Konservu cehā nopelna pāris latu dienā; īpašnieki pērk dārgus auto. VIDEO
Latvijas lielākajā zivju pārstrādes uzņēmumā „Gamma–A” jaunais strādnieks dienā var nopelnīt mazāk par diviem latiem. Oficiālā alga – tikai mazliet vairāk par minimālajiem 200 latiem. Tādēļ Latvijā atrast darbiniekus, kas konservu kārbās liek zivis nav iespējams un pie mums brauc strādāt rumāņi un bulgāri.
Žurnāliste Gunita Gailāne zivju cehā spēja nostrādāt tikai mazliet ilgāk par nedēļu, vēsta TV3 raidījums „Nekā Personīga”. Viņa teic, ka varētu strādātu uzņēmumā „Gamma–A”, ja vien samaksa par darbu būtu lielāka, bet tā ir neadekvāti zema. Zemā atalgojuma dēļ uzņēmumam darbiniekus atrast ir grūti. Gunita pirmajā dienā spēja nopelnīt tikai 1,80 latus.
Kamēr strādniekiem jāiztiek ar nabaga grašiem, uzņēmēji savam autoparkam pērk desmitiem tūkstošiem dārgus auto – „Porsche Cayenne” un „Land Cruiser”, bet zivju pārstrādes uzņēmums ar pelņu 1,4 miljoni latu gadā jaunajās iekārtās investē tikai 50 000 latu.
Zivrūpniecības nozares biznesmeņi zemajās algās vaino valsts pabalstu sistēmu. Finanšu ministrs sola samazināt darbspēka nodokļus. Tikmēr strādniekiem jāsamierinās ar neadekvāti zemu algu.
„Ar abām rokām, ar vēderiņiem uz augšu”
Nesen uzņēmuma „Gamma-A” vadība apgalvoja, ka Latvijā nevar atrast darbiniekus, tādēļ tie jāieved no Rumānijas un Bulgārijas. Lai saprastu, kādēļ tas tā, „Nekā Personīga” devās uz uzņēmumu.
Gunita Gailāne - 22 gadus veca žurnāliste eksperimenta nolūkos janvāra vidū pieteikusies uzņēmuma „Gamma-A” personāldaļā un tūdaļ viņai tika piedāvāts darbs. Lai strādātu zivju cehā, vispirms ir jāiziet obligātā veselības pārbaude un jāsaņem sanitārā grāmatiņa. Divu nedēļu laikā tas izdarīts, un janvāra beigās žurnāliste pirmo reizi dodas uz savu nākamo darba vietu.
Saimniecības daļas pārzine jaunietei izsniedz šķēres, trīs halātus un galošas. Gunitas pienākums ir likt zivis konservu kārbās. Gunita stāsta: „Mani nosacīti apmācīja – atnāca brigadiere un pateica, kā viņas ir jāliek – ar abām rokām, ar vēderiņiem uz augšu. Tad viņa aizgāja projām un man viņas nācās likt. 20 minūtēs es biju salikusi pirmās astoņas bundžas, kas ir ļoti lēni. Un atkal brigadiere gāja garām, un izrādījās, ka man viņas nav pareizi saliktas, tāpēc viņas izgāza un man nācās visu likt atkal par jaunu.”
Divi santīmi par safasētu zivju kārbu
Ar Gunitu tika parakstīts darba līgums par 240 latu algu, kas ir tikai nedaudz virs minimālās. Taču atklājās, ka uzņēmums maksā par padarīto. Ceha meistare pastāstīja, ka tiks maksāti divi santīmi par katru safasēto zivju kārbu. Pirmajā dienā Gunita salika 90 bundžas un nopelnīja 1,80 uz papīra. Līdzās strādājošās sievietes dienā nopelnīja aptuveni septiņus latus. Viņas skubināja arī Gunitu strādāt ātrāk.
Bet ātrāka strādāšana neveicās. „Tad es arī mēģināju strādāt ātrāk. Es sagriezu pirkstus ar kārbiņām. Viens griezums bija diezgan dziļš. Es aizgāju skalot viņu zem auksta ūdens, un man iedeva tādu gumijas cepurīti un uzbāza pirkstā, un teica - tad, kad viņa pietek pilna, atnāc, es tev iedošu citu,” stāsta jaunā darbiniece.
Cehā ļoti maz rīdzinieku. Pamatā sievietes no lauku rajoniem – Cēsīm, Rojas, Alūksnes, Jēkabpils. Vidēji mēnesī saņem 170 līdz 190 latus uz rokas. Bet, strādājot vairākas maiņas, iespējams piepelnīt klāt. Tāpat uzņēmumā strādā 50 bulgāru viesstrādnieki.
Uzņēmums par labu žestu uzskata iespēju darbiniekiem dzīvot netālajās kopmītnēs un reizi dienā saņemt brīvpusdienas. Par kopmītnēm jāmaksā. 25 lati mēnesī.
Nostrādājusi vienu nedēļu un divas dienas, Gunita iesniedza atlūgumu. Ilgāk nav bijis iespējams izturēt.
„Man liekas, ka man vajadzētu būt pilnīgā bezizejā, man vajadzētu neatrast nekur citur darbu, lai es nāktu atpakaļ. Es saprotu, ka es to darbu varētu strādāt, ja man par viņu normāli maksātu, bet šajā gadījumā man liekas, ka tā ir neadekvāti zema samaksa par to darbu, kas tiek veikts,” konstatē Gunita.
Dzīvot uz ielas negribas
Lai pārbaudītu darba līgumus citiem darbiniekiem un meklētu citus iespējamos darba pārkāpumus, Valsts darba inspekcijas inspektori dodas reidā uz zivju pārstrādes uzņēmumu. Pirmais iespaids par cehu ir pozitīvs. Eiropas līmenim atbilstoša ražotne. Zivis cita pēc citas ieguļas skārda bundžiņās. Sieviešu pirksti kustās ātri un ne brīdi neapstājas. Par darbu sievietes nesūdzas.
Darba inspektori aptaujā strādnieces. Atbildes ir pretrunīgas. Daļa strādnieču stāsta, ka ir cietā alga, citas - ka maksā pēc padarītā. Ceha meistare atzīst, ka zemā atalgojuma dēļ zivrūpniecībā strādāt cilvēki neraujas un darbinieku patiešām trūkst.
Ēdnīcā sastopam Rihardu Rēgeru. Viņš saka: „Ko? Dzīvot uz ielas? Dzīvot uz ielas negribas, es labāk strādāju.” Darbs esot grūts, bet: „A ko darīt? Dzīvot uz ielas, ēst, es nezinu ko, kaķus. Nedarīšu to.”
Strādniekiem maksā minimāli, bet pērk džipus un motociklus
Uzņēmuma direktors Ivars Pūciņš uzskata, ka, viņaprāt, darbiniekus Latvijā nevar atrast neadekvātās pabalstu sistēmas dēļ. Ja cilvēks pabalstos saņem tikpat, cik var nopelnīt, visu mēnesi smagi strādājot, tad izvēle ir skaidra. Pūciņš atzīst, ka algas strādniekiem ir mazas, taču tam esot savs pamatojums.
„Jā, alga arī jāceļ, bet investīcijas vajadzīgas. Jūs saprotat, lai noturētos tirgū, lai izturētu konkurenci šausmīgo, visu laiku jāgulda iekšā. Tur saldētava, tur konveijers, tur tas, tur tas. Otrā cehā tagad ir horizontālie autoklāvi, citādi mēs nenoturēsimies uz to veco tehniku, kas te ir no krievu laikiem, mēs nenoturēsim to tirgu,” saka Pūciņš.
Jāteic, ka „Gamma-A” ir lielākais zivrūpniecības uzņēmums Latvijā. Uzņēmuma apgrozījums 2011. gadā bija 19,6 miljoni latu. Peļņa 1,14 miljoni latu, taču iekārtās investēti tikai 50 tūkstoši latu. Vismaz tā rāda uzņēmuma gada pārskats. Tas nozīmē, ka sacītais par investīcijām ražošanā nav patiess, vēsta „Nekā Personīga”.
Tieši 2011. gadā „Gamma-A” divkāršoja zivju konservu daudzumu. Palielināja arī autoparku. Divām „Porcshe Cayenne” automašīnām piepirka 70 tūkstošu ASV dolāru (37,7 tūkstoši latu) vērto „Land Cruiser” un arī dārgo „BMW” motociklu.
209 lati uz papīra
Uzņēmuma īpašnieks Aivars Lejietis apgalvo, ka pēc viņa grāmatvedes datiem vidējā alga uzņēmumā bijusi 209 lati uz papīra. Viņš domā, ka ačgārna ir nodokļu sistēma. Ja viņš šodien gribētu palielināt algas darbiniekiem, tas uzņēmumam kopā ar nodokļiem izmaksātu miljoniem latu. Latvijā ir augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā.
„Darba kvalifikācijas līmenis ir tas, kas nosaka mūsu zemo algu līmeni. Jūs redzat, ka kvalifikācija nav ļoti augsta lielai masai. Protams, cilvēks ar augstu kvalifikāciju nesēdēs pie pakošanas, vēršanas. Tādi nekad nebūs daudzi,” saka uzņēmuma īpašnieks.
Tikmēr situācija Latvijā nemainās. Ikdienā uz ielas redzam milzu kontrastu – nabadzīga valsts ar sliktiem ceļiem un pretī lepni luksusauto. Labi fiskālie ekonomikas rādītāji, bet pretī - aktīvi cilvēki turpina pamest Latviju un vēl joprojām dodas uz ārvalstīm. Pēdējo gadu aizbraucēju vidū 40 procenti bija bezdarbnieki, kuri darbu zaudēja nesen, gribēja strādāt, taču ne par algu, ko piedāvā zivrūpniecībā – 200 latiem uz rokas.
Ekonomists Mihails Hazans uzskata, ka uzņēmēji Latvijā bieži vien nenovērtē savus strādniekus: „Tā ir viena no problēmām, kura arī veicina emigrāciju. Ne tikai zema darba samaksa, bet arī attieksme pret strādājošajiem kā pret materiālu, kuru izmanto tāpat kā koka gabalu vai kaut ko tur citu.”
