Banka savu bijušo darbinieci noved līdz bankrotam

Inga DNB bankā strādāja kopš 2005. gada. Treknajos gados viņai katru gadu paaugstināja algu, viņa kāpa pa karjeras kāpnēm, paņēma kredītu gan mājokļa, gan automašīnas iegādei. Sākoties krīzei, ienākumi strauji saruka, līdz banka viņu atlaida no darba. Tagad viņa ar mazu bērnu un vairāk nekā 100 000 eiro lielām kredītsaistībās praktiski ir uz ielas.

„Ar katru gadu man alga bankā kļuva aizvien lielāka, kāpu pa karjeras kāpnēm, kļuvu par speciālisti finanšu tirdzniecības nodaļā. Tādēļ uzsāku studijas augstskolā, kuru 2011. gadā beidzu ar izcilību un ieguvu bakalaura grādu vadībzinībās. Mācības, kuras ilga četrus gadus, man izmaksāja 8000 eiro.

2008. gada vasarā mēs ar vīru nopirkām automašīnu līzingā, bet novembrī paņēmām hipotekāro kredītu mājokļa iegādei. Baņķieri dzīvokli novērtēja par 137 000 eiro, bet tas maksāja 110 000 eiro. 10 000 eiro mēs samaksājām skaidrā, bet bankā ņēmām 100 000 eiro lielu kredītu.

Pirmajā gadā mēs cītīgi maksājām ikmēneša maksājumus. Tad sekoja krīze, bankā prēmijas vairs nemaksāja, līdz ar to ienākumi samazinājās. Mēs gaidījām bērniņu. Vīra alga katastrofiski samazinājās un mūsu ģimenes ienākumi saruka par apmēram  60 procentiem.

Pirms devos dekrēta atvaļinājumā, sapratām, ka tik lielus kredītmaksājumus mēs vairs nevaram maksāt,” Inga savā vēstulē raksta portālam rus.delfi.lv.

„Bija iespēja samazināt maksājumus pārejot uz fiksētu procentu maksājumiem, atkarībā no Euribor indeksa likmes, kas mums ļautu ikmēnesi ietaupīt 150 eiro un mēs varētu kredītu maksāt. Diemžēl banka to atteica un piedāvāja mums kredīta brīvdienas – tas bija vienīgais bankas piedāvājums, kas neatrisināja problēmu, bet gan tās atrisinājumu atlika uz gadu ar sekojošo kredīta palielinājumu un mūsu situācijas vēl lielāku pasliktināšanos.

Mūs 2009. gada decembrī piespieda tam piekrist, kad uz gadu noformējām kredīta brīvdienas. Rezultātā kredīta summa pieauga par 4764 eiro un tā sastādīja 104 764 eiro,” turpina Inga.

„Kredīta brīvdienu laikā mūsu materiālais stāvoklis neuzlabojās un mēs nolēmām pārdot nekustamo īpašumu. To gan nebija iespējams pārdot par novērtēto summu, nekustamā īpašumu cenas bija kritušās.

Tādēļ vērsāmies bankā otro reizi ar lūgumu dot mums iespēju trīs mēnešu laikā dzīvokli pārdot un to laikā iesaldēt kredītu, lai nepieaugtu kredīts. Mums jau bija iesāktas sarunas ar potenciālajiem pircējiem – ārzemju investoriem.

Banka atkal mums atteica un vēlreiz piedāvāja kredītbrīvdienas uz deviņiem mēnešiem, kam atkal bijām spiesti piekrist. Pēc šiem deviņiem mēnešiem man beidzās dekrēta atvaļinājums un vajadzēja atsākt darbu bankā.”

„Turpinājām meklēt mūsu dzīvokļa pircējus. Kredīta summa jau pieauga līdz 108 149 eiro, kas nu bija nekonkurētspējīga cena, lai mēs atrastu dzīvokļa pircējus. 2011. gada augustā mēs atradām pircēju, kas bija gatavs par mūsu dzīvokli maksāt 90 000 eiro.

Mēs jau trešo reizi vērsāmies bankā, lai mums atļauj dzīvokli pārdot par 90 000 eiro un no mums nepiedzen atlikušo kredīta summu.

Mēs norādījām, ka jau esam zaudējuši 10 000 eiro veicot pirmo iemaksu un 6000 eiro pirmā gada maksājumos, kā arī 10 000 eiro par dzīvokļa iekārtojumu (mēbeles un sadzīves tehnika). Līdz ar to mūsu zaudējumi sastādīja 26 000 eiro, bet bankas- 10 000 eiro.

Šoreiz banka mums atteica jau trešo reizi.”

„2011. gada augustā pēc mana dekrēta atvaļinājuma banka saīsināja štatus, un es kļuvu par bezdarbnieci. Tūlīt banka arī palielināja procentilikmi par 0,8 procentpunktiem, līdz ar to maksājumi bankai pieauga par 100 eiro mēnesī. Līdz ar to mēs arī nevaram maksāt līzingu par automašīnu.

1. Ja tiktu atbalstīts mūsu pirmais priekšlikums par dzīvokļa pārdošanu par 90 000 eiro, banka zaudētu 10 000 eiro un mēs turpinātu maksāt līzingu.

2. Mana bankrota rezultātā banka zaudētu 45 000 eiro (40 000 eiro pārdodot dzīvokli un 5000 eiro – pārdodot mašīnu par zemāku cenu) Bankrota gadījuma pēc likumdošanas es bankai maksātu 30% no saviem ienākumiem, bet ne mazāk kā 60 latus mēnesī. Divu gadu laikā es tādā veidā bankai samaksātu 2000 eiro. Līdz ar to bankas zaudējumi būtu – 43 000 eiro.

Šoreiz banka atteicās mani trīs mēnešus atbrīvot no līzinga pamatmaksājumiem un maksāt tikai procentus. Es vienkārši nevarēju maksāt, jo man kā bezdarbniecei nebija ienākumu.”

„Tā kā DNB banka pieder Norvēģijai, es uzrakstīju vēstuli norvēģu priekšniecībai ar cerību, ka izdosies atrast kompromisu.

Šoreiz bankas Latvijas pārstāvniecībā man atkal piedāvāja pārdot dzīvokli par zemāku summu, bet pārējo summu samaksāt un palikt par bankas parādnieci.

Uzskatu, ka DNB vadība Norvēģijā pret mani ir izturējusies necienīgi, pārsūtot manu vēstuli Latvijas pārstāvniecībai, zinot, ka Latvijas bankai vairs neuzticos.”

„Jau otro reizi rakstīju uz Norvēģiju. Mans piedāvājums bija šāds: es atdodu bankai dzīvokļu atslēgas un vairs neesmu tai parādā.

Pēc tam banka telefoniski uzaicināja mani uz tikšanos. Es cerēju, ka panākšu kādu kompromisu, bet atkal jau (piekto reizi!) izdzirdēju to pašu piedāvājumu par kredīta brīvdienām.”

Savu vēstuli Inga noslēdz vārdiem: „Banka saka to, ka tai ir individuāla pieeja katram klientam, bet uz savas ādas esmu pārliecinājusies, ka bankai visām situācijām ir tikai viens risinājums attiecībā pret jebkuru klientu – kredīta brīvdienas ar tai sekojošo kredītsummas palielinājumu.

Bet tas taču nav problēmas atrisinājums! Krīzes laikā banka vēlas, lai zaudējumi būtu tikai tās klientiem, bet es uzskatu, ka tie proporcionāli sadalāmi abām pusēm.

Bankas vadība gan Latvijā, gan Norvēģijā ar mums negribēja vienoties par kompromisu. Tādēļ banka mani ir piespiedusi pasludināt bankrotu un palikt ar mazu bērnu uz ielas.

Dārgie Latvijas iedzīvotāji, neejiet banku pavadā! Nebaidieties iesniegt maksātnespēju – tas patiešām ir problēmu atrisinājums!”