Sēņošanas nacionālās īpatnības: Itālijā jāpērk licence, bet Norvēģijā sēnes jāatrāda, pirms apēd
Ir pienācis tas laiks, kad Latvijā daudzi sajūt nepārvaramu dzinuli ņemt rokās nazi un doties mežā – pēc sēnēm. Šī ir patiesi unikāla nacionāla īpatnība, it sevišķi, ja ņem vērā, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur sēņošana ir brīva nodarbe bez birokrātijas žņaugiem. Lielākajai daļai Eiropas valstu ir savi noteikumi par savvaļas sēņu izmantošanu – septiņām tikai vadlīnijas, bet 16 valstis ir izveidojušas pamatīgu likumdošanu.
Ar grozu pie eksperta
Eiropā kopumā par ēdamām atzītas 268 sēņu sugas. Piemēram, Spānijas likumdošana nosaka gan sēnes, kuras drīkst pārdot, gan tās, kuras ir stingri aizliegts tirgot. Ziemeļvalstis pieņēmušas kopīgas sēņu vadlīnijas, kam pievienojušās Farēru salas, Grenlande un Ālandu salas. Lielākajā daļā valstu regulē gan tikai savvaļas sēņu pārdošanu, nevis privāto patēriņu.
Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Islandē ir atļauts brīvi sēņot un ogot jebkurā mežā (Latvijā privātīpašnieks ir tiesīgs to aizliegt, izliekot labi redzamus uzrakstus).
Tomēr Norvēģijā ar sēņu grozu nevar uzreiz doties mājup – ir īpaši sēņu inspektori vai eksperti, kuriem vākums jāparāda. Viņi izvērtē, vai tiešām visas sēnes ir ēdamas – paša sēņotāja labā. Norvēģi pret šo likuma prasību izturas nopietni, kaut arī neviens nevaktē sēņotājus, viņi paši brauc pat pussimt kilometru atrādīt guvumu. Vietā atcerēties, ka Latvijā pirms 8 gadiem kaimiņienes cienasts ar sēnēm kādai ģimenei Smiltenes pagastā beidzās ļoti bēdīgi. Izrādījās, ka sēņu karbonāde izcepta no baltās mušmires… Kaimiņiene nomira, vēl četri cilvēki nokļuva slimnīcā, piecus gadus veca meitenīte izdzīvoja, pateicoties aknu transplantācijai – donors bija viņas tēvs.
Vāc neatļautas sēnes
Lai arī kādas būtu vadlīnijas vai likumi, tie tomēr īsti neatspoguļo dzīves realitāti. Vismaz tā secina Marcins Kotovskis no Žešuvas universitātes Polijā, kurš izpētījis vairāku ciematu iedzīvotāju sēņošanas paradumus. Viņš atklāja, ka vairāk nekā puse aptaujāto vāc sēnes, kas komerciālajai izmantošanai nav atļautas. Polijā atļauto sēņu sarakstu pieņēma Veselības ministrija 2011. gada maijā. Vadoties pēc šīm regulām, šajā valstī ir 44 sēņu sugas, kuras drīkst tirgot. Pēc pētījuma rezultātiem, 61% aptaujas dalībnieku lika savā galdā sēnes, kas nav iekļautas valsts oficiālajā sarakstā.
Vieniem delikatese, citiem inde
Turklāt sēne, kas vienā valstī ir ēdama, citā var tikt uzskatīta par nāvējošu. Piemēram, resnkāta beka, kas izplatīta Krievijā, Slovēnijā klasificēta kā indīga. Latvijā tā ir ļoti reta, mikologs Lūkins un citi šo beku atzinuši par neēdamu, novārīšana pret rūgtumu nelīdz. Parastā bisīte, kas gan Latvijā, gan citviet Eiropa tiek uzskatīta par indīgu, Somijā ir delikatese. Tāpat ir ar piparu krimildi, kas plaši izplatīta Turcijā, Krievijā, Ukrainā un Bulgārijā, kamēr vairumā citu Eiropas valstu šo sēni uzskata par neēdamu.
Saraksti ar vislielāko ēdamo sēņu skaitu ir Skandināvijas valstīts, kur sēņošana ir izplatīta nodarbe, piemēram, Somijā sēņot dodas ap 40% iedzīvotāju. Visīsākie saraksti ir valstīs, kur sēņošanas tradīcijai nav dziļu sakņu, piemēram, Dānijā, kur tikai 3% nododas sēņošanas priekiem.
No brīvības līdz aizliegumiem
Ziemeļvalstīs sēņotājus aizstāv likums, kad definē jēdzienu Katra cilvēka tiesības. Proti, kā jau minēts, ikviens var brīvi staigāt pa mežu un vākt dabas veltes.
Protams, šīs tiesības jāizmanto saprātīgi, nedrīkst vākt aizsargājamas sugas, apmeklēt bez atļaujas svešus pagalmus un lauksaimniecības zemes. Pavisam citādi ir Lielbritānijā, kur vietējiem sēņošana nav izplatīta nodarbe, tāpēc ar to pārsvarā aizraujas imigranti no Baltijas valstīm un Polijas. Tomēr sēņošana šeit ir padarīta par sarežģītu nodarbi, kas var beigties bēdīgi. Likums gan paredz, ka persona, kura “vāc savvaļas sēnes, ziedus, augļus vai zaļumus uz jebkuras zemes, nezog (pat ja tai šī zeme nepieder) to, ko tā paceļ, ja vien persona to nedara par atlīdzību vai komerciālam mērķim”.
Tas nozīmē, ka var sēņot, kamēr sēnes nepārdod. Tomēr nolūkā aizsargāt dabu vairākos mežos un parkos ir noteikti aizliegumi sēņot un ogot, to var aizliegt arī zemes īpašnieks.
Nejauka pieredze Lielbritānijā gadījās medicīnas māsai no Lietuvas Sonātai Sluzaitei. Gājiens uz Epingas mežu Eseksas grāfistē pēc sēnēm viņai beidzās ar tiesu un 364 mārciņu (404 eiro) sodu. Līdzīgi 2014. gadā gadījās polim Gžegožam Šumielevičam un itālietei Džanukai Galeti par sēņošanu Ričmondas parkā Londonas pievārtē.
Atļaujas, izmēri, svars
Gluži raksturīgi itāļiem Itālijā sēņošana ir apklāta ar pamatīgu birokrātijas slāni. Vispirms vajag sēņošanas licenci, piemēram, Toskānā nodeva par vienu sēņošanas dienu ir 15 eiro, par nedēļu – 40 eiro, atļauja visam gadam maksā 100 eiro.
Turklāt nedrīkst salasīt vairāk par trim kilogramiem sēņu, bet dažās vietās limits ir pat tikai viens kilograms. Līdzīgi ir ar ogām – dienā drīkst salasīt 500 gramu meža zemeņu, vienu kilogramu melleņu un aveņu, 200 gramu kadiķu ogu. Gluži kā ar zivīm makšķerniekiem, sēnēm ir noteikti izmēri, kādus sasniedzot tās var ņemt. Piemēram, egļu baravika sēņotājam būs jāliek mierā, ja tā nav sasniegusi četrus centimetrus diametrā.
Atļaujas izsniedz reģionāli, kur izsniegta, tur tā arī ir derīga. Dažos reģionos, lai atļauju iegūtu, ne tikai jāmaksā, bet arī jābeidz mikoloģijas kursi – ir vietas, kur bez tiem par legālu sēņošanu var pat nesapņot. Ir pašvaldības, kas noteikušas speciālas nedēļas dienas, kad sēņot drīkst tikai vietējie iedzīvotāji.
Sēņot drīkst tikai dienas laikā – mežā atļauts ierasties stundu pirms saullēkta un doties prom stundu pēc saulrieta. Sēnes nedrīkst likt plastmasas maisā, lai neaizkavētu to sporu izplatīšanos. Toties tiem sēņotājiem, kuri īsti nevar saprast, vai atrastā velte ir ēdama, tūrisma birojs piedāvā izmantot mikologu palīdzību. Toskānas pilsētās Pistoijā, Lukā un Pizā katrā ir pa vienam šādam ekspertam.
Dabisks vēl nav drošs
Mateo Peruco (25), farmaceits no Venēcijas, par sēņošanas tradīcijām Itālijā stāsta: “Kopumā sēņot iet retais, pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki. Pārējie izvēlas sēnes pirkt veikalā, jo, lai tās lasītu mežā, vajag licenci un maksāt nodokļus. Reizēm mans onkulis sēņo, ne gluži mežā, bet gan sava lauka nomalē, viņš zina, kad iet un kur jāiet.” Mateo no sēņošanas atturas kaut vai tāpēc, ka nepazīst sēnes: “Dabisks nenozīmē drošs! Augi un sēnes var būt ārkārtīgi indīgi, un tev jābūt pārliecinātam, ka zini, ko vāc.” Viņš gan uzsver, ka Itālijā ir izplatīta trifeļu meklēšana: “Tās ir dārga delikatese, un ir veseli ciemi, kas sevi uztur, lasot trifeles. Šajā profesijā ir stingri likumi un tradīcijas, kas obligāti jāievēro. Daudzviet trifeļu sezonas atklāšanā tiek organizēti svētki.”
Nezināma nodarbe
Latviešu, somu un dažu citu ziemeļtautu aizraušanās ar sēņošanu daudzviet Eiropā ir neizprotama. Spāņu studente Laura Gomesa Espeho no Granādas nevienu sēņotāju pat nepazīst: “Tur, kur es dzīvoju, cilvēki ar to nenodarbojas. Mums nav mežu, lai tajos lasītu sēnes. Manā pilsētā vāc sparģeļus. Es zinu, ka kalnainākās vietās cilvēki reizēm iet un lasa sēnes, bet kopumā tas man ir kas jauns.” Turpretim Rumānijā sēņošana nav nekas svešs. “Es zinu daudzus vietējos, kas pēc lietus iet uz mežiem un lasa sēnes, tās pagatavo un noglabā ziemai,” stāsta Rēka Gaģi no Transilvānijas.
Viņas tuvinieki no meža sēnēm gan turas pa gabalu: “Mana ģimene īsti vairs nesēņo, jo pirms pāris gadiem tuvs radinieks nomira no saindēšanās. Kopš tā laika mans tēvs sēnes neļauj lasīt. Bet šogad bija mana pirmā pieredze sēņošanā, un man jāsaka, ka tas bija satriecoši.” Transilvānijas kalnainajos mežos izplatītas sēnes ir lielās dižsardzenes, gailenes un bērzlapes. Pēc Rēkas domām, ar vajadzīgajām zināšanām savvaļas sēnes ir ļoti laba mūsdienu alternatīva: “Tas ir lieliski, ka pie mums kas tāds aug. Īpaši, ja runājam par visu šo neveselīgo plastmasas ēdienu, mums tiešām ir paveicies, ka ir šādas gardas sēnes.”
