Jānis Zaržeckis pie pacientiem dodas ar personisko lidmašīnu

Ja darbā sapelnīts gana daudz, var ļauties arī daudzveidīgai atpūtai, un šķiet, ka Jānis Zaržeckis par savu vaļas prieku var saukt teju katru aktīvo nodarbi. Viņš burā, kaito, ja „nespiež” laiks, labprātāk pārvietojas ar divriteni un visādi citādi cenšas būt aktīvs. Taču nu jau vairākus gadus viens no daktera kaislīgiem hobijiem ir lidošana. „Es patiesībā nemaz negribēju būt ārsts, es gribēji būt pilots un lidot. Bet laikā, kad biju pieaudzis tiktāl, lai varētu izmācīties par pilotu, šis arods saistījās ar militārām struktūrām, bija jābrauc mācīties uz Maskavu vai pat stipri tālākiem Krievijas nostūriem, un tobrīd sapratu, ka to nevēlos. Bet pirms dažiem gadiem nonācu Ādažu lidlaukā, uzzināju, ka te tiek apmācīti amatierpiloti, un ķēros pie zēna gadu sapņa realizācijas,” stāsta Zaržeckis.

Mācījies viņš esot neatlaidīgi, un jau apmēram pusgada laikā nokārtojis visus eksāmenus, tā kļūstot par pilntiesīgu mazā lidaparāta kapteini. Paralēli mācībām globālā tīmekļa sludinājumu vietnēs esot meklēts arī piemērots lidaparāts, ko saukt par savu. „Kopā ar draugu uzgājām neticami izdevīgu piedāvājumu Portugālē. Tur tika tirgota divvietīga lidmašīna „Seamax”, kas ir tā saucamais hidroplāns. Ar to iespējams nolaisties un pacelties gan no sauszemes, gan ūdens. Tā nu braucām uz Portugāli un pašu spēkiem lidmašīnu atdzinām uz Latviju. Šis lidojums pāri visai Eiropai bija viens no neaizmirstamākajiem piedzīvojumiem, kāds man bijis. Lidojot ar lidmašīnu, meklējot mazos lidlaukus, kur apstāties, iepazinām pilnīgi citu Eiropu. Nebija nekādu autobāņu, nekādas pārspīlētas sterilitātes, toties cilvēki ārkārtīgi atsaucīgi un draudzīgi,” atceras dakteris.

Šodien Jānis Zaržeckis kā pilots uzkrājis apmēram 300 nolidotu stundu, kas viņam ļauj sākt perināt plānus par instruktora licenci. Viņš cer, ka pēc kāda laika būs tiesīgs arī apmācīt lidošanā paša bērnus, bet, ja pieteiksies vēl kāds gribētājs – arī viņu. Turklāt ir doma izbūvēt un reģistrēt arī Latvijā pirmo ūdens lidlauku uz ezera, kas uz Latviju varētu atvilināt arī hidroplānu īpašniekus no citām Eiropas valstīm, kur šādu tipu lidaparāti esot ļoti populāri. „Latvijā, šķiet, ir tikai trīs lidojošās laivas, bet citur, īpaši Zviedrijā, tās ir ļoti izplatītas. Ja man jādodas uz kādu konferenci Zviedrijā, viennozīmīgi lidoju ar savu lidmašīnu, nevis kādu no lielajām aviokompānijām, jo šādi ietaupu gan naudu, gan arī laiku. Pieļauju, ka zviedriem, kas hidroplānus izmanto ļoti plaši, ziņa par to, ka arī Latvijā ir tieši lidojošām laivām iekārtots ūdens lidlauks, varētu būt labs vilinājums pie mums atbraukt. Bet šim projektam ķeršos klāt pēc tam, kad būšu ticis galā mazo burātāju skoliņas izveidi Ķīšezerā,” tā plastiskais ķirurgs.

Jānis Zaržeckis nenosauc precīzu ciparu, par kādu iegādājies savu lidojošo laivu, taču uzsver, katrs, kurš var atļauties iegādāties automašīnu, var iegādāties arī lidmašīnu. Turklāt salīdzinoši nelielos attālumos – līdz Zviedrijai, Lietuvai un, protams, Latvijas attālākajām pilsētām doties ar lidmašīnu sanākot nesalīdzināmi lētāk un ātrāk nekā ar automašīnu. „Lidmašīna tērē apmēram septiņus, astoņus litrus uz 100 kilometriem un pārvietojas ar ātrumu180 kilometristundā. Padomājiet paši, cik braukšana šādā režīmā izmaksātu ar automašīnu un cik daudz vēl būtu jāpiemaksā par maksas fotogrāfijām no fotoradariem! Lidojot man netraucē nekāda policija, nekādi sastrēgumi vai ceļu remonti – galamērķī Ventspilī, esmu jau pēc stundas un desmit minūtēm, turklāt lidojot man ir fantastisks rīta cēliens, kas dod labu omu visai dienai. Var jau būt, ka kādreiz kļūšu arī par lielas lidmašīnas kapteini, bet pagaidām profesijas maiņa nav dienas plānos – savu sapni lidot esmu piepildījis un varu sevi saukt par laimīgu cilvēku,” tā plastiskais ķirurgs.

Vairāk par to, kāds bija ceļš līdz bērnības sapņa piepildījumam, kā dakteris paša spēkiem no Portugāles pāri visai Eiropai līdz Latvijai atgādāja savu lidmašīnu, skatieties pirmdien, 23. aprīlī, pulksten 21.00 LTV7 raidījumā „Lidojuma plāns”!

Marta Lapsa / Foto: no personīgā arhīva