Cik karaliski Signe Meirāne aprūpē savu korgiju?

Kāpēc Getsbiju saucat par “Parīzes mākslinieku”?
Mākslinieka kungs viņš ir tāpēc, ka viņam tikai viena austiņa stāv uz augšu, otra ir noļukusi, it kā viņš ilgi būtu nēsājis bereti kā savulaik daudzi mākslinieki.

Izstāsti, kā cilvēks, kurš sapņo par kaķiem, tiek pie suņa?
Vēl pirms trim gadiem nevarēju pat iedomāties, ka man varētu būt suns. Cik atceros, bērnībā tuvinieku lokā vienmēr ir bijuši kaķi, bet ne suņi. Un man arī vienmēr ir gribējies kaķus. Kad pārvācāmies uz savu tagadējo īpašumu, mūsu gādībā uz neilgu laiku nonāca vecāku suns. Viņš bija ļoti vecs un drīz nomira, bet varbūt šī pieredze mainīja manus uzskatus. Sākām ar vīru runāt, ka kaut kad nākotnē mums varētu būt pašiem savs suns. Bet tas bija nekonkrēti – kaut kad, pēc gadiem desmit, kad mums būs vairāk laika, ko viņam veltīt. Biju arī izdomājusi, ka tad tam jābūt korgijam, kā karalienei. Drīz vien bija mūsu kāzu jubileja, un es dāvanā no vīra saņēmu... suni. Tobrīd tā vēl bija tikai suņuka fotogrāfija, jo viņš tobrīd bija tik mazs, ka vēl dzīvojās pie savas mammas. Taču es joprojām atceros, ka apjukusi iegāju meitu istabā un diezgan izmisusi teicu: “Mums ir suns! Ko mēs tagad darīsim?” Man dzīve ar suni šķita kā pilnīgi cita pasaule. Bet izrādās, ka viss ir lieliski.

Raksturo, kāds ir Getsbijs!
Smuks, oranžs un garš! Viņš ir supermīļš, ļoti mīl cilvēkus. Kad atbrauc ciemiņi, viņš visus ir gatavs nolaizīt un samīļot. Un viņš kļūst skumjš, ja kāds dodas prom. No rītiem, kad pirmoreiz parādāmies viņa redzeslokā, viņš ar mums sasveicinās – izstaipās un taisa savu “ūūū” skaņu. Un tā katru rītu. Gudrs arī viņš ir. Ļoti ātri apgūst to, ko viņam māca. Labi zina komandas “sēdēt”, “iet blakus”, arī ķepu māk dot. Bet, kā visi korgiji, Getsbijs ir arī viltīgs. Kad viņš kaut ko negrib, viņš aizgriež galvu un ar baltu aci skatās, it kā teiktu: “Es neko nezinu!”

Vai Getsbijs var izbaudīt tavas kulinārās prasmes? Vai tu gatavo viņam speciālu ēdienu?
Nē, negatavoju. Esmu izvēlējusies variantu, ka viņš saņem labu gatavo suņu pārtiku, kurā ir tīra gaļa, bez graudaugu piedevām. Es izvēlos Edgard & Cooper ražojumus, kur gan sausajā barībā, gan konservos daļa gaļas ir pat bioloģiski audzēta. Skatāmies, lai arī visi našķi būtu tīri produkti. Jā, izvēlos maksimāli labāko, tīrāko, bioloģiskāko suņu barību, ko veikalos var atrast. Gatavot atsevišķi sunim neesmu gatava. Vecāku sunim gatavoju, bet jāatzīst, ka tas bija sarežģīti. Varbūt kādudien atkal gatavošu, bet ne šobrīd.

Taču Getsbijs jau kopš pirmajām dienām mūsmājās saprata, kur ir vislabāk. Kad es kaut ko gatavoju, viņš cenšas būt man zem kājām, jo griežot vienmēr kāds krikums vai drupača nokrīt zemē. Un garšo viņam pat avenes un jāņogas.

Tad tomēr viņš ir gardēdis! Tāpat kā tu.
Viņš var būt arī miskastnieks. Getsbijs izrāda interesi par jebkuru ēdienu jebkurā formā, arī no atkritumu maisa izvilktu. Ir jāpieskaita, lai atkritumu maiss nepaliek uz grīdas. Kad viņš bija pavisam maziņš, viņš bija atradis plastmasas maisiņu, un es paspēju tikai ieraudzīt, kā tas pazūd mutē un tiek nočāpstināts lejā. Man kā jaunai suņa saimniecei iestājās panika. Zvanīju uz veterināro klīniku un prasīju, ko darīt. Mani nomierināja, ka pāris dienu laikā maisiņam vajadzētu sadalīties un iznākt ārā. Bet uztraukums bija pamatīgs. Tagad jau zinu, ka jāuzmana viņa ēdelīgums.

Tā jau ir – mājdzīvnieks nenozīmē tikai mīļumu, reizēm ir arī lieli uztraukumi.
Tāpēc mēs Getsbiju esam apdrošinājuši. Arī Britu īsspalvainās šķirnes kaķis, kurš mums bija pirms vairākiem gadiem, bet diemžēl nomira, bija apdrošināts kompānijā If. Kad viņam sākās veselības problēmas, sanāca diezgan lieli tēriņi. Pat tikai par to, lai vispār saprastu, kas ar viņu notiek. Pateicoties tam, ka mājdzīvnieks bija apdrošināts, lielāko daļu iztērētā atguvām, un tas bija liels atspaids. Protams, ir muļķīgi nepārtraukti domāt: ja nu kaut kas notiks, tad vajadzēs... Bet mūsu gadījumā mājdzīvnieka apdrošināšana tiešām ļoti palīdzēja. Sunim apdrošināšana šķita vēl jo svarīgāka. Jo ar suni mēdz iet arī uz pilsētu, viņš tur skraida, var paskriet zem mašīnas, parkā kāds cits suns viņam var uzbrukt. Suns arī pie mājas dzīvojas pa āru un var aizskriet no mājas. Riska līmenis ir lielāks. Tāpēc atkal vērsāmies pie apdrošinātāja If un nokārtojām Getsbijam mājdzīvnieka apdrošināšanas polisi.

Kur Getsbijs jūtas vislabāk?
Viņam ir svarīga māju sajūta. Var just, ka viņam ir prieks atgriezties mājās, ierāpties meiteņu gultās un vienkārši nogulties blakus. Reizēm viņš, ienākot mājā, taisnā ceļā dodas uz savu gultu. Tā viņam arī ir ļoti mīļa un svarīga. Vakarā, kad viņam pasaka, ka jāiet gulēt, viņš paklausīgi aiztipina uz savu gultu, apguļas un guļ līdz rītam. Dažkārt no rīta pat ir grūti viņu no turienes dabūt laukā.

Bet viņš ir arī kā traks uz braukšanu. Kad viņš izdzird vārdu ‘brauksim”, tūdaļ jau ir pie mašīnas, gatavs iekāpt.

Kādā veidā Getsbijs ceļo?
Bagāžniekā viņam ir speciāli nodalīta vieta. Mašīnā viņš tiek iecelts, jo mūsu mašīna ir salīdzinoši augsta, bet korgiji, lai netraumētu mugurkaulu, nedrīkst augstu lēkt. Sāku domāt, ka vajadzētu iegādāties speciālas kāpnītes, lai viņš var iekāpt pats. Zinu, ka daudzu korgiju saimnieki, īpaši tie, kam ir augstas gultas un kas ļauj sunim gulēt gultā, tādas izmanto.

Kad Getsbijs ir ticis bagāžniekā, viņš apguļas un guļ. Taču, līdzko mašīna apstājas, tā viņš ir pakaļkājās – interesējas, kas notiek, vai esam jau atbraukuši, vai jau jākāpj laukā.

Visām dzīvām būtnēm ir nepieciešama kustēšanās.
Korgijs nevar augstu lēkt, bet viņam patīk skriet. Var redzēt, ka viņš ir ļoti lepns, ka ir ātrāks par visiem mums. Es neeju skriet ar viņu krosu, bet mums pie mājas ir plaša teritorija, kur viņš var izskrieties. Mēs metam bumbu, viņš skrien pakaļ. Meitenes liek viņam skriet arī pa trasi, tad viņi visi skrien pa riņķi – kurš ātrāk. Tas sunim patīk un viņu arī nogurdina. Visu iepriekšējo ziemu, kad viņš jau bija saprātīgā vecumā, lai ietu diezgan lielus gabalus, aukstumā nogājām pa pieciem kilometriem.

Sākumā nemaz nezināju, ka korgijiem ir svarīgi nodarbināt ne tikai ķermeni, bet arī prātu. Biju novērojusi, ka pēc lielām pastaigām Getsbijs tiešām ir noguris, bet nepaiet necik ilgs laiks, un viņš jau atkal ir gatavs skriet. Izrādās, ka svarīgi ir nodarbināt arī suņa smadzenes, lai viņš justos padarbojies. Nopirkām viņam suņu spēli – tajā ieliek našķi, un sunim tas ir jādabū laukā. Man ieteica sākt ar pirmo līmeni, bet tā viņam bija nodarbe uz pusminūti. Nākamo nopirku ceturto līmeni, tas viņu nodarbina minūtes septiņas. Bet pēc vairākkārtējas atkārtošanas izdodas panākt, ka viņš ir pastrādājis un noguris. Kad ārā līst lietus, mētājam bumbiņu tepat iekšā, jo ir svarīgi, ka pavadām laiku ar viņu kopā. Pēc tām 10–15 minūtēm visi iesaistītie jūtas priecīgāki.

Vai vedat Getsbiju uz suņu skolu?
Nē, mācām paši. Sākumā izlasīju divas grāmatas, kas atbilda manai filozofijai par suņa lomu mūsu mājās (Dženas Fennelas “Saruna suņu valodā” un Caroline Spencer & Lesley Harris “Parenting Your New Puppy”). Mūsu mērķis nav izaudzināt sargsuni, bet gan suni, kurš ir mūsu draugs. Pēc šīm grāmatām arī Getsbiju audzinām. Piemēram, ievērojam piecu minūšu likumu. Tas nozīmē, ka, pārnākot mājās, piecas minūtes nepievērs sunim uzmanību. Jā, apsveicinies īsi tāpat kā ar visiem mājiniekiem, bet ne vairāk. Sunim nav ļauts mesties atnācējam virsū ar savu mīļošanos, lai sunim priekšstats, ka viņš ir karalis un saimnieks šajā mājā.

Tās ir piecas minūtes pauzes, kamēr noliec somas, aiznes iepirkumu maisiņus uz virtuvi, nomazgā rokas. Un tad var arī samīļot suni. Tad arī suns saprot, ka viņa uzdevums ir būt foršam sunim, nevis barvedim un vilkam.

Es redzu, kā grāmatā izlasītās mācības dzīvē strādā. Paši saviem spēkiem esam panākuši, ka suns izpilda pamata komandas. Pirms pāris dienām meita atrada arī suņu apmācības lietotni. Ja viņa gribēs, varēs Getsbiju apmācīt arī pēc tās.

Vai tavs korgijs tiek arī lutināts?
Lutinām jau mēs viņu visu laiku. Dzimšanas dienā viņš nespēja noticēt pasniegtās porcijas izmēram! Tā noteikti būs lutināšana, ko viņš saņems visu savu dzīvi.

Viņam ļoti garšo zemesrieksti. Tos viņš dabū, kad kaut ko ļoti labu ir izdarījis vai kad vajag pievērst viņa uzmanību. Mūsmājās zemesrieksti ir čaulās, un Getsbijs jau pazīst skaņu, kad čaula tiek saspiesta, jo tas nozīmē, ka būs zemesrieksti!
Vienīgais, no kā mēs atturamies, ir dot ēdienu no galda. Lai nebūtu sēdēšanas blakus galdam lūdzošām acīm. Arī viesiem neļaujam dot neko no galda.

Jums ir arī divi kaķi. Kā Getsbijs sadzīvo ar viņiem?
Sadraudzēšanās ar kaķiem bija vēl viens izaicinājums. Ar vienu kaķi viņi kļuva par draugiem, pat reizēm paguļ blakus, ar otru – novērotāji no attāluma. Getsbijs jau būtu gatavs draudzēties ar abiem, bet viens kaķis ietur distanci.

Bet interesanti – tagad viņi visi dzer ūdeni no vienas bļodiņas. Agrāk kaķiem bija sava bļodiņa, sunim – sava. Tagad visiem pietiek ar vienu. Dažreiz pat ir tā, ka mazais kaķis dzer, bet suns pacietīgi sēž un gaida. Kad kaķis aiziet, padzeras Getsbijs. Būtu interesanti uzzināt, kāpēc visi grib dzert no vienas bļodas.
Nesen taisījām bildi ar meitām, kur man rokās ir suns, bet viņām – kaķi. Pēc tam skatījos uz to fotogrāfiju un domāju: cik bagāta es esmu! Cik daudz mīlestības sniedz pūkainie kamoliņi, vēl bērni un ģimene! Tas ir kaut kas ļoti īpašs. Traka, bet laba kompānija!

Tāpat kā cilvēkam, arī mājdzīvniekam ir svarīgi parūpēties par veselības drošību! Ar If mājdzīvnieku apdrošināšanu četrkājainā drauga saimnieks būs pasargāts no lieliem, neparedzētiem izdevumiem. Gadījumos, ja mīlulis saslims vai iekļūs negadījumā, tiks segtas ārstēšanās izmaksas, kā arī medikamentu iegāde līdz 1000 eiro. Iegādājoties If Apdrošināšana polisi, suņa vai kaķa vērtību nosaka saimnieks. 

Raksts tapis sadarbībā ar If apdrošināšanu