Viens virziens ir to privāto uzņēmumu atbalsts, kuriem ir interese par iesaistīšanos kapitāla tirgū, ko darām divos veidos. Viens ir grantu programmas turpināšana kotācijas izdevumu segšanai. Proti, ja uzņēmums grib iet uz biržu, tad piesakās šai programmai, un juridiskā palīdzība, konsultāciju pakalpojumi ir tie, kuru izmaksas tiek segtas, jo tas nav lēts process. Otrs būs jauns veids, kam tagad ir arī konceptuāls atbalsts. Proti, tiks veidots Mazo un vidējo uzņēmumu sākotnējā publiskā piedāvājuma fonds. Uzņēmumiem, kuri izšķirsies par iešanu uz biržu, būs opcija, ka fonds iegulda tajos vai nu 12 mēnešus pirms akciju sākotnējā publiskā piedāvājuma, vai tā laikā. Tādējādi pārējiem investoriem ir lielāka drošība, redzot, ka ir tāds enkurinvestors.

Otrā lielā sadaļa ir tas, ko valsts kā īpašnieks plāno un dara ar saviem uzņēmumiem. Par to ir daudz diskutēts, un atšķirībā no iepriekšējām diskusijām pašlaik ir sperts solis, lai sāktu vērtēt, kuri ir tie uzņēmumi, kuri ir spējīgi uz akciju sākotnējo publisko piedāvājumu. Ja mēs neraugāmies uz uzņēmumiem, kuriem ir neprivatizējamo statuss, tad ir jautājums, kuri ir pārējie un kuriem tas ir reāli. Kapitāla daļu turētājiem ir jāsniedz atbildes līdz 15. augustam par to, kā viņi redz nākamo četru gadu perspektīvu un kas uzņēmumiem būs vajadzīgs attīstības mērķu finansēšanai. Tad arī būs diezgan skaidra aina, par ko mēs runājam, par kādu apjomu mēs runājam. Tā būs informācija, ko valdība varēs tālāk vērtēt. Vienlaikus, paskatoties uz Igaunijas un Lietuvas pieredzi, bez tādiem lieliem valstij vai pašvaldībai piederošiem uzņēmumiem droši vien panākt reālu un lielu uzrāvienu kapitāla tirgus darbībā būs diezgan neiespējami.

Tāpat vēl viens aspekts, kas ir pamudinājis uz šo jautājumu skatīties, ir pieeja finansējumam. Mēs redzam, kas pēdējos gados notiek ar kreditēšanu. Investīcijas nākotnē būs vajadzīgas, ja mēs domājam kaut vai tikai par vienu pašu enerģētikas jomu. Līdz ar to, ja nav pieejamu finansējuma piesaistes kanālu, tas ļoti ierobežo pat spēju skatīties uz priekšu.

Vienlaikus neaktīvā kreditēšana pašlaik ir izraisījusi to, ka Rīgas biržā ir notikušas iepriekš nepieredzēti daudz uzņēmumu obligāciju emisiju un visas tās praktiski ir izpirktas. Vai tas tomēr neliek domāt, ka tirgus ar laiku spēj visu noregulēt arī pats un nekāda īpašā iejaukšanās no valsts puses nemaz nav nepieciešama?

Patiesībā tas, kas pēdējos gados ir noticis obligāciju tirgū, apliecina, ka arī otrā - ieguldītāju - pusē ir milzīga interese un jebkura obligāciju emisija tiek burtiski izķerta. Arī pēdējais akciju sākotnējais piedāvājums, kuru veica "Virši-A", apliecināja, ka interese ir.

Kāpēc tomēr ir svarīgi sniegt atbalstu? Obligāciju emisija zināmā mērā var būt pirmais solis, kad uzņēmums iziet visu procesu ar pārvaldības, finanšu pārskatu, informācijas atklāšanas kārtības sakārtošanu atbilstoši kapitāla tirgus regulējumam. Tam var sekot nākamais solis ar akciju kotāciju. Tomēr pēdējos gados mēs no uzņēmumu puses, kuri ir emitējuši obligācijas, īsti šo nākamo soli neredzam. Tādēļ Mazo un vidējo uzņēmumu sākotnējā publiskā piedāvājuma fonds kā enkurinvestors varētu būt tas, kas dod drošības sajūtu, jo, iespējams, attur arī bailes no neizdošanās.

Par Mazo un vidējo uzņēmumu sākotnējā publiskā piedāvājuma fondu iebildusi ir Ekonomikas ministrija, paužot bažas, ka to ir iecerēts veidot kopā ar Lietuvu, un tādēļ galvenais fonda darbības fokuss automātiski būs Lietuva, kur kapitāla tirgus ir daudz lielāks un apjomīgāks. Jūs tas nebaida?

Laikam ejot, mēs ar Ekonomikas ministriju jau esam vienojušies. Tuvākajā laikā valdībā nonāks atsevišķs ziņojums, kur jau daudz detalizētāk būs runa par šī fonda izveidi. Jā, šādas bažas zināmā mērā ir pamatotas. Kā fonda izveidotājs ir paredzēta "Attīstības finanšu institūcija "Altum"" no Latvijas puses un tai analoga institūcija no Lietuvas puses. Mūsu interese ir noteikt, lai vismaz Latvijas ieguldījuma apmērs - pašlaik ir paredzēts, ka tie ir 20 miljoni eiro, - atnāk atpakaļ pie mūsu uzņēmumiem. Kādēļ mēs tomēr gribam, lai šis fonds ir starptautiskāks un lielāks? Tad ir iespēja, ka arī kāds privātais investors būs ieinteresēts tajā ieguldīt. Šobrīd arī esam vienojušies izvirzīt papildu nosacījumus, cik daudz fonda pārvaldniekam būtu jāpiesaista privātais finansējums, jo tas dod lielāku apjomu. Es ceru, ka fonda izveide ir pirmais solis, jo, ja tas uzrāda labus rezultātus, tas nākotnē varētu būt visas Baltijas fonds. Igaunijā pašlaik tāpat ir diezgan aktīvs kapitāla tirgus, un viņi nav vērtējuši tirgus nepilnības.

Otra iebildumu daļa bija saistīta ar fonda reģistrācijas valsti un to, kas ir tā pārvaldnieks. Mēs esam vienojušies par to, ka pārvaldnieks tiks atlasīts caurskatāmā procedūrā. Neatkarīgi no tā, vai tas tiek reģistrēts Lietuvā vai Latvijā, mēs izslēdzām iespēju, ka to reģistrē kaut kur citur. Tāpat ir noteikts, ka pārvaldnieka galvenajam personālam ir jābūt arī Latvijā un ar zināšanām par Latvijas tirgu, lai nav tā, ka tiešām fonds tiek vadīts tikai no Viļņas.

Otra ziņojuma daļa skar valsts uzņēmumu dalību kapitāla tirgū, un ir sagaidāms, ka par to publiskajās diskusijās tiks lauzts visvairāk šķēpu. Lai gan ziņojumu valdībā atbalstīja visi ministri, bija redzams, ka iebildumi ir "Apvienotā saraksta" pārstāvjiem, un, ja jautājums nonāks līdz Saeimai, tad pretestība varētu būt vēl lielāka. Jūs vispār redzat politisku atbalstu valsts uzņēmumu akciju daļējai kotācijai biržā?

Man šķiet, ka mēs šobrīd jau esam fāzē, kad ir ļoti grūti saprast, pret ko iebilst, jo runāt par kaut ko abstrakti ir diezgan sarežģīti. Ja tuvāko četru gadu laikā valsts kapitālsabiedrībām ir attīstības plāni, kam būs vajadzīgs finansējums, tad ir jādomā, kur to piesaistīt. Piemēram, mēs zinām, ka "Latvijas vēja parkiem" būs vajadzīgs ļoti liels finansējums. Ja mēs redzam, ka kapitāla tirgus ir viens no reāliem avotiem, tad saruna uzreiz ir daudz taustāmāka un saturīgāka.

Protams, ka svarīgs ir valsts kontroles elements, un mēs nerunājam par to, ka šajos uzņēmumos tā tiek zaudēta. To apliecina arī Igaunijas un Lietuvas piemēri. Gan Igaunijas "Enefit Green", gan Lietuvas "Ignitis" gadījumā valsts savu kontroli saglabā. Protams, ka visiem ir atmiņas par privatizācijas laiku, bet svarīgi ir arī saprast, ka te mēs runājam par citu procesu. Tas ir darījums, kas tiek virzīts uz biržu. Tu vari noteikt, kādu tu gribi investoru sadalījumu - cik liela akciju daļa tiks pārdota privātiem investoriem, cik institucionāliem, bet cenu un ieguldītāju kopējo profilu nosaka pieprasījums tirgū, nevis kāds centralizēti pasaka, kurš pirks un par kādu cenu pirks. Tā ir būtiska lieta, kas atšķiras.

Otra lieta ir valsts kapitālsabiedrību pārvaldības uzlabošana. Droši vien katrs ar to saprot kaut ko citu, bet process, kas uzņēmumam ir jāiziet, lai tas kvalificētos akciju kotācijai biržā - sākot no finanšu pārskatu atbilstības un beidzot ar informācijas atklāšanu -, ir tāds, no kā visi iegūst. Tādēļ arī šajā ziņā ir ļoti grūti saprast, kas tad ir tās lietas, pret ko iebilst.

Mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos gan jautājums ir par kritisko infrastruktūru, bet arī šajā gadījumā ir jāskatās, par kuru uzņēmumu iešanu kapitāla tirgū vispār nevar būt ne runas, par kuriem tomēr mēs varam domāt, jo viņiem ir nepieciešami līdzekļi attīstībai.

Informatīvajā ziņojumā vārdā nosaukti ir tieši trīs uzņēmumi - "Latvijas vēja parki", "airBaltic" un "Conexus Baltic Grid". "Latvijas vēja parkiem" būs vajadzīgas ļoti lielas investīcijas infrastruktūras izveidē, "airBaltic" jau sākotnēji definēja, ka tieši finansējuma piesaiste kapitāla tirgos būs veids, kā tas atmaksās valsts ieguldījumu pandēmijas laikā, bet "Conexus Baltic Grid" pārvalda gāzes pārvades tīklu un Inčukalna gāzes krātuvi, kas ir kritiskā infrastruktūra. Kādēļ ir minēts šis uzņēmums?

"Conexus" stratēģiskajos mērķos ir paredzēta klātbūtne kapitāla tirgos no 2027. gada. Iespējams, tās ir arī obligācijas. Nav tā, ka mēs izvirzām kādu uzņēmumu un sakām, ka par katru cenu tam ir jāveic akciju publiskais piedāvājums. Tā ir vērtēšanas lieta. Piemēram, "Augstsprieguma tīkls", kas arī ir kritiskās infrastruktūras uzņēmums, ir spējis piesaistīt 100 miljonus eiro zaļajās obligācijās. Uzņēmumi, kuri ir minēti ziņojumā, vairāk kalpo kā piemēri.

Ir virkne uzņēmumu, kuri savu interesi iepriekš ir izrādījuši Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, tagad Latvijas Bankas veidotajā testa "smilšu kastē", kurā mēģināja izprast, kādiem procesiem būtu jāiet cauri un kādi soļi jāsper. Tā ir zināma indikācija, ka arī pašos uzņēmumos ir interese. Redzēsim, kāds būs rezultāts pirmajā riņķī, kad līdz 15.augustam tiks veikts vērtējums. Mēs šobrīd esam devuši iespēju valsts kapitāldaļu turētājiem to veikt, un tad ar secinājumiem mēs noteikti iesim atpakaļ pie valdības. Ir izskanējuši ambiciozi mērķi, un šis tad būs labs vingrinājums paskatīties, kā tos sasniegt.

Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka, ja mēs nosakām kā mērķi līdz 2027. gadam kapitāla tirgū sasniegt kapitalizāciju, kas ir līdzvērtīga 9% no IKP, tad to nevar izdarīt ne viena pati Finanšu ministrija, nedz arī tikai privātais sektors. Noteikti būs vajadzīgs grūdiens no valsts un pašvaldības uzņēmumu puses, kuriem ir interese par kapitāla tirgu.

9% jau arī nav nekāds pašmērķis, taču tieši šāda apjoma kapitāla tirgus kapitalizācija Latvijai ļautu MSCI kapitāla tirgus attīstības indeksā iekļūt robežtirgus jeb "frontier market" klasifikācijā, kurā atrodas arī Igaunija un Lietuva. Tad mēs vismaz parādītos "uz kartes" daudziem starptautiskiem investoriem. Pašlaik mēs tur neesam, un, ja kādam starptautiskam investoram tiek atvēlēts noteikts ieguldījumu īpatsvars robežtirgiem, tad šie ieguldījumi tiks veikti Igaunijā un Lietuvā vai citās valstīs, kas atbilst šai klasifikācijai, nevis Latvijā. Mēs līdz šim neesam atzīti no kapitāla tirgus reitingu kompāniju puses, bet ar 9% mēs vismaz nonāktu robežtirgus klasifikācijas zonā. Ja investoru loks ir plašāks, tad arī potenciāli pieejamo investīciju apjoms ir daudz lielāks.

Tāpat kapitāla tirgus ir laba iespēja, kā dot iespēju ieguldīt vietējiem iedzīvotājiem. Mēs, piemēram, redzējām, ka Igaunijas "Enefit Green" gadījumā bija ļoti daudz privāto investoru.

Ziņojumā minēts, ka tiks uzrunāta arī Rīgas dome par iespēju kapitāla tirgū iesaistīt arī pašvaldības kapitālsabiedrības. Esat jau uzrunājuši Rīgas domi?

Jā, ir bijušas vairākas sarunas, un es zinu, ka iepriekšējos gados vairāki Rīgas uzņēmumi ir piedalījušies arī jau pieminētajā testa "smilšu kastē". Tas nozīmē, ka interese ir, un ar tādu nolūku mēs arī Rīgas domi aicinām paskatīties uz viņiem piederošajām kapitālsabiedrībām un izvērtēt, kādi ir to plāni līdz 2027. gadam.

Ziņojumā teikts, ka pašlaik tiek strādāts pie tā, lai dotu iespēju obligācijas emitēt arī Rīgas valstspilsētai. Savulaik, kad plašumā gāja valsts obligāciju emisiju programma, tieši Finanšu ministrija kategoriski iebilda pret to, ka savas obligācijas varētu emitēt pašvaldības, kā argumentu minot, ka tas varētu nekontrolēti palielināt valsts parāda apjomu. Kas ir mainījies?

Iespēja emitēt obligācijas Rīgas valstspilsētai jau ir apstiprināta budžeta likumā. Mēs šobrīd strādājam pie Ministru kabineta noteikumiem, kas jau daudz skaidrāk noteiktu šādu emisiju procedūru un kārtību. Pašlaik mēs tieši diskutējam par limitiem, lai aizņemšanās neaizietu kaut kādā nekontrolētā apjomā, tostarp skatoties, kādas jau ir Rīgas valstspilsētas saistības turpmākajos gados. Pašlaik ir virkne pilsētu, kas Eiropā emitē obligācijas, it īpaši zaļās ilgtspējas obligācijas, jo, protams, vajadzības dažādiem ieguldījumiem zaļajos projektos aug augumā.

Šobrīd mēs esam tehnisko detaļu izstrādes fāzē, lai saprastu, kā tas īsti ieguļ aizņemšanās limitu stāstā, jo atšķirībā no kredītiem, kurus var atmaksāt pa daļām, obligācijas ir jādzēš noteiktā datumā, kad ir jāatmaksā visa summa. Tādēļ ir jāsaprot, kā tas korelē ar citām pilsētas saistībām. Rīga pašlaik starp Latvijas pašvaldībām ir izvēlēta kā pilotprojekts, jo nenoliegsim, ka nozīme ir arī apjomam, un redzēsim, kā mums veiksies.

Kāda situācija ir citās pašvaldībās - gan to uzņēmumu, gan pašu pašvaldību potenciālai dalībai kapitāla tirgos?

Mēs tiešām Rīgu pašlaik izvēlējāmies kā pilotprojektu, cerot uz sekmīgu rezultātu. Ja tā būs, tad varētu arī skatīties plašāk.

Ziņojumā minēts, ka viens no ieguldījumu instrumentiem, kas jāvērtē, ir nekustamā īpašuma ieguldījumu fondi. Varat pastāstīt par šo ieceri sīkāk?

Mēs redzam, ka citās valstīs tādi fondi veidojas arvien vairāk. Pēc būtības tas nozīmē, ka nekustamā īpašuma fondā iekļauto aktīvu kopums tiek kotēts biržā. Piemēram, ja ir vajadzība attīstīt lielus komerciālus nekustamo īpašumu projektus, kam tiek meklēts alternatīvs finansējums banku kredītiem. Mēs pašlaik mēģinām identificēt, kā pietrūkst normatīvajā bāzē, lai tādu fondu varētu veidot Latvijā, jo līdz šim šādas prakses nav bijis.

Šādi fondi pamatā būtu paredzēti jauniem objektiem? Vai arī tādus var izmantot arī esošo dzīvojamo māju rekonstrukcijai, ar ko Latvijā ir milzīgas problēmas?

Es šobrīd negribētu teikt, ka fondi ir derīgi tikai viena vai otra veida projektiem. Viennozīmīgi, ka dzīvojamā fonda energoefektivitātes jautājums ir dienas kārtībā, jo skaidrs, ka tas turpmākajos gados būs liels izaicinājums. Es baidos, ka ar esošajiem instrumentiem būs par maz.

Kapitāla tirgus otrā pusē ir ieguldītāji. Pašlaik liels līdzekļu apjoms ir akumulēts Latvijas pensiju fondos. Ja mēs vēlamies aktivizēt kapitāla tirgus darbību Latvijā, vai ir nepieciešams pārskatīt arī, piemēram, limitus, cik daudz no pārvaldībā esošajiem līdzekļiem pensiju fondiem ir atļauts ieguldīt akcijās?

Patiesībā iepriekšējos gados limiti ir diezgan daudz mainīti un pielāgoti, un tagad daudzu fondu gadījumā šie ieguldījumu limiti akcijās ir palielināti. Tas, ko mēs līdz šim neesam atbalstījuši, ir diskusija par to, ka par katru cenu noteikts līdzekļu apjoms ir jāiegulda Latvijā.

To jau laikam Polija savulaik pierādīja, ka tā darīt nevajag (2009. gadā Eiropas Komisija iesūdzēja tiesā Poliju par tās noteiktajiem ierobežojumiem, cik daudz Polijā reģistrēti privātie pensiju fondi drīkst ieguldīt ārzemēs, jo tas pārkāpj Eiropas Savienībā noteikto kapitāla kustības brīvību - red.).

Protams. Vienlaikus, ja runājam par ieguldījumu limitiem akcijās, tad uz teorētisku pieņēmumu bāzes ir ļoti grūti kaut ko noteikt. Pašlaik tirgus ir ļoti neaktīvs un tādēļ ir arī grūti saprast, kur limiti ir atbilstoši, kur tie traucē. Arī ieguldījumu iespējas Latvijas uzņēmumu akcijās ir minimālas. Ja tirgus būs aktīvāks un būs redzams, ka ir nepieciešamas kādas izmaiņas, par tām tiks lemts, vienlaikus paturot prātā nākotnes pensiju saņēmēju intereses.