Latvijas uzņēmumiem pagājušais jau bija apzināts digitalizācijas gads

Pandēmijas sākumposms bija izrāviens dažādos ar IT saistītos jautājumos daudzējādā ziņā - gan privātpersonām, gan uzņēmumiem. Vai arī pagājušajā gadā varējām runāt par tik pat strauju nozares izaugsmi gan globāli, gan Latvijas mērogā? Kuros aspektos vairāk, kuros mazāk?

Nozares izaugsme pagājušajā gadā noteikti ir turpinājusies. 2020.gads, kad sākās pandēmija, bija vairāk piespiedu digitalizācijas virzienā, jo citas iespējas nebija, kā vien izmantot visus attālinātos kanālus. Mēs visi ļoti ātri apguvām "Teams", "Zoom" un citas platformas. Mūsu prasmes tika attīstītas it kā piespiedu kārtā. Tie uzņēmumi, kas jau līdz tam bija domājuši par savu digitālo stratēģiju, bija labākā situācijā nekā tie, kuriem pandēmija uzkrita kā sniegs uz galvas.

Savukārt pagājušajā gadā digitalizācija turpinājās jau daudz apzinātāk. Uzņēmumi vairāk domāja, kā vienu vai otru savu biznesa procesu digitalizēt, pilnveidot un nodrošināt labāku servisu klientiem. Es teiktu, ka pagājušais gads bija apzināts digitalizācijas laiks. Arvien vairāk uzņēmumi skatās uz mākoņpakalpojumiem, kad fiziskie serveri tiek aizvietoti ar mākoni. Tā ir globāla tendence, kurai seko arī mūsu uzņēmumi. Otrs virziens ir datu izmantošana, apzināšanās, kādi ir dati un kā tos izmantot savā labā. Ļoti pieprasīti pašreiz tirgū ir datu analītiķi, kas saprot, kā datus izmantot un analizēt, lai tālāk jau biznesā var pieņemt datos balstītus lēmumus. Trešais virziens ir mākslīgais intelekts - valodtehnoloģijas, datorredzes tehnoloģijas, dažādu lietu interneta tehnoloģijas. Tās ir ienākušas mūsu uzņēmumu dzīvē, un tas ir uz palikšanu. Ir jādomā, kā šīs tehnoloģijas izmantot, lai mūsu uzņēmumi kļūtu arvien ātrāki, konkurētspējīgāki un efektīvāki.

Daudz tiek runāts par Latvijas iedzīvotāju zemajām digitālajām pamatprasmēm. Ko īsti var saukt par digitālajām pamatprasmēm - datora ieslēgšana, izslēgšana un tamlīdzīgi, vai tomēr kas sarežģītāks? Kā to mainīt, uzlabot?

Jā, ir dažādas definīcijas digitālajām prasmēm. Vienkāršākajā izpratnē un tas, ko mēra DESI (Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss), ir prasmes, vai cilvēks māk pārvietot informāciju, darboties ar failiem, mapēm, izmantot elementāras formulas aprēķinos, pievienot jaunu iekārtu datoram, vai spējam radīt jaunu saturu. Pēc šiem parametriem nosaka, cik labas ir sabiedrības kopējās zināšanas jeb digitālās prasmes.

Tāpat kā digitālā vide visu laiku attīstās, arī mūsu digitālajām prasmēm ir visu laiku jāpilnveidojas un jāattīstās. Visu laiku nāk klāt kaut kas jauns. Ir ļoti apsveicami, ka mums ir ļoti dažādas mūžizglītības programmas, kuras sniedz cilvēkiem iespējas šajā laikā attālināti iegūt jaunas zināšanas un attīstīt digitālās prasmes. Arī LIKTA ir projekts par virtuālajām prasmēm, kurās piedāvājam apgūt datu analīzi, kā darboties ar dažādiem "Office 365" rīkiem, programmēšanas valodām, radīt lietotnes. Tās ir apmācības, kurās, apgūstot teorētiskās zināšanas, tiek piedāvāta iespēja iet virtuālajā praksē, kur jau ir iespēja nostiprināt iegūtās zināšanas.

DESI indekss liecina, ka Latvijas sabiedrības digitālās prasmes ir krietni zem ES vidējā līmeņa. Vai tas nav saistīts ar to, ka arī mūsu sabiedrība ir salīdzinoši veca un vecāka gadagājuma cilvēkiem digitālā pratība ir grūtāk apgūstama?

Pēdējie DESI indeksa dati liecina, ka mūsu sabiedrībā pamatlīmeņa prasmes ir tikai 43% iedzīvotāju, bet virs pamatlīmeņa prasmes ir tikai 24% iedzīvotāju. Eiropā šie rādītāji ir augstāki. Tas vien ir iemesls, ka ir jāmāca cilvēki, ir jāinformē. Mums ir vecāka gadagājuma sabiedrība, taču arī jauniešiem nav digitālo prasmju. Protams, jaunieši ir uz tu ar tehnoloģijām un digitālās prasmes apgūst daudz ātrāk nekā seniori.

Ir ļoti mērķtiecīgi no valsts puses jāīsteno apmācības. Ja mēs gribam un mūsu mērķis ir, lai visi publiskie pakalpojumi ir pieejami elektroniski, kas ir ļoti apsveicami, tad cilvēkiem ir jāpiemīt digitālajām prasmēm, citādi viņi paliek ārpus šo pakalpojumu saņemšanas. Īpaši aktuāli tas bija ārkārtējās situācijas laikā pandēmijas sākumā, kad tika slēgtas iestādes, un tās pārgāja uz elektronisko apkalpošanu. Ja cilvēkam nav digitālo prasmju un nav iespējas kādam paprasīt palīdzību, tad viņš nevarēja saņemt šos pakalpojumus. Tas daudziem bija izaicinājumu laiks.

Jāsaka, ka liela problēma ir tā, ka Latvijā ir ļoti zems rādītājs, cik cilvēku iesaistās mūžizglītībā. Pēdējie divi pandēmijas gadi gan šo rādītāju pacels, taču tas tomēr ir ļoti zems. Ja mūsdienās cilvēks nemācās visas dzīves laikā, neapgūst jaunas prasmes, ir grūti konkurēt darba tirgū un ir grūti arī sadzīvē.

Tas, ko esam arī novērojuši dažādās aptaujās, ka mēs paši ļoti kritiski vērtējam savas prasmes. Ja mēs neesam par to 100% pārliecināti, ka mākam, tad drošāk atbildam - nē.

Kā pandēmija ir mainījusi digitalizāciju Latvijas uzņēmumos?

Attālinātais darbs, protams, uzņēmumos ir kļuvis par ikdienu. Visiem ir bijis jāmācās, arī uzņēmumu vadītājiem ir bijis jāmācās, kā organizēt attālināto darbu - no vienas puses, kā precīzāk nodefinēt mērķus un uzdevumus, no otras puses, to sabalansēt, lai darbinieki neizdeg.

Skaidrs ir tas, ka pandēmija ir likusi uzņēmumiem domāt par savu biznesu optimizāciju un digitalizāciju.

Noteikti pandēmijas pozitīvā iezīme ir e-komercijas un tirdzniecības internetā straujā izaugsme. Pirms diviem gadiem, pirms pandēmijas, mums tā bija ļoti vāji attīstīta. Viens no iemesliem bija piegāžu sistēmas trūkums. Loģistikas joma šajā laikā ir ļoti attīstījusies, un savu produktu, pakalpojumu pārdošana ir teju ikviena biznesa sastāvdaļa. Uzņēmēji arī aktīvi domā, kā to turpināt attīstīt un šos pakalpojumus uzlabot.

Ja bizness nodrošina produktu pārdošanu internetā, tad arvien aktuālāks kļūst klientu apkalpošanas jautājums, spēja atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem un risināt problēmas. Tādējādi arī šajā jomā ienāk tehnoloģijas un arvien aktuālāki kļūst virtuālie asistenti, čatboti. Šīs lietas noteikti turpinās attīstīties. Ir svarīgi, lai šādas jaunās tehnoloģijas uzņēmuma klientus spētu apkalpot pēc iespējas labāk - risinājumiem ir jābūt pēc iespējas draudzīgākiem, vienkāršākiem gan darbiniekiem, gan klientiem. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams pilnveidot IT risinājumus.

Jāsaka gan, ka tajā pašā DESI indeksā arī Latvijas uzņēmumu digitālā pratība ir ļoti zemā līmenī - esam nedaudz virs Bulgārijas un Rumānijas. Kādēļ? Vai tas varētu būt saistīts ar uzņēmumu pašnovērtējumu savām prasmēm?

DESI indeksā tiek skatīti mazie un vidējie uzņēmumi. Lielie uzņēmumi mums tiešām ir digitalizēti - bankas mums ir lieliskas, apdrošinātāji lieliski, arī lielie pakalpojumu sniedzēji visu laiku savus pakalpojumus uzlabo, taču vidējā un mazo uzņēmumu sektorā tiešām digitalizācija nav bijusi tik strauja. Nevar teikt, ka visi, taču ļoti daudzi mazie biznesi maz izmanto tehnoloģijas, līdz ar to efektivitāte nav pietiekama.

Mums būs Eiropas Digitālo inovāciju centru programma, Latvijā būs divi šādi centri, un ceram, ka šā gada beigās vai nākamā gada sākumā centri reāli sāks darbu. To mērķis ir tieši strādāt ar mazo un vidējo uzņēmumu segmentu, lai veicinātu digitalizāciju un IT risinājumu izmantošanu biznesā. Kampaņā "Gudrā Latvija" mēs sapratām, kas ir iemesli, kādēļ uzņēmumi neizmanto tehnoloģijas. Klasiski viens no galvenajiem iemesliem ir nauda, bet otrs ir zināšanas un laika trūkums. Tādēļ ļoti nepieciešama ir tieši informēšana, izglītošana, kā arī dalīšanās ar labajiem stāstiem un piemēriem. Lai viens uzņēmējs pastāsta otram, ko labu var izdarīt un kā procesus efektivizēt.

Pie vainas nav arī uzņēmumu neuzticēšanās tehnoloģijām, vecmodīgums?

Tas ir tas pats zināšanu trūkums. Mēs baidāmies no tā, ko nezinām, - mēs baidāmies no 5G, baidāmies no vakcīnām, kas mūs sačipos. Bailes vienmēr ir no nezināšanas. Baidāmies, piemēram, no mākslīgā intelekta, taču reizēm aiz it kā sarežģītiem un ļoti gudrajiem jēdzieniem slēpjas vienkāršas lietas. Mūsu mērķis kā nozarei ir stāstīt šos labos, vienkāršos stāstus un piemērus, lai tādā veidā iedrošinātu izmantot vai vismaz pamēģināt. Tehnoloģiju rīki mūsdienās kļūst arvien draudzīgāki - nav vairs jāraksta programmēšanas valodā vai sen, sen atpakaļ sešpadsmitnieku sistēmā jāraksta kods. Tā vairs nav, sistēmas ir intuitīvas, taču ir jāpārvar bailes īstenot to vienu, pirmo lietu.

Cik atvērtas ir valsts, pašvaldības iestādes digitālajiem risinājumiem?

Valsts un pašvaldību pakalpojumi mums ir ļoti pieejami digitālajā vidē. Jautājums reizēm ir par to, cik šie pakalpojumi mums kā lietotājam ir ērti vai cik viegli atrodami. Mums valsts un pašvaldību sektorā ir ļoti daudz labu lietu, ko plaši izmantojam ikdienā, īpaši pandēmijas un attālinātās saskarsmes laikā. Valsts iestādes un pašvaldības tieši savas efektivitātes uzlabošanā novērtē digitālo risinājumu iespējas. Protams, ir jautājums, kā šos pakalpojumus sabiedrība izmanto. Īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem ir bailes no elektroniskajiem pakalpojumiem - ja man ir papīrs, tad to es aiznesu uz iestādi, un viss ir droši, bet varbūtība, ka šis papīrs var pazust, ir lielāka, nekā sistēmā ar manu elektronisko iesniegumu kaut kas slikts var notikt. Cilvēki droši vien arī grib šo cilvēcisko komunikāciju. Drīz vien mēs nonāksim, ka šo cilvēcisko faktoru aizstās mākslīgā intelekta komunikācija. Tiek prognozēts, ka pavisam drīz šie virtuālie asistenti arī uztvers cilvēka emocijas, ja sarunājamies, tie redzēs manu seju un spēs uztvert emocijas. Ja cilvēks būs ļoti dusmīgs, tad asistents mēģinās nomierināt, ne tikai sausi atbildēt, kas kaitina visus. Tad, kad virtuālie asistenti sāks kļūt cilvēcīgāki, tos izmantos arvien vairāk.

Viens no ES prioritārajiem attīstības virzieniem ir digitalizācija, un tam bija jāatvēl arī noteikta daļa no Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējuma. Kā vērtējat Latvijas plānā iekļautos pasākumus? Vai tie palīdzēs Latvijai pārvarēt ar digitalizāciju saistītās problēmas?

Ja runājam par Eiropas digitalizāciju, tad ir nodefinēti desmitgades digitālie mērķi, kurā ir četras sadaļas. Viena no tām ir tīkla infrastruktūra, kur mērķis ir nodrošināt viena gigabaita savienojamību ikvienam, lai vismaz apdzīvotās vietās būtu 5G tīkls. Mums ir jāskatās, kā mēs īstenojam šos mērķus. Viens no rādītājiem indeksos, kuros mūsu rādītāji ir samazinājušies, ir savienojamība. Vienmēr bijām lepni, ka mums ir ātrs internets, bet tagad esam rādītājā nokritušies uz 14.vietu. Tas noticis tādēļ, ka pārējās valstis ir uzlabojušas savu sniegumu. Mēs investējam, bet citi investē vairāk, mēs skrienam, bet citi skrien ātrāk. Mēs kā nozare novērtējām, ka, lai Latvija šos mērķus sasniegtu līdz 2030.gadam, infrastruktūrā ir jāiegulda vismaz viens miljards eiro gan publiskajam, gan privātajam sektoram. Privātais sektors to dara nepārtraukti, iegulda gan mobilajā, gan fiksētajā tīklā, bet arī no valsts puses ir nepieciešamas investīcijas. Ja ir valsts ar lielu iedzīvotāju blīvumu, tad tur, lai sasniegtu šos mērķus, investīcijas uz vienu iedzīvotāju būs daudz mazākas nekā Latvijā. Ir valstiski jādomā, kā šos savienojamības mērķus varētu sasniegt.

Atveseļošanās fondā ir paredzēti 16 miljoni eiro, lai "Rail Baltica" koridorā nodrošinātu 5G pārklājumu, taču ar to vien ir par maz. Par šo jautājumu ir jādomā valstiski, jo savienojamības rādītājā mēs slīdam zemāk, un tā tam nevajadzētu būt.

Otra lieta ir digitālās prasmes. Eiropas mērķis ir, lai digitālās pamatprasmes būtu 80% iedzīvotāju 2030.gadā. Mums pašlaik ir 43%, tādējādi mums ir jādivkāršo šis rādītājs. Ir ļoti jādomā pie tā, kādā veidā vairot sabiedrības digitālo pratību. Tā kā digitālā vide visu laiku mainās, ir jāiemāca cilvēkiem pamatprasmes, ko viņi pēc tam var nepārtraukti atjaunināt. Izaicinājums, kas ir visā Eiropā, ir, ka trūkst IT speciālistu. Eiropas mērķis ir 2030.gadā sasniegt 20 miljonus IT speciālistu skaitu, LIKTA Latvijas mērķis ir uzstādīts 100 000 speciālistu. Tas ir ļoti augsts un ambiciozs mērķis.

Eiropas mērķis ir arī, lai visi svarīgākie publiskie pakalpojumi ir pieejami digitāli, 80% iedzīvotāju izmantotu digitālo identitāti. Mēs gribētu, lai digitālā identitāte tiktu piešķirta jau no septiņu gadu vecuma, protams, ar nosacījumiem, kur to izmantot. Mēs pat iedomāties nevaram, cik ļoti IT joma būs attīstījusies vēl pēc 10 gadiem. Šī iemesla dēļ, kāpēc bērniem, uzsākot skolu, lai jau nebūtu digitālās identitātes, lai mācītu ar to rīkoties un iegūt prasmes?

Ja Latvijā pašlaik tikai 18% uzņēmumu izmanto mākoņpakalpojumus (mākslīgo intelektu - 21% un lielo datu risinājumus vien 9%), tad Eiropas mērķi līdz 2030.gadam ir, lai šo risinājumu īpatsvars sasniegtu 75%. Tas ir ļoti ambiciozs mērķis, un Latvijā arī šiem mērķiem ir jābūt ambicioziem. Tāpat mērķis ir, lai 90% uzņēmumu digitālā pratība būtu vismaz pamatlīmenī. Mums starp šodienu un izvirzīto mērķi starpība ir milzīga. Taču uz šo mērķi ir jāiet, jo, ja citas valstis uz to virzās, bet mēs nē, tad vienkārši būsim atpalikuši.

Kā Latvija digitalizācijas jomā izskatās uz Baltijas valstu fona? Vai mums ir cerības, un kādā veidā varam pietuvoties Igaunijas līmenim, kura visos rādītājos ir krietni mums priekšā?

Ir tik daudzas IT jomā labas lietas pie mums, par kurām mēs pat bieži vien nezinām. Piemēram, valodtehnoloģijās "Tilde" mums viennozīmīgi ir līderis, kurš nodrošina valodtehnoloģijas ne tikai latviešu valodai, bet daudzām, daudzām citām valodām. Viņi kopš uzņēmuma dibināšanas ir konsekventi šajā jomā strādājuši un sasnieguši ļoti, ļoti labus rezultātus. Daudzās mašīntulkošanas sacensībās "Tilde" mazo valodu grupās ir ieguvusi labākus rezultātus nekā globālās kompānijas, piemēram, "Google". Jau 2021.gadā "Tilde" sniedza mašīntulkošanas pakalpojumus Somijas valdībai, kā arī, sākot no Latvijas prezidentūras ES, viņu mašīntulkošanas risinājumi tiek izmantoti Eiropas Komisijā. Tāpat "Tet" ar viedtelevīzijas risinājumiem un straumēšanas platformu, LMT ar dronu vadības un viedkameras un datorredzes risinājumiem.

Mēs reizēm par maz lepojamies ar to, kas mums ir. Skatāmies, kas ir igauņiem, bet mums arī ir daudz, daudz labu lietu. Mēs ne vienmēr par to zinām, un mums nav tādas prakses, ka lepotos ar saviem sasniegumiem. Mēs vairāk koncentrējamies uz negācijām.

Nenoliedzami Latvijā ir daudz veiksmīgu uzņēmumu un risinājumu, taču indeksos mēs esam vieni no pēdējiem…

Tā tas ir. Tādēļ mūsu lielais izaicinājums, kā panākt, lai investīciju nauda, kas nāk no ES fondiem, Atveseļošanās fonda, nodrošinātu, ka mēs konsekventi ejam uz definētajiem mērķiem digitālajā jomā. Mērķiem pat ir jābūt augstākiem, jo šobrīd DESI indeksā mēs esam tur, kur esam.

Tāpat noteikti ļoti svarīga ir koordinācija starp valsts un privāto sektoru un pētniekiem. Ir vairāk jāiesaista pētnieki šajā procesā.

Pagājušā gada oktobrī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme pauda, ka IT nozari šajā gadā gaida daudz lielākas problēmas nekā būvniecību, norādot, ka Latvijā uzņēmumiem nav kapacitātes izpildīt IT iepirkumus. Vai piekrītat šādam apgalvojumam? Kādēļ?

Ja runājam par IT nozares kapacitāti, tad problēma ir dialogā starp publisko un privāto sektoru. Problēma ir tā, ka valsts iepirkumos un ES fondu projektos ļoti ilgs ir plānošanas process. Mēs ilgi plānojam, rakstām specifikācijas utt., līdz beigās paliek ļoti maz laika pašai izpildei. Projekti iet pēc viena un tā paša grafika, tad, protams, vienā brīdī visi darbi nav izdarāmi. Ja mēs šos iepirkumus un projektus līdzsvarotu laikā, tad tas būtu iespējams.

Mēs nozarē runājam ar valsts pārvaldi, ka tie laiki, kad projektā visu ļoti strikti specificēja un definēja pirms izpildes, ir pagājuši, un tas vairs neder. Situācija ir ļoti mainīga - to, ko pirms diviem trijiem gadiem esam saplānojuši, šobrīd dzīvē jau ir pilnīgi cita situācija. Mēs sadarbojamies ar Iepirkumu uzraudzības biroju (IUB) vadlīniju izstrādē IT iepirkumos. Iepirkumos ir jābūt skaidram mērķim, kādu sistēmu un risinājumu gribam sasniegt un tad to īstenojam soli pa solim, nevis definēt visu uzreiz. Tāpat izstrādes gaitā ir svarīgi iesaistīt pašu sistēmas lietotāju, lai viņš spētu sniegt savus ieteikumus uzlabojumiem un kvalitātei. Mēs būtu ļoti priecīgi, ja šāda prakse arvien vairāk tiktu lietota valsts sektora iepirkumiem.

Kāda situācija ir ar darbaspēku IT jomā? Kādās jomās deficīts ir vislielākais?

Nozare visu laiku aug. Ja salīdzina 2020. un 2021.gadu, tad nozarē ir nākuši klāt vairāk nekā 1200 jauni cilvēki, gan tie, kas pabeiguši studijas, gan tie, kas ir pārkvalificējušies. Arī paši lielie IT uzņēmumi dara ļoti daudz, lai cilvēkus ar dažādu līdzšinējo darba pieredzi piesaistītu IT nozarei. Ja kāds vēl domā, ko darīt, tad mēs sakām - laipni lūgti IT nozarē.

Atalgojuma līmenis Latvijā ir konkurētspējīgs?

Dažādos uzņēmumos atalgojuma līmenis, protams, atšķiras. Taču es teiktu, ka mums nav variantu nebūt konkurētspējīgiem atalgojuma ziņā. Latvijā darbojas ļoti daudz starptautisku IT kompāniju.

Vai darbinieku pārpirkšana uz ārvalstīm vairs nav tik aktuāla?

Protams, darbiniekus pārpērk. Nauda jau reizēm pat nav galvenais, gribas jaunu darba saturu, jaunas ambīcijas, lielākus, interesantākus projektus, un tajā ziņā mums nereti ir ļoti grūti konkurēt. Tas, kas ir labs IT nozarē, ka var dzīvot Latvijā, kur ir ļoti labi dzīves apstākļi, salīdzinot ar citām valstīm, bet strādāt citur.

"skolas.lv", "eveseliba", "latvija.lv" - noteikti ir vēl citi valsts mēroga IT projekti, kuros iztērēts daudz naudas, tomēr tos diez vai varētu nosaukt par veiksmīgi strādājošiem. Kādēļ? Neizpildāmas prasības vai kas cits?

Ja runājam par daudziem publiskā sektora projektiem, tad ir problēmas. Projektos ir pasūtītājs un ir izpildītājs. Jo labāk pasūtītājs zina, ko viņš vēlas, jo precīzāk to var nodefinēt, jo labāks ir sniegums no IT nozares puses. Īpaši problemātiski tas ir projektos, kur pasūtītājs nav sistēmas gala lietotājs. Kā, piemēram, "e-veselībā", kur pasūtītājs bija Veselības ministrija, taču sistēmas izmantotāji ir ārsti, pacienti, medicīniskais personāls. Ja mēs šīs sistēmas veidotu pakāpeniski, soli pa solim, iesaistot visas lietotāju puses, tad rezultāts būtu pavisam cits.

Tāpat viens no mūsu labajiem stāstiem ir Lauku atbalsta dienesta (LAD) platībmaksājumu sistēma, kas ir dabūjusi balvas Eiropas līmenī. LAD vadība toreiz riskēja, sāka sistēmu veidot no lietotāja skatupunkta. Tur ir bijusi šī pieeja, sistēmu veidot klientam un soli pa solim. Tā ir sistēma ar ko mēs varam lepoties.

Kas šobrīd, šogad, tuvākajos gados būs Latvijas IT jomas izaicinājums?

Viens no lielākajiem šā gada izaicinājumiem būs Latvijai saprast, kā mēs ejam uz Eiropas digitālās desmitgades mērķiem. Izaicinājums ir saprast, kā savos vajājos punktos - digitālo prasmju un mazo vidējo uzņēmumu jomā - piesaistīt un uzrunāt auditoriju. Izaicinājums ir arī darbinieku piesaistīšana IT jomai, jo vajadzības nozarei visu laiku aug un speciālisti ir ļoti vajadzīgi. Es ceru, ka mums kopīgi izdosies un šos mērķus mēs sasniegsim.

Vai problēma nav arī tā, ka Latvijā par IT jomu it kā atbild visi un neviens?

Latvijā būtu vajadzīga vienota digitālā pārvaldība. To var risināt dažādi. Problēma ir tāda, ka tam cilvēkam vai institūcijai ir jābūt pilnvarām, varai, naudai un atbalstam. Ja ir vara, nauda un atbalsts, kā arī pilnvaras, kaut ko ierosināt, apturēt vai palaist, ietekmēt pārējos, tad var. Ja nav varas, naudas un atbalsta vai ir tikai viens no tiem, tad šāds modelis nestrādā.

Otrs ceļš, kas Latvijā būtu ejams, ir Dānijas variants ar digitālo padomi, kurā visi lēmuma pieņēmēji būtu pie viena galda, runātu par risinājumiem un nospraustu kopīgos mērķus, sekojot līdzi to izpildei. Pie viena galda ir jābūt gan valsts, gan privātajam sektoram, gan pētniecībai.