Tirdzniecības un rūpniecības kamera skaidro, cik ļoti darba tirgu ietekmējusi obligātā vakcinācija

Kāds jūsu vērtējumā ir bijis aizvadītais 2021.gads Latvijas ekonomikai un uzņēmumiem, kas ir nu jau otrais Covid-19 pandēmijas ēnā?

Kopumā jāsaka, ka Latvijas ekonomikas vidējā temperatūra 2021.gadā ir būtiski uzlabojusies. To mēs varam redzēt no iekšzemes kopprodukta (IKP) dinamikas - 2020.gadā piedzīvojām IKP kritumu, tad jau aizvadītajā gadā bija pieaugums. Domāju, ka arī gada pēdējais ceturksnis būs bijis pietiekami labs. Kopumā viss virzās uz labo pusi. Protams, tā ir vidējā temperatūra, savukārt, ja raugāmies jau nozaru griezumā, tad situācija ir ļoti atšķirīga.

Rūpniecībā, īpaši eksportējošajiem uzņēmumiem, gājis pietiekami labi visā pandēmijas laikā. Eksporta apjomi ir lieli. Tajā pašā laikā ir virkne nozaru, kurām Covid-19 krīzes laiks ir bijis milzīgs izaicinājums. Tā ir viesmīlības nozare, tūrisma sektors, ēdināšana, arī pārvadājumi, pasākumu organizēšana. Šajās nozarēs situācija visu laiku ir bijusi kritiska un ļoti sarežģīta, arī šobrīd. Tāpat arī atsevišķu nozaru ietvaros ir veiksmīgāki uzņēmumi un ir mazāk veiksmīgi.

Kopumā, ja raugāmies uz visu pavadīto pandēmijas laiku, tad tas sākās ar milzīgu neziņu - kas būs, cik ilgi, ko tas nozīmēs? Arī mūsu Ekonomikas indekss jeb uzņēmēju aptaujas, ko veidojam kopā ar SKDS, 2020.gada sākumā uzrādīja milzīgu kritumu, kas vienā posmā bija pat lielāks nekā iepriekšējo krīžu laikā. Taču laikam ejot, bizness saprata, ko tas praktiski nozīmē, un spēja pielāgoties. Tagad skats uz situāciju un nākotni ir daudz labāks. Taču, kā jau minēju, ir nozares, kas mums joprojām ir ļoti bēdīgā situācijā.

Vai var teikt, ka uzņēmumi ir apraduši ar dzīvi pandēmijas apstākļos?

Nav citu variantu. Uzņēmumi ir pieraduši, un valdības jau iepriekš ir biznesu uztrenējušas būt pietiekami elastīgiem un meklēt risinājumus visdažādākajās situācijās. Arī šajā brīdī.

Prognozes par darbaspēku pandēmijas sākumā bija diezgan bēdīgas, taču šobrīd redzam, ka saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem bezdarba līmenis ir normalizējies. Jāsaka, ka valsts bezprecedenta atbalsts, kāds ir bijis šajā posmā, ir ļoti līdzējis. Protams, mēs vienmēr esam cerējuši, ka atbalsts varētu būt laicīgāks - ja ir ierobežojumi, atbalsts tiek sniegts tikai pēc tam. Taču regulējumi pilnveidojas, atbalsts tiek sniegts. Ja ir laiks sagaidīt atbalstu, tad beigās tie ir bijuši pietiekami dāsni un līdzējuši daudziem uzņēmumiem neatbrīvot darbiniekus un noturēties virs ūdens.

Kas notiks tad, kad beigsies pabalsti? Vai ir pārliecība, ka darbavietas, kas šobrīd atbalstu, tiks saglabātas arī pēc ārkārtējās situācijas beigām?

Kas būs pēc tam? Ir pietiekami liela neskaidrība ar jauno vīrusa paveidu, kā tas uzvedīsies un kas notiks. No tā savukārt izriet jautājums, kāda veida ierobežojumi būs vai nebūs. Uzņēmums pēc būtības jau nav nodibināts tādēļ, lai saņemtu atbalstu, bet gan, lai pelnītu un nodarbotos ar biznesu. Uzņēmumi arī sagaida, ka viņiem ļaus strādāt. Ideālā versijā, ierobežojumiem mazinoties, atbalsti vairs nav vajadzīgi un uzņēmumi strādā. Ja pastāv ierobežojumi kā šobrīd, tad, lai šos uzņēmumus nepazaudētu, valstij ir jānāk palīgā. To pagaidām ir grūti prognozēt. Es ceru, ka situācija pavasarī jau būs daudz labāka un varēsim atgriezties ne vairs normālā dzīvē kā pirms Covid-19, bet jau daudzmaz aktīvā dzīvē.

To mēs visi cerējām arī 2020.gada sākumā, kad parādījās vakcīnas. Redzam, ka tā īsti nav.

Jā, vakcinācijas aptvere pusgadu iepriekš bija tāda, kāda bija. Tagad, īpaši pateicoties lēmumam par obligāto vakcināciju nodarbinātajiem, tas ir izrādījies kā ļoti spēcīgs stimuls. Redzam, ka nodarbināto īpatsvars vakcinācijas aptverē ļoti strauji ir pieaudzis pēdējos mēnešos. Tas šobrīd vidēji jau ir virs 90%, kas nozīmē, ka cilvēki, kas strādā gan privātajā, gan publiskajā sektorā, ir vairāk vai mazāk zināmā drošībā. Šobrīd lielākais izaicinājums ir panākt vakcinācijas aptveres pieaugumu senioru vidū.

Pagājušā gada sākumā mēs visi cerējām, ka vakcinēti cilvēki neslimos.

Jā. Tas, ko mēs šodien redzam, ka vakcinētie cilvēki diemžēl inficējas un inficē citus. Tā ir realitāte, un tas ir bēdīgi, jo tas nozīmē, ka ierobežojumi tiek noteikti arī vakcinētajiem. Ja atceramies augustu, tad tika sludināts, ka vakcinētajiem dzīve būs kā pirms Covid-19. Redzam, ka tas ir ļoti tālu no reālās situācijas. Bet labā ziņa gan ir tā, ka vakcinētie proporcionāli ievērojami retāk nonāk slimnīcās ar komplikācijām un vēl mazāk mirst. Hospitalizācijas un mirstības ziņā, paldies Dievam, vakcīna joprojām izskatās diezgan efektīva. Mēs redzam arī pasaulē, ka situācija ir tāda, ka, lai arī ir augsti saslimšanas rādītāji, hospitalizācija ir nepieciešama daudz mazākam cilvēku skaitam nekā pirms vakcinācijas.

Kuras nozares, raugoties no darba tirgus pozīcijām, šobrīd ir problemātiskākās? Kurās trūkst darba roku?

Arī pirms Covid-19 mums visu laiku trūka cilvēku IKT nozarē. Šie cilvēki ir uz izķeršanu, uzņēmumi paši veido apmācību programmas studentiem, lai risinātu situāciju ar darbaspēku. Ir pandēmija vai nav, šajā nozarē ir izteikts darbinieku trūkums.

Arī apstrādes rūpniecībā neatkarīgi no pandēmijas esamības uzņēmēji sūdzas, ka trūkst darbinieku.

Es teiktu, ka darba tirgū situācija ir līdzīga, kāda tā bija pirms pandēmijas.

Vai nav bažu par darbaspēka trūkumu arī būvniecības nozarē, kurā plānota virkne lielu projektu? Kā to risināt?

Būvniecības nozare šajā kontekstā nākotnē noteikti ir ar zināmiem riskiem. Viens apstāklis ir Eiropas Savienības dažādie projekti, fondu naudas, "Rail Baltica" un citi projekti, kas prasīs lielu papildu darbaspēka kapacitāti. Bez visa tā arī jau šobrīd trūkst darbaspēka būvniecībā. Otrs apstāklis, kas rada bažas, ir obligātās vakcinācijas noteikums. Būvniecības nozare faktiski ir viena no tām nozarēm, kur vakcinācijas aptvere iepaliek. Tas viss komplekts raisa zināmas bažas.

Kāda ir situācija nozarēs, kas smagi cieta no pandēmijas, - tūrisms, ēdināšana, viesmīlība, pārvadājumi? Vai šīs nozares darba tirgū joprojām ir uz pauzes, vai tomēr ir kāda kustība?

Jāsaka, ka šajās nozarēs sarežģīta situācija vēl aizvien turpinās, un tā ir ļoti atkarīga no ierobežojumu regulējuma. Ja raugāmies uz ēdināšanas nozari, tad labi, ka valdība pieņēma lēmumu par divām stundām pagarināt darbalaiku, kas restorānu biznesam ir ļoti izšķiroši. Tās stundas pēc darba, kad cilvēki var aiziet uz restorānu un tādējādi bizness var apkalpot vairāk galdiņu, ir ļoti svarīgas. Tā ir labā ziņa, un nozarei palīdzēs.

Tūrisma jomā, protams, svarīgākais jautājums ir, kā notiks vīrusa izplatība pasaulē kopumā. Domāju, ka tūrisma nozarē, arī pārvadātājiem, vēl ilgu laiku būs problemātiska situācija.

Ēdināšanas jomas uzņēmumi ir sūdzējušies, ka nenoteiktība ir galvenais iemesls darbaspēka piesaistes problēmām šobrīd. Darbinieki iet prom, jo šodien tie ir vaļā, bet kā būs rīt, neviens nezina…

Tā diemžēl ir taisnība. Ir arī ziņas, ka no šīs jomas labi speciālisti ne tikai iet prom, bet izvēlas pamest Latviju. Arī no pasākumu organizēšanas jomas. Cilvēkiem ēst vajag, ģimeni pabarot vajag, tādēļ meklē iespējas strādāt citur. Daļa diemžēl arī aizbrauc. To droši vien redzēsim kādā brīdī, kādos apjomos tas ir noticis. Tā ir pat visbēdīgākā lieta.

Kādu ietekmi uz darba tirgu ir atstājusi obligātas vakcinācijas prasība noteiktās darbvietās strādājošajiem? Kā to kopumā vērtējat?

Mēs LTRK jau pasen aicinājām valdību un Saeimu iedot tiesiskos instrumentus, lai uzņēmumi iekšienē varētu šo jautājumu vadīt un menedžēt, lai varētu rīkoties atbilstoši darba tiesiskajām attiecībām. Tas ar piepūli ir izdevies, un jau kādu laiku darba devējiem ir šādas tiesības.

Obligātās vakcinācijas prasība klātienē strādājošajiem acīmredzami ir nostrādājusi kā ļoti sekmīga motivācija cilvēkiem vakcinēties, ko redzam pēc nodarbināto vakcinācijas rādītājiem. Dabiski, ka katrs cilvēks var būt ar atšķirīgiem uzskatiem, bet, ja ir izvēle nekur nestrādāt vai tomēr vakcinēties, tad visiem ir saistības, ir jāēd visiem. Tas ir veicinājis vakcinācijas aptveri nodarbināto vidū, kas ir labi. Nodarbināto vakcinācijas aptvere, kā jau minēju, ir pāri 90%.

Vai šīs prasības dēļ jau kādas nozares saskaras ar problēmām, darbinieku trūkumu?

Jāsaka, ka, kad šo prasību pieņēma, bažas bija lielākas. Mēs ar biedriem par šo jautājumu visu laiku komunicējām, lai saprastu, kāda ir aina uzņēmumos. Mēs arī katru nedēļu apkopojam datus par to, kā vakcinācija izskatās nozaru griezumā. No šiem datiem ir redzams, ka ir atsevišķas nozares, kurās vakcinācijas aptvere ir zemāka, piemēram, lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē, arī būvniecībā bija salīdzinoši zemāka vakcinācijas aptvere. Tas, ko mēs redzam, runājot ar biedriem, ka tā vai citādāk kritiskā masa jeb lielais vairums ir vakcinējies. Kā nu kurā uzņēmumā, bet, protams, ir arī tā, ka kāda daļa darbinieku ir atteikusies vakcinēties. Svarīga ir proporcija - ja no 100 darbiniekiem 2 nav vakcinējušies, nekas, bet, ja ir 3 darbinieki un 2 kategoriski atsakās vakcinēties, tad tā ir ļoti liela problēma.

Ir labi nostrādājis arī fakts, ka cilvēks ir sapratis - vienā darbavietā viņš vairs nevarēs strādāt, jo pieprasa vakcināciju, bet arī citur viņam darba nebūs. Tātad prasība pēc vakcinācijas ir horizontāla pa visu perimetru, un faktiski sanāk, ka tā ir izšķiršanās strādāt vai nestrādāt.

Protams, ir citi riski. Piemēram, būvniecības nozarē ir daļa darbinieku, kuri kategoriski atsakās vakcinēties, domāju, viņi meklēs darbu ēnu zonā. Tā diemžēl varētu būt realitāte.

Lai cik tas nebūtu sāpīgi, domāju, ka šī vakcinācijas prasība ēnu ekonomikas apjomu palielinās. Tā tas varētu būt. Arī nevakcinētiem cilvēkiem nauda ir vajadzīga iztikai, un, ja legāli to nevar, tad viņi meklēs nelegālas iespējas. Tas nav atbalstāmi, taču realitāte. Domāju, ka nākamā gada ikgadējais Ēnu ekonomikas indekss, ko veido Rīgas Ekonomikas augstskola, to uzrādīs.

Cik lielu?

To man grūti pateikt, bet tas būs jūtams. Protams, ir jautājums, kā šo problēmu risināt. Par to ir jādomā.