Latvijas Banka brīdina: ekonomikas izaugsme būs mazāka, inflācija augstāka

Pagājušajā nedēļā notika Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes sēde. Vai runājāt par to, kā ECB padome un nacionālās centrālās bankas var palīdzēt stabilizēt situāciju?

Ukrainas jautājums ir dienas kārtībā jau no pirmās dienas, kad sākās karš. Jautājumu spektrs ir ļoti plašs.

Pirmais, protams, ir rūpes par finanšu tirgu stabilitāti eirozonā. Ir skaidrs solījums, ka mēs darīsim visu nepieciešamo, lai to nodrošinātu. Šajā ziņā nekādu būtisku satricinājumu līdz šim nav bijis, lai gan sankciju tvērums ir ļoti plašs, ātrs un dziļš. Otra lieta ir atbalsts sankciju ieviešanai dzīvē – gan banku sektorā, gan starpbanku maksājumos. Trešais – mēs ļoti rūpīgi vērojam, kā tas ietekmēs ekonomiku. Bažas, protams, pašlaik rada ietekme uz inflāciju, jo tā Krievijas iebrukuma dēļ Ukrainā būs augstāka un tas nedaudz piebremzēs arī ekonomikas attīstību.

Tomēr kopumā skats uz eiro zonas tautsaimniecību, neraugoties uz ļoti augsto neskaidrības un nenoteiktības līmeni, ir salīdzinoši pozitīvs. Eiropas ekonomika, lai gan lēnāk, bet turpinās diezgan robusti augt arī turpmāk. Tam arī tika pieskaņoti 10.marta ECB padomes sēdes monetārās politikas lēmumi.

Nākamais bloks ir cilvēciskās attiecības un atbalsts Ukrainas cīņā par brīvību un neatkarību. Te jautājumu loks ir plašs, sākot no personīgiem ziedojumiem un atbalsta ziedojumu vākšanai un beidzot ar to, ko centrālās bankas var darīt, lai atvieglotu Ukrainas situāciju ekonomiski.

Ko var darīt?

Nu kaut vai tāda lieta, ka eirozonā joprojām centrālajās bankās ir negatīvas noguldījumu likmes un līdz ar to par šādiem noguldījumiem ir jāmaksā. Jau tuvākajā laikā mēs varētu lemt, ka attiecībā uz ziedojumiem Ukrainai tas netiek darīts. Ir iespējams arī daudz kas cits.

Arī finanšu stabilitātes nodrošināšana Rietumos ir atbalsts Ukrainai, jo, ja Rietumu ekonomikas ir spēcīgas un var ātri ievest sankcijas, tas samazina Krievijas spējas šo karu finansēt. Līdz ar to atbalsts ir ļoti plašs, sākot no katra individuālās rīcības un beidzot ar ātru un plašu sankciju ieviešanu, kas apgrūtina Krievijas spējas karot Ukrainā.

Inflācija auga arī pirms Krievijas iebrukuma un visu laiku parādījās jautājums, kad tad ECB padome paaugstinās bāzes procentu likmi, lai to bremzētu. Vai pašlaik ECB padome šādu monetārās politikas instrumentu var lietot jeb neskaidrība par tālāko attīstību ir pārāk liela?

Pašlaik ir divas lietas, kuras ir jāņem vērā.

Pirmā – neskaidrības līmenis tiešām ir ļoti augsts un galvenais neskaidrības avots ir Krievijas plāni par kara turpināšanu Ukrainā. Tas savukārt noteiks gan sankciju plašumu, gan dziļumu. Tam, protams, līdzi nāk jautājums, kāda ir Krievijas atbildes reakcija uz sankcijām. Līdz ar to nenoteiktība tiešām ir augsta un vienu konkrētu scenāriju izvēlēties ir ļoti grūti.

Otrā –, lai monetārā politika būtu efektīva, ir jāsaprot galvenie inflācijas kāpuma iemesli. Sākotnēji galvenie faktori, kādēļ jau no pagājušā gada otrās puses cenas kāpa, bija atgūšanās no Covid-19 pandēmijas. Kā mēs atceramies, sākoties pandēmijai 2020.gadā, pieprasījums ļoti strauji kritās un līdz ar to arī cenas samazinājās. 2021.gadā, pasaules ekonomikai strauji rāpjoties ārā no Covid-19 krīzes, mēs redzējām, ka pieprasījums sāk augt, bet piedāvājums netiek līdzi. Arī Covid-19 viļņi pa pasauli vēlās ļoti dažādos ātrumos un pandēmijas ierobežošanas metodes bija ļoti dažādas. Tas piegāžu ķēdes saraustīja vēl vairāk. Rezultātā pieprasījums bija, piedāvājuma nebija un cenas kāpa augšup. Nākamā lieta bija energocenu kāpums, kas ir pamatā vairāk nekā pusei cenu kāpuma eirozonā. Iemesls energoresursu cenu kāpumam ir meklējams gan Krievijas ģeopolitikā - kā mēs šodien redzam -, gan klimata apstākļos, kuru dēļ vasarā maz enerģijas tika saražots no vēja un ūdens, gan Vācijas lēmumā slēgt kodolreaktorus. Šajā brīdī kara dēļ energoresursu cenu kāpums ir vēl straujāks, svārstības ir milzīgas un nenoteiktība ir ļoti augsta.

Ko centrālā banka šādos apstākļos var darīt? Ar centrālās bankas rīcībā esošiem instrumentiem energoresursu cenu jautājumu tiešā veidā atrisināt nav iespējams. Šeit priekšplānā jābūt enerģētikas politikai, ar kuru, no vienas puses, var samazināt energoresursu patēriņu, no otras – meklēt jaunus un no Krievijas neatkarīgus energoresursus.

Monetārā politika pašlaik ir atbalstošā lomā. Atcerēsimies, ka iepriekš problēma nebija pārāk augsta, bet gan pārāk zema inflācija, un tika iedarbinātas vairākas vērtspapīru pirkšanas programmas, lai eirozonas ekonomikā spēcinātu pieprasījumu un mēs vidējā termiņā sasniegtu 2% inflācijas mērķi. Pēdējā programma bija ļoti sekmīga un Eiropas ekonomika no Covid-19 krīzes strauji izrāpās ārā. Šomēnes mēs šo programmu apturēsim. Šāds atbalsts ekonomikai vairs nav nepieciešams. Bija arī citas programmas un arī to apjomus mēs diezgan strauji sākam mazināt. Tieši tas ir lēmums, ko mēs ECB padomes sēdē pieņēmām 10.martā – mazināt atbalsta programmu apjomus, jo Eiropas ekonomikai šādas programmas vairs nav nepieciešamas. Turklāt tas nav tikai inflācijas dēļ, bet arī ekonomikas izaugsmes dēļ. Ja ekonomika jutīsies labi, tad, iespējams, ka šīs atbalsta programmas pilnībā beigsies jau šā gada 3.ceturksnī.

Nākamais solis -, kad tas būs iespējams, tiks celtas arī procentu likmes. Pārmaiņas būs pakāpeniskas un piesardzīgas, lai nekaitētu ekonomikas attīstībai. Monetārās politikas veidošana vienmēr ir ar skatu uz priekšu un tādēļ soļi ir jāsper uzmanīgi, jo impulss no monetārās politikas lēmuma pieņemšanai līdz ekonomikai pilnībā aiziet aptuveni pusotra gada laikā. Tādēļ, ja mēs likmes būsim cēluši lieki un inflācija pēc pusotra gada vairs nebūs problēma, tad, iespējams, mēs ekonomiku iedzīsim recesijā. Līdz ar to piesardzība un pakāpeniskums ir jāsaglabā. Tādēļ pašlaik tiek samazinātas atbalsta programmas, jo tās vairs nav nepieciešamas, un tikai tad tiks celtas likmes. Rekordzemo likmju periods jau ir aiz muguras.

Tāpat jāatceras, ka eirozonā monetārā politika netiek veidota katrai valstij atsevišķi un inflācijas mērķis 2% līmenī tiek mērķēts vidējā termiņā un visai eirozonai kopumā. ECB Padome darīs visu, kas nepieciešams, lai to sasniegtu. Taču, kā jau minēju, pašlaik inflācijas galvenais iemesls ir energoresursi un arī pārtikas cenas, un tur ir nepieciešamas arī citas politikas, ne tikai monetārā. Ir nepieciešama strukturālā un fiskālā politika, kuras abas ir nacionālā līmeņa politikas. Un te mums ir jāatceras, pirmkārt jau runājot par fiskālo politiku, ka jebkurš atbalsts, kurš tiks sniegts pārāk dāsni, pēc tam atspoguļosies augstākā inflācijā. Tādēļ atbalsts ir jāveido mērķēts, lai palīdzētu tiem, kam to vajag, nevis dzītu uz augšu cenas.

Arī Latvijas Bankā mēs ļoti uzmanīgi skatāmies, kā mēs varam risināt riskantos jautājumus, kā nodrošināt Latvijas finanšu sistēmas darbības nepārtrauktību. Tas attiecas arī uz skaidras naudas nodrošinājumu sadarbībā ar komercbankām. Arī attiecībā uz maksājumu sistēmām mēs esam vērtējuši ar drošību saistītas lietas, lai tās spētu pēc iespējas labāk darboties arī krīzes situācijās.

ECB arī samazināja šā un nākamā gada eirozonas ekonomikas izaugsmes prognozi. Kad tiks koriģēta Latvijas ekonomikas izaugsmes prognoze un vai Latvijas ekonomikas izaugsme nav paredzama zemāka nekā eirozonā vidēji, jo mēs tomēr atrodamies kaimiņos Krievijai un mums ekonomiskās saites ar to ir ciešākas nekā virknei citu eirozonas valstu?

ECB prognozēs mēs redzam divas lietas. Pirmā – inflācija tuvākajā laikā būs augstāka nekā bija plānots un augstāka inflācija saglabāsies ilgāk, nekā bija prognozēts iepriekš. Tāpat tam būs negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi. Otra – kopumā tiek sagaidīts, ka ekonomikas izaugsme eirozonā joprojām būs pietiekami robusta, kas Latvijai ir ļoti svarīgi, jo eirozona ir Latvijas galvenais tirdzniecības partneris.

Kas attiecas uz Latvijas prognozēm, tad mēs tieši pašlaik strādājam pie dažādu scenāriju izvērtējumiem, un jaunās prognozes tiks publicētas 30.martā. Tāpat kā eirozonas prognozēs, arī Latvijas ekonomikas vērtējumā būs divas galvenās izmaiņas – inflācijas un tautsaimniecības izaugsmes vērtējumā.

Inflācija būs augstāka nekā prognozēts iepriekš. Galvenie iemesli ir divi – Krievijas iebrukuma dēļ Ukrainā pasaulē ir augstākas energoresursu cenas, un šī paša iemesla dēļ pasaulē ir augstākas pārtikas cenas, jo gan Krievija, gan Ukraina ir būtiski pārtikas ražotāji. Ukrainā, visticamāk, kara dēļ kaut ko neiesēs un kaut ko nenovāks, bet Krievija pārtiku var izmantot arī kā ģeopolitisku ieroci un ierobežot eksporta apjomus. Tiešākais efekts var skart graudaugus un pārtikas eļļas. Arī tirdzniecības saites ar Krieviju pēc būtības tiks aprautas un Latvijas ekonomiku ietekmēs negatīvi.

Vienu lietu gan es gribu uzsvērt – sankcijas pret Krieviju ir ieviestas, lai Krievija izbeigtu Ukrainā uzsākto karu! Tas nav tikai Ukrainas karš. Tas ir arī Rietumu karš, jo tā ir savas brīvības un savu vērtību aizstāvēšana. Ukraiņi cīnās arī par mūsu brīvību un neatkarību. Līdz ar to šīs izmaksas ir cena par brīvību, cena par neatkarību, cena par demokrātiju. Un šīs izmaksas nudien nav salīdzināmas ar kara izmaksām. Līdz ar to ekonomikas izaugsme būs mazāka, inflācija augstāka, bet tas būs pārejošs efekts.

Visticamāk, mēs jau nākamajos mēnešos redzēsim, ka inflācija Latvijā palielinās virs 10%. Bet gada otrajā pusē, situācijai pakāpeniski normalizējoties, mēs redzēsim, ka inflācijas tempi jau sāks mazināties.

Ekonomikas izaugsme šogad sabremzēsies un izaugsme būs lēnāka nekā mēs iepriekš gaidījām, bet arī tas būs pārejoši, jo mēs redzam, ka nākamajos gados ir plānots daudz lietu, kas ekonomikas izaugsmi veicinās. Tās ir investīcijas energosektorā, lai mazinātu energoatkarību no Krievijas, lai pārietu uz atjaunojamiem energoresursiem, lai uzlabotu energoefektivitāti. Arī Eiropas Savienības (ES) fondu naudas ieplūšana vicinās ekonomikas izaugsmi. Pat neraugoties uz to, ka eksporta tirgi Krievijā un Baltkrievijā pārskatāmā nākotnē tiks zaudēti, iespējas citur pasaulē joprojām ir diezgan plašas un mūsu uzņēmēji ir pierādījuši, ka spēj ātri pārorientēties un pielāgoties, atrast jaunus eksporta tirgus.

Vai ir vēl lietas, ar kurām ir jārēķinās Latvijā? Piemēram, vai tas var būt bezdarba kāpums, jo mums ir uzņēmumi, kuri ar Krievijas un Ukrainas tirgiem ir saistīti diezgan cieši?

Protams, būs uzņēmumi, kas cietīs. Un te ir svarīgi pieminēt, ka tie, kuri ar Krieviju tirgojas, to dara koncentrēti, nozīmīgos apjomos un liela daļa viņu apgrozījuma ir saistīta tieši ar šo tirgu. Šādiem uzņēmumiem laiki būs grūti. Bet mēs visu laiku esam zinājuši, ka bizness ar Krieviju ir ar augstu riska pakāpi. Atceramies kaut vai slaveno šprotu piemēru! Vienu rītu cilvēki pamodās un izrādījās, ka viņu preces Krievijā vairs netiek gaidītas. Tādēļ, veidojot biznesu ar Krieviju, vienmēr ir bijis jārēķinās, ka labajos laikos peļņai ir jābūt pietiekami augstai, lai spētu finansēt arī sliktos gadus.

Pašlaik ir redzams, ka tirdzniecības saites ar Krieviju nākamajos gados pārtrūks. Uz Latvijas austrumu robežas būs pamatīgs mūris, kuram pāri tuvākajā laikā neviens neko nevedīs. Tādēļ par Krieviju kā tirgu es ieteiktu aizmirst un meklēt eksporta iespējas kaut kur citur. Savukārt no valsts puses galvenajam atbalstam, kas ir jāsniedz šādiem uzņēmumiem, ir jābūt palīdzībai atrast citus eksporta tirgus. Kompensēt pazaudēto Krievijā nav īpaši lietderīgi, jo tas nav pārejoši, šis bizness neatgriezīsies vēl ļoti ilgu laiku.

Jā, atsevišķos gadījumos, šiem uzņēmumiem samazinot ražošanas apjomus, tas var palielināt bezdarbu. Taču Latvijā bezdarbs ir relatīvi zems un galvenais jautājums ir par šo darbinieku prasmēm un spēju atrast darbu citās nozarēs, citos uzņēmumos. Latvijā kvalificētu darbinieku trūkums joprojām ir akūts un, beidzoties darba iespējām vienos uzņēmumos, tās būs citos uzņēmumos. Valstij savukārt nopietni ir jāskatās uz prasmju un apmācību jautājumu, lai cilvēkiem ir darba tirgū pieprasītas prasmes.

Milzīgu bezdarba kāpumu pašlaik nudien nav pamata gaidīt.

Vai Latvijas ekonomikas izaugsmi var ietekmēt izejvielu jautājums? Piemēram, būvnieki saka, ka teju puse izmantotā tērauda nāca no Krievijas, kokapstrādē daudz materiālu tika importēti no Baltkrievijas, Krievijas.

Arī tā būs problēma. Tur būs cenu kāpums, kamēr uzņēmumi spēs atrast citus piegādātājus. Bet tās ir sekas Krievijas iebrukumam Ukrainā, un tās ir paliekošas sekas. Pasaule vairs nebūs tāda, kāda tā bija 23.februārī. Ģeopolitiski un ekonomiski situācija ir būtiski mainījusies. Krievijas tirgus tuvākajos gados piedzīvos ļoti dziļu recesiju un recesijas dziļums būs atkarīgas tikai un vienīgi no Krievijas izvēles – karot vai nekarot Ukrainā.

Krievijas finanšu sektors jau pašlaik lielā mērā ir paralizēts un atslēgts no Rietumu tirgiem. Diezgan drīz mēs varēsim runāt par tādu lietu kā “koka rublis”. Tas gan nenozīmē, ka Krievijas ekonomika sabruks. Ar laiku viņi pārorientēsies un viņi jau kopš Krimas virkni lietu ir darījuši, lai mazinātu savu ievainojamību, piemēram, izveidojuši savu starpbanku komunikācijas sistēmu kā alternatīvu SWIFT. Ar laiku ciešāka būs integrācija ar Ķīnu. Bet tuvākajos gados Krievija tiešām piedzīvos ļoti dziļu ekonomisku krīzi. Mēs jau redzam, ka Krievijas rublis vērtībā ir krities par 40% un vairāk. Tas nozīmē, ka Krievija vairs nevarēs nopirkt tik daudz kā iepriekš. Turklāt Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas šo kritumu padziļinās vēl vairāk. Savukārt izolēšana no Rietumu tehnoloģijām un finanšu tirgiem nozīmē, ka izaugsme pēc krīzes būs krietni vārgāka. Tādēļ arī Krievijas tirgus potenciāls būs krietni mazāks nekā tas bija pirms 24.februāra.

Pasaule ir radikāli mainījusies. Mūsu sadarbības partneri ir ES un pārējā Rietumu ekonomika. Šis karš ir radījis ģeopolitiskas pārmaiņas. Un tieši šī kara laikā mēs redzam, ka Latvijas ģeopolitiskās izvēles iepriekš ir bijušas pilnīgi pareizas – gan iestāšanās ES, gan iestāšanās NATO, gan iestāšanās eirozonā. Visi šie elementi ir spējuši Latvijai nodrošināt augstāko drošības līmeni, kāds Latvijai jebkad ir bijis. Mēs nekad neesam bijuši tik droši un mūsu ekonomika nekad iepriekš nav spējusi saņemt tādu atbalstu. Mūsu dalība eirozonā nodrošina to, ka mēs varam finansēt savu ekonomiku nesalīdzināmi labāk kā tas bija iepriekš. Mēs varam atcerēties kaut vai finanšu krīzi 2008.gadā, kad plīsa burbulis un Latvija nevarēja aizņemties finanšu tirgos ne par kādu cenu un bija spiesta meklēt palīdzību starptautiskajās finanšu institūcijās. Pandēmijas laikā nebija nekādu problēmu saņemt finansējumu un tas mums dod iespēju atbalstīt ekonomiku. Bet, protams, ar šo naudu ir jārīkojas saprātīgi.

Vai finanšu sankciju jomā Rietumi ir izdarījuši visu, ko varēja? Piemēram, daudz tika runāts par Krievijas banku sektora atslēgšanu no SWIFT, beigās atslēdza septiņas bankas, starp kurām nav lielākās – “Sberbank”. Vai tas ir tas rezultāts, uz ko daudzi cerēja?

Mums ir jāatzīst tas, ka sankcijas ir ieviestas ļoti ātri un tās ir bijušas ļoti vienotas. Es domāju, ka par to ir pārsteigta ne tikai Krievija, bet atsevišķos gadījumos arī paši Rietumi. Vai tas ir maksimums? Nē. Ja Krievija savu militāro ekspansiju neapturēs, tad šīs sankcijas kļūs plašākas un smagākas. Līdz ar to sankciju apmērs ir atkarīgs tikai no Krievijas pašas.

Atslēgšana no SWIFT ir tikai viens no elementiem – visefektīvāk tas darbojas kopā ar sankciju piemērošanu Krievijas bankām, faktiski apturot to sadarbību ar Rietumu pasauli.

Centrālais un Krievijas pusē pilnīgi noteikti sāpīgākais un negaidītākais elements bija sankcijas Krievijas centrālajai bankai. Pēc būtības Krievijas centrālā banka nevar pilnībā izmantot savas rezerves, kuras tā iepriekšējos gados bija izveidojusi, nevar izmantot starptautiskos finanšu tirgus savas valūtas stabilizēšanai. Mēs redzam, ka finanšu tirgi Krievijā lielā mērā ir slēgti un izolēti no Rietumu finanšu tirgiem, biržu neizdodas atvērt jau vairākas nedēļas. Arī Ķīnas finanšu iestādes ar Krieviju sadarbojas ļoti uzmanīgi, baidoties riskēt ar sankcijām pašām pret sevi. Līdz ar to sankcijas pret Krieviju ir ļoti iedarbīgas, bet, ja būs nepieciešams, tad mēs redzam, ka Rietumu līderu vidū ir vienošanās, ka sankcijas var padarīt vēl plašākas un dziļākas.

Tomēr vai mēs neesam nonākuši līdz līnijai, kad turpmākās sankcijas jau būs ļoti sāpīgas pašiem Rietumiem un tādēļ tālākie soļi būs daudz lēnāki un mazāki? Piemēram, ES līderu tikšanās Versaļā parādīja, ka ķeršanās pie plašām enerģētikas sankcijām var arī nenotikt.

Tas ir tikai un vienīgi laika jautājums. Sankcijas var būt iedarbīgas tikai tad, ja tās ir abpusēji sāpīgas. Tādas sankcijas, kas ir sāpīgas tikai vienai pusei, praktiski neeksistē vai arī tās neko nav spējīgas mainīt. Tādēļ mums ir jāapzinās, kādēļ mēs šīs sankcijas ieviešam. Mēs tās ieviešam, lai aizsargātu savas vērtības - brīvību, neatkarību, demokrātiju. Un šīs vērtības nav dotas par velti, tām ir zināma cena! Konkrētajā gadījumā tas nozīmē augstāku inflāciju, augstākas energoresursu cenas, atsevišķos gadījumos augstākas pārtikas cenas.

Tāpat jāuzsver viena lieta – Rietumu pasaule šo karu uztver nevis kā Ukrainas problēmu, nevis kā Krievijas kaimiņvalstu problēmu, bet kā visas Eiropas un pasaules problēmu. Saliedētība ir ļoti liela. Jā, ne vienmēr iecerētās sankcijas tiek ieviestas uzreiz, bet tas notiek. ASV zināmas sankcijas pret Krievijas energoresursiem jau ir ieviesušas, ir sekojušas arī citas valstis. Ja skatāmies uz ES, tad šajā brīdī tādu kopīgu sankciju nav, bet neaizmirsīsim, ka gāzes vads “Nord Stream 2” ir slēgts, neaizmirsīsim, ka ES ir apņēmusies strauji īstenot ambiciozus mērķus, lai mazinātu savu atkarību no Krievijas energoresursiem un tos aizstātu ar citiem resursiem. Līdz ar to, pat ja pašlaik nav tiešu ES sankciju pret Krieviju energoresursu jomā, rīcība ir nepārprotama – mazināt atkarību no Krievijas, jau drīzumā pirkt no tās krietni mazāk un radīt atjaunojamo enerģiju tepat uz vietas. Tas ļoti labi saskan arī ar ES zaļo kursu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Jā, šis temps paātrināsies un tādēļ šis tas kļūs dārgāks, bet Krievijas energoresursu eksports uz ES jau ļoti pārskatāmā laikā būs neliels, salīdzinot ar to, ko mēs redzējām pirms mēneša.

Kas attiecas uz enerģētiku, tad pašlaik ir sākums jaunam posmam, ja tā var teikt - “jaunam normālajam”. Īstermiņā energoresursu cenas būs augstas un svārstības neprognozējamas, bet mūsu galvenie uzdevumi ir uzlabot energoefektivitāti, jo šīs lietas iepriekšējos gados ir iekavētas, kā arī veidot atjaunojamās enerģijas ražošanas jaudas.

Vienlaikus enerģētiķi saka – arī tad, ja jau šodien pieņemam lēmumu celt, piemēram, jaunu vēja parku, elektrību tas sāks ražot vien pēc kādiem pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka būs periods, kurā mums tomēr joprojām būs vajadzīgi Krievijas energoresursi. Ar ko tajā ir jārēķinās?

Šis periods, protams, būs grūts un atsevišķos gadījumos arī dārgs. Tomēr nav arī tā, ka tagad piecus gadus nekas nemainīsies. Mums ir sašķidrinātās gāzes terminālis Klaipēdā, mums ir Inčukalna gāzes krātuve, mums ir virkne elementu, kas mums var palīdzēt. Tāpat lielākās pārmaiņas var radīt mūsu pašu uzņēmumi un iedzīvotāji, tādēļ sākam ar savu paradumu maiņu. Skatāmies, kā mēs varam būt energoefektīvāki, nosiltinām mājas, nededzinām gaismu bez vajadzības un līdzīgas lietas. Tas nebūs vienkārši, bet es mudinātu skatīties uz to kā uz iespēju, nevis kā uz dramatisku zaudējumu.

Ja atgriežamies Latvijā, vai nav bažas, ka cenu kāpums pārtikai un energoresursiem palielinās mazturīgo slāni Latvijā, un vai valstij iedzīvotājiem ir jāparedz atbalsts?

Jā, un te pareizais vārds, kas jālieto, ir mērķēts atbalsts. Jau Covid-19 krīzes laikā varēja redzēt, ka Latvijai, pateicoties dalībai eirozonā un ES, ir pieejami finanšu resursi. Pateicoties piesardzīgai fiskālajai politikai iepriekšējos gados, valsts varēja atbalstīt ekonomiku un iedzīvotājus. Vienlaikus bija redzams, ka daudzos gadījumos atbalsts varētu būt krietni vien mērķētāks. Ir nepieciešama daudz labāka reģistru un datu izmantošana, lai atbalstu saliktu kopā ar konkrētām mājsaimniecībām, konkrētiem iedzīvotājiem, kam tas ir visvairāk vajadzīgs. Tas ir uzdevums, pie kā Latvijai viennozīmīgi ir jāstrādā. Mazturīgiem iedzīvotājiem šajā brīdī noteikti ir jāpalīdz. Bet palīdzēšana nevar būt tikai kā finansējums, lai nosegtu cenu kāpumu. Tam ir jāiet roku rokā gan ar iedzīvotāju prasmju uzlabošanu, lai viņi var strādāt labāk atalgotu darbu un vairāk nopelnīt, gan ar energoefektivitātes uzlabošanu, jo vislētākā enerģija ir tā, kas netiek patērēta. Atgriežamies pie ābeces – siltināšana, energoefektivitāte, paradumu maiņa. Tur ir ļoti daudz, ko mēs varam darīt. Visām šim lielām ir jānāk papildus atbalsta mehānismiem, kas ir domāti tikai tam, lai nosegtu cenu kāpumu.

Oktobrī tomēr būs Saeimas vēlēšanas. Vai ir pārliecība, ka politiķiem tāpat kā pandēmijas laikā nebūs liels kārdinājums iet vienkāršo un populistisko ceļu – izmaksāt pabalstus visiem pensionāriem, par visiem bērniem, nešķirojot, kāda ir mājsaimniecību turība un vai visiem šis atbalsts maz ir nepieciešams?

Mums visiem naudas nepietiks. Lai atbalstītu visus un visu naudas nepietiks ne tikai Latvijas, bet nevienas valsts budžetā. Tādēļ esam saprātīgi un domājam, kā šo naudu pēc iespējas labāk izmantot. Labā ziņa – nauda ir! Taču mūsu uzdevums ir to izmantot pēc iespējas tālredzīgāk un radīt risinājumus, lai nākotnē šāds atbalsts būtu nepieciešams pēc iespējas mazāk. Tās ir darba tirgū vajadzīgas prasmes, tā ir energopatēriņa mazināšana, tās ir energoražošanas jaudas tepat uz vietas, mazinot Krievijas ietekmi un vēlmi ik pa laikam manipulēt ar cenām.

Jā, inflācijas kāpums ir sāpīgs, īpaši mazturīgajiem, un viņiem ir jāpalīdz, bet, cerams, augstas inflācijas periods ir pārejošs.

Vai ir prognozes, kas turpmāk notiks ar atalgojumu, kas pēdējos gados Latvijā stabili auga?

Nu jau pēdējos gados algu kāpums ir bijis krietni straujāks par ražīguma kāpumu. Tā ir lieta, kurai ir jāseko un kura nākotnē var radīt problēmas. Ja atgriežamies pie inflācijas, tad ir redzams, ka galvenais virzītājs inflācijai ir energocenu kāpums un dažādi pasaules faktori. Ar laiku tie zaudēs nozīmību un tad arvien svarīgāki kļūs mūsu pašu iekšējie faktori. Atceramies kaut vai 2007., 2008.gadu, kad inflācija sasniedza padsmit procentus un šis straujais inflācijas kāpums bija saistīts ar Latvijas iekšienē izveidojušos burbuli. Tādas situācijas atkārtošanos mēs nedrīkstam pieļaut. Mums ir jāskatās, kā mēs varam mazināt ārējo faktoru ietekmi, bet mēs nedrīkstam pieļaut Latvijas ekonomikas pārkaršanu pēc tam. Viena no šīm lietām ir pārmērīgi straujš algu kāpums. Tādēļ ir jādara viss iespējamais, lai paralēli tam celtu arī ražīgumu un šis algu kāpums būtu pamatots. Nākamā lieta – esam piesardzīgi arī ar fiskālo politiku.

Parādās arī ierosinājumi samazināt akcīzes nodokli, pievienotās vērtības nodokli (PVN) degvielai, citiem energoresursiem. Ar šādām lietām Latvijai pašlaik vajadzētu spēlēties?

Latvijas institūcijām ir jāizvērtē, kā var mazināt energoresursu cenu kāpuma ietekmi uz mazturīgajiem un noteiktiem ekonomikas segmentiem. PVN samazināšana nozīmē, ka cenu līmenis tiek samazināts visiem, neatkarīgi no tā, cik tas viņiem ir svarīgi un nepieciešami. Ja skatāmies, piemēram, uz ideju par degvielas akcīzes samazināšanu, tad jāatceras, ka ES līmenī tai ir noteikti minimālie līmeņi. Samazinot to līdz ES minimālajām likmēm, šā gada budžeta ieņēmumi samazinātos par aptuveni 100 miljoniem eiro, bet inflāciju šāds solis samazinātu tikai par 0,4 procentpunktiem. Līdz ar to es šīs lietas aicinātu salikt svaru kausos – vai inflācijas samazinājums tikai par 0,4 procentpunktiem ir 100 miljonu eiro vērts? Ļoti iespējams, ka, sniedzot mērķētu atbalstu konkrētām nozarēm un iedzīvotāju grupām, šos 100 miljonus eiro var izlietot daudz lietderīgāk.

Uzņēmumu griezumā ir jāatceras, ka tie konkurē starptautiski, tādēļ ir jāseko līdzi arī tam, kas notiek mūsu kaimiņvalstīs un tirgos, ar kuriem konkurējam. Ja viņi darīs kaut ko šādu, tad mums ir jāseko un mūsu rīcības brīvība tiek ierobežota. Mēs nedrīkstam pasliktināt savu konkurētspēju, tomēr jārīkojas apdomīgi.

ES fondi šim periodam ir sadalīti, ir apstiprināts Atjaunošanas un noturības mehānisma plāns, taču šo karu Ukrainā neviens neparedzēja. Vai tagad nav jādomā par to, ka arī ES fondi ir jāpārplāno, jo pašlaik priekšplānā ir izvirzījušās pilnīgi citas prioritātes?

Uz ES fondiem ir jāpaskatās ar šodienas acīm un jāsaprot, kas ir lielākās nepieciešamības, kas var sniegt vislielāko ieguvumu ekonomikai. Zaļais kurss, energoefektivitāte, enerģētikas sektora ilgtspējība pašlaik ir degošākais elements. Atnācis pavasaris, tomēr nākamā apkures sezona ir pavisam tuvu. Pēc manām domām, šis elements ir ļoti svarīgs un ir jāizvērtē, ko var paspēt izdarīt pēc iespējas ātrāk. Lai tas notiktu, protams, ir jābūt skaidrai vīzijai un komunikācijai no valdības puses, lai ir skaidri spēles noteikumi, virziens un privātais sektors atbilstoši tam var izdarīt savas izvēles. Turklāt ne jau viss ir jāfinansē no valsts naudas. Skaidri spēlēs noteikumi arī privātajam sektoram to ļauj darīt ātri un efektīvi.

Viena lieta gan ir jāatceras – ģeopolitiskais fons atsevišķos gadījumos var mazināt privātā sektora vēlmi investēt, jo nedrošība un neskaidrība atsevišķos mirkļos var sist augstu vilni. No valsts puses savukārt šajā mirklī būtu jābūt naskai rīcībai. Ja ir redzams, ka privātais sektors kādā brīdī atsakās un negrasās izmantot, piemēram, būvniecības jaudas, tad valsts var nākt un šo jaudu turpināt izmantot. Tādēļ šajā gadījumā ir jāskatās pa visu perimetru.

Kādas kopumā pašlaik ir prognozes par privātajām investīcijām – gan starptautiskajām, gan iekšējām?

Latvijas ekonomika un Baltijas valstis kopumā ir tik drošās kā nekad iepriekš. Atslēgas vārds šajā brīdī ir NATO. Mēs esam NATO dalībvalsts, tādēļ tiešu militāru draudu Latvijai pašlaik nav. Bet, protams, noskaņojums ir noskaņojums, sava loma ir tirdzniecības saitēm, tādēļ, iespējams, privātais sektors, kļūs piesardzīgāks. Atsevišķos segmentos mēs jau to esam redzējuši. Taču nevajag arī pārāk daudz bažīties par kaut kādiem ļoti negatīviem scenārijiem.

Tomēr, ja privātais sektors kļūs piesardzīgāks, ir pareizais laiks valstij startēt ar saviem projektiem. Piemēram, enerģētika ir joma, kas palīdzēs katram Latvijas iedzīvotājam un uzņēmumam individuāli, gan valstij kopumā.

Kā ar kreditēšanu un bankām, kuras jau iepriekš saņēma pārmetumus, ka kreditēt varēja arī apjomīgāk?

Kreditēšana diemžēl ir sāpju stāsts jau kopš 2008. un 2009.gada. Vāja kreditēšana atspoguļojas arī vājā investīciju apjomā. Ja mēs salīdzinām Baltijas valstis, tad Latvija pēdējo desmit gadu laikā gan no Igaunijas, gan Lietuvas atpaliek un galvenais iemesls ir vājas investīcijas. Skatoties uz nākamo biznesa ciklu, šādas kļūdas mēs pieļaut vairs nedrīkstam. Investīciju aktivitātei ir jābūt krietni augstākai. Taču tas nav tikai banku jautājums. Tas ir jautājums arī par risku novērtējumu un to, cik piesardzīgi bankas skatās uz riskiem. Tas ir arī uzņēmumu ambīciju jautājums. Vai uzņēmumi grib būt lieli tikai Latvijas vai arī pasaules mērogā? Es aicinātu būt lieliem vismaz Eiropas mērogā! Uzņēmumi nevar palikt tikai Latvijas ietvaros, jo Latvija ir maza ekonomika ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu un līdz ar to izaugsmes iespējas ir ļoti ierobežotas. Skatāmies pāri Latvijas robežām! Tas viennozīmīgi prasīs lielākas investīcijas un nepieciešamību kreditēties.

Kad mēs varam cerēt uz to, ka iestāsies lielāka skaidrība arī par ekonomikas tālāko attīstību? Priekšnoteikums ir kara beigas? Kāds laika periods?

Es pašlaik nespekulētu par noteiktiem laika nogriežņiem. Galvenie atskaites punkti ir divi. Pirmais ir kara beigas vai ilgstošs pamiers. Otrais ir Krievijas ģeopolitiskās ambīcijas. Tas arī noteiks dinamiku tuvākajā nākotnē. Šīm lietām būtiski nemainoties, mēs varam rēķināties tikai ar vienu – tirdzniecības saites ar Krieviju pārtrūks. Uz Latvijas austrumu robežas šādā gadījumā būs kārtīgs žogs un tirdzniecības, kā arī finanšu plūsmas pāri tam būs minimālas.

Ko tas nozīmē uzņēmumiem? Aizmirstam par Krievijas tirgu, aizmirstam par Baltkrievijas tirgu, skatāmies uz Rietumu tirgiem, ejam uz valstīm, kas vērtību ziņā ir līdzīgākas mums. Tur politiskie riski ir daudz mazāki un šīs iespējas ir jāizmanto. Pār Eiropu šajā brīdī nolaižas jauns dzelzs priekškars un labā ziņa ir, ka mēs šajā reizē esam Rietumu pusē. Tas mums dod milzīgas iespējas. Drošības situācija pasaulē pašlaik ir pasliktinājusies, bet mēs kā valsts, kā iedzīvotāji esam drošākā situācijā nekā jebkad iepriekš. Līdz ar to esam par sevi pārliecināti, elpojam mierīgi, pieņemam lēmumus ar skaidru prātu! Jā, viens periods pasaules ģeopolitiskajā situācijā ir beidzies, sākas cits, bet mūsu iespējas ir ļoti labas.

Šis ir laiks, kad saliedēties un, nevis zākāt valsti, bet veidot to spēcīgāku. Galu galā - tā ir mūsu valsts un valsts mūsu bērniem. Mēs kopā esam krietni spēcīgāki nekā katrs atsevišķi. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai, skatoties uz Latvijas attīstību nākotnē, mēs mazinātu nevienlīdzību, iespēju nevienlīdzību un nabadzību, jo tad visa sabiedrība var virzīties uz priekšu aptuveni vienlaicīgi. Ja mēs sākam šķelties un lielas sabiedrības grupas pazaudējam, tas mūs darīs tikai vājākus. Tas ir mūsu mājasdarbs, kas iepriekšējos gados diemžēl līdz galam nav izdarīts.