Latvijas zinātniekiem labi panākumi implantēšanā

Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas biomateriālu inovāciju un attīstības centra (RTU RBIAC) direktore profesore, inženierzinātņu doktore Līga Bērziņa-Cimdiņa stāsta, ka centrā sintezētais materiāls saaug ar kaulu, to nostiprinot. Šo atklājumu var izmantot implantēšanā.

RTU RBIAC tiek veikta biomateriālu un medicīnisko implantu izstrāde un importēto implantu pārbaude. Pēdējos divos gados centrs ir nostiprinājis trīs patentus, divi no tiem ir saistīti ar kalcija fosfāta materiāliem (pie tiem pieder arī hidroksilapatīts), un viens - par titāna dioksīda keramikas masu.

Par lielāko sasniegumu direktore uzskata to, ka ir pierādīta centra zinātnieku izstrādātā materiāla - hidroksilapatīta granulu - ilglaicīga darbība cilvēka organismā. "Ievietojot šo materiālu trūkstošā kaula vietā, vairāku gadu laikā kauls kļūst mehāniski izturīgāks, pat izturīgāks nekā bija pirms tam. Varētu teikt, ka veidojas jauns hibrīdmateriāls," uzsver Bērziņa-Cimdiņa.

Viņa stāsta, ka tas ir daudzu gadu darbs kopā ar mediķiem. "Žokļu kaula projektā mūsu zelta partneris jau 15 gadus ir profesors Andrejs Skaģers. Jau drīz pēc neatkarības atjaunošanas viņš sāka operēt, kad vēl nekādi materiāli nebija pieejami," atminas Bērziņa-Cimdiņa.

"Latvijā ir 4-5 firmas, kas piedāvā implanta materiālu. Mēs varam nopirkt hidroksilapatītu, bet nav garantijas, ka rezultāts būs vienāds," norāda Bērziņa-Cimdiņa, kas pēc vairāku gadu pētījumiem tagad var teikt - esam iemācījušies iegūt prognozējamu rezultātu. Patents ir par metodi, kā to lietot.

"Patenta materiālam mums nav divu iemeslu dēļ: viens ir tas, ka hidroksilapatīts ir labi zināms, bet, ja mēs uzrakstīsim, kā to iegūstam, tad mēs pateiksim citiem, kā mēs to darām. Līdz ar to mums nav patenta uz pašu produktu, mums ir patents par lietojumu. Mums ir "know-how", kā to iegūt, un to mēs paturam pie sevis," skaidro vadošais pētnieks Jānis Ločs.

Materiālu var lietot dažādi - implantus var lietot kā zāļu ievadīšanas ierīces, bojātu audu aizvietošanai, arī plastiskajā ķirurģijā. Centram ir sadarbības partneris Lietuvā, kas izmanto izgatavoto materiālu plastiskajā ķirurģijā - lai palielinātu vaigu kaulus.

Bērziņa-Cimdiņa ir pārliecināta, ka centra veikums implantu materiālu jomā ir jākomercializē - arī tāpēc, ka tāds sākotnēji bija centra veidošanas nolūks. RTU RBIAC tapis ar Eiropas Savienības "PHARE" projekta atbalstu.

Lai sāktu ražošanu, jāiegulda 1,5-2 miljoni latu. Lai piesaistītu investoru, centrs sācis sadarbību ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, piedalījies vairākos pasākumos potenciālajiem investoriem. "Mūs apciemo uzņēmēji, kurus interesē pētījumi, patenti un produkti, bet interese parasti zūd. Manuprāt, viņi saprot - investīcijas neatnāks atpakaļ pēc diviem gadiem," saka Ločs.

Pašlaik centrā ir diezgan liela komanda. Bērziņa-Cimdiņa uzskata, ka situācija ir laba, lai rastos inovācijas, vēl tikai jānostiprina komercializācija. Centrs sadarbojas ar Daugavpils universitāti, Organiskās sintēzes institūtu, arī ar mediķiem. Turpmāk tas vairāk vēlas pievērsties biotehnoloģijai.

Iepriekš RTU RBIAC vairāk strādāja pie neorganiskās daļas, bet tagad šo materiālu grib padarīt "dzīvāku" - pirms ievietošanas organismā aktivizēt ar cilmes šūnām, medikamentiem vai proteīniem.

LETA