Digitalizācija iznīcina novadu televīzijas
Vairāk nekā pusotru gadu pēc Latvijas pārejas uz ciparu virszemes apraidi novadu televīzijas ir uz iznīcības robežas – tās nespēj segt lielo apraides maksu.
„Ja daži lielās, kādi esam Latvijā varoņi, tik ātri ieviešot jauno apraidi, tad jājautā, kā interesēs šī digitalizācija notika? Skatītājiem tā neko īpaši nav devusi. Ko ieguva lauku tante? Tos pašus bezmaksas kanālus, tikai nu kaimiņam vēl nav atdevusi naudu par dekoderi,” digitālās televīzijas ieviešanu intervijā Kasjauns.lv raksturo Latvijas Reģionālo televīziju asociācijas priekšsēdētājs, televīzijas „TV Spektrs” īpašnieks Jānis Galviņš. Pēc viņa vārdiem, ja grib redzēt, kas no tā ieguvis, atliek vien paskatīties, kur aizplūst miljoni.
Mazās TV nevar atļauties 80 000 latu gadā
Pašreizējais virszemes ciparu televīzijas apraides monopolists ir „Lattelecom”, un nacionālās televīzijas par raidīšanu vienā kanālā gadā maksā 650 000 latu katra. Tādējādi LTV jeb faktiski Latvijas nodokļu maksātāji šķiras no divtik lielas summas, jo valsts televīzija uztur divus kanālus.
Reģionālajām televīzijām šī ir nepaceļama summa. „Latvija ir sadalīta astoņās apraides zonās. Ja raida vienā no tām, tā ir reģionālā televīzija. Ja 650 000 latu sadala ar astoņi, vietējās televīzijas to atļauties nevar, un ir jau arī citi izdevumi. Budžets to nesedz, 100 000 latu gadā tas varbūt ir dažām vietējām televīzijām,” teic Galviņš.
Nosacījumi visiem ir vienādi, ja nevar samaksāt vairāk nekā 80 000 latu gadā par vienu apraides zonu, paliec ārpus ētera, jo analogā apraide vienkārši ir atslēgta. Galviņš to salīdzina ar lauku veikaliņa situāciju, kam nu pateikts, ka varēs kļūt par lielveikalu, tikai izdevumi būs 20 reižu lielāki – bet ne pircēju skaits.
Atbildīgi ir bijušie mediju uzraugi
„Lattelecom” vienkārši ir komersants, kas grib nopelnīt, bet nozares regulēšana ir valsts ziņā. Taču, veidojot Ministru kabineta noteikumus, par reģionālajām televīzijām aizmirsts, tās svarīgajā dokumentā nemaz nav pieminētas. Galviņš uzskata, ka par to atbildīga ir iepriekšējā Nacionālo elektronisko plašsaziņu līdzekļu padome: „Esmu laimīgs, ka viņi ir aizgājuši mājās un neviens nav ticis iekšā jaunajā padomē.”
„Man ir pietiekami liela pārliecība, ka tas noticis kādas personu grupas interesēs,” atklāts ir Galviņš, atzīstot gan, ka tas ir subjektīvs pieņēmums. Varbūt esot vainojama arī muļķība, kas ir pietiekami izplatīta mūsu ierēdņu vidū.
Pašlaik novadu televīzijas ar pūlēm velk „dzīvību”, izmantojot „logus” LTV7 programmā, ar ko pilnvērtīgam raidlaikam nepietiek. Tāpat arī cenšas vākt reklāmiņas. Tā darbojas arī Galviņa vadītā „TV Spektrs”, kas redzama Siguldas novadā, Allažos, Inčukalnā, Vangažos, Ropažos, Mālpilī.
LTV7 „logi” nozīmē trīs pārraides darbdienas laikā – no rīta, pusdienlaikā un vakarā, vēl arī vienu reizi sestdienu vakaros. Katra konkrētā televīzija, piemēram, „Latgales Reģionālā televīzija”, „TV Kurzeme”, „Ogres televīzija”, redzama tikai savā apraides reģionā. Līdztekus tam tās raida arī savu saturu, ko var uztvert satelīttelevīzijas skatītāji.
Tomēr skaļi solītais tehnikas progress ir izpalicis – par to varētu runāt, ja bijušajam rēzeknietim vai jelgavniekam būtu iespēja noskatīties sava kādreizējā novada ziņas jebkurā Latvijas malā. Bet tas nav iespējams pat ne par naudu.
Ļaudis gaidīja vietējās ziņas
Galviņam ir ziņas no valsts akciju sabiedrības „Elektroniskie sakari”, ka reāli no kādreiz 23 novadu televīzijām darbojas sešas, vēl var pieskaitīt apmēram piecas producentu grupas.
„No 23 televīzijām tātad palikusi apmēram puse. Jā, tās raidīja stundu vai divas dienā, cita arī vairāk, bet cilvēki gaidīja brīdi, kad rādīs tieši vietējās ziņas. Par to, ka Daugavpilī kādā ielā ir vaļā kanalizācijas lūka, un ko darīs. Tā bija iespēja uzaicināt tiešraidē pašvaldības vadītājus, un, ja skatītājs piezvanīja un pajautāja, kāpēc par viņa kā nodokļu maksātāju naudu nopirkts jauns automobilis, viņiem bija jāatbild,” vietējo televīziju nozīmi uzsver Galviņš.
Salīdzinājumam Lietuvā joprojām ir vairāk nekā 30 reģionālās televīzijas un pāreja uz ciparu apraidi notiek pakāpeniski un ar diskusijām. Galviņš skatās ar cerībām uz jauno padomi, citas iespējas pagaidām nav: „Ja tā nedarīs neko, pēc pusgada reģionālo televīziju vairs nebūs, ja nu tikai producentu grupas.” Reģionālo televīziju asociācijā pašlaik ir 11 televīzijas un divas privātpersonas.
Jauno Nacionālās elektronisko plašsaziņu līdzekļu padomes locekļu izteikumi liecina, ka viņi varētu nelobēt monopolista intereses. Piemēram, producents, operators un režisors Ivars Zviedris portālam ir.lv skaidri paudis: „Jau tuvākajā laikā būtu jāpārskata jautājums par vietējo un reģionālo TV reālu iespēju raidīt virszemes apraidē ar lokāliem raidītājiem.”
