Latvija dzīvo 2 realitātēs: skan mistiski saldas uzslavas, kamēr tautas labklājība nīkuļo
Pēdējos mēnešos vairākkārt saņemtas ziņas par Latvijas labajiem rādītājiem dažādos starptautiskos novērtējumos. Taču vienlaikus par šīm pašām jomām tepat Latvijā dzirdama kritika un pretējs viedoklis, kas liek šaubīties, cik lielā mērā reitingi atspoguļo reālo dzīvi. Par to svētdien vēstīja raidījums "LNT Ziņu TOP 10".
Reitingi ir kā ārējā čaula, kuru pāršķeļot, jāatklājas arī saturam. Eksperti lēš - ja vidus ilgi būs tukšs, nebūsim tālu no Grieķijas, kura arī bez seguma lepojās ar labiem datiem.
Pēdējā laikā bijuši vairāki šādi pretrunīgi piemēri. Vienu dienu izskan ziņa par lielisku pensiju sistēmu, kas Vācijas apdrošināšanas kompānijas "Allianz" indeksā novērtēta kā septītā ilgtspējīgākā, otru - par nabadzībā iestigušiem pensionāriem.
Kā piemēru var minēt arī Pasaules Bankas "Doing Business" vērtējumu, kurā Latvija ieņēmusi vēsturiski augstāko vietu un 190 valstu konkurencē atzīta par uzņēmējiem 14.draudzīgāko valsti. Taču vienlaikus izskan arī pavisam citādākas ziņas - "draudzīgajā" ekonomikā neienāk ārvalstu investīcijas un investori sūdzas par virkni nerisinātu problēmu.
Kamēr ASV bāzētā kompānija "Tax Foundation" nodokļu konkurētspējas indeksā Latviju ierindojusi augstajā trešajā vietā, Latvijas Bankas vadītājs publiski norāda uz nodokļu politikas neprognozējamību. Pretēji reitingos redzamajam rīkojas arī lielie Latvijas uzņēmumi, kuri atzīst, ka labākas paplašināšanās iespējas saskata kaimiņvalstīs.
Ekspertu skaidrojumi, kādēļ starp reitingiem un reālo dzīvi ir tik liela atšķirība, ir dažādi.
Lai "Doing Business" reitingā nomērītu, cik uzņēmējiem draudzīga ir Latvija, tiek salīdzināti vairāki rādītāji, piemēram, cik dienās konkrētiem parametriem atbilstošs uzņēmums var ierīkot elektrības pieslēgumu. Ja kādam uzņēmējam elektrības pieslēgums nav aktuāls, viņš mūsu valsts kāpumu šajā rādītājā par vairākām vietām nemaz nepamanīs, skaidro Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula.
"Ja mēs konkrētu preci nepērkam, nepatērējam, patērējam to reti, tad mēs ļoti līdzi cenai nesekojam, nejūtam cenu pārmaiņas. Līdz ar to, ja kāda uzņēmējdarbības joma nav personīgi ļoti skārusi uzņēmēju, viņš var teikt, ka nekas būtiski nav mainījies," norādīja Paula.
"Viņi analizē uzņēmumu, kurā ir divas mašīnas - viena īpašumā, viena nomāta. Tad teorētiski viņi mēra darbības, kā šis uzņēmums varētu funkcionēt. Realitātē jau reti tas atbilst teorētiskiem nosacījumiem," saka Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektors Ģirts Greiškalns.
Reitingi balstīti vienkāršotos, bieži vien likumos un noteikumos balstītos rādītājos, kurus iespējams nomērīt un starptautiski salīdzināt, bet tie nespēj parādīt visu kopainu.
"Tas, protams, nenozīmē, ka tas automātiski nozīmē labākus apstākļus biznesa veikšanai. Tas nozīmē to, ka mēs šajā reitingā, tā teikt, izdarām to, kas ir jāizdara, lai mums būtu vairāk punktu un mēs labāk izskatītos. Nu, tāda zināma formāla atskaite," komentē investīciju baņķieris, "Prudentia" partneris Ģirts Rungainis.
Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš piekrīt, ka sajūtu līmenī diezin vai Latvijas uzņēmēji jūtas 14.vietā pasaulē pēc viegluma, kā viņiem Latvijā ir nodarboties ar biznesu.
Uz jautājumu, kādēļ vajadzīgi šādi reitingi, kuri šķiet baltiem diegiem šūti, eksperti atbild - tie politiķiem norāda uz formalitātēm, kuras klibo un jālabo, kā arī kalpo par valsts mārketinga materiālu.
Tomēr ierēdņu skriešana pakaļ tikai pētījumos izmantotajiem rādītājiem un politiķu lepošanās ar sasniegto, nedomājot par situāciju kopumā, var novest pie bēdīga rezultāta, brīdina eksperti.
"Šo var raksturot kā tādu skatloga dekorēšanu, kad skatlogos tiek parādīts, ka viss ir šausmīgi skaisti, bet realitāti jau uzņēmums redz. Un tad tā vilšanās ir stipri lielāka, ja kāds investors uzķeras uz šo, iespējams, kādu ideālo indeksu. Viņš ļoti ātri saprot, kāda ir realitāte," norādīja Greiškalns.
Sociologs, "SKDS" direktors Arnis Kaktiņš norāda, ka, pretēji dažādiem reitingiem, uzņēmēji, līdzīgi kā krīzes gados, jau atkal ir pesimistiski noskaņoti par valsts ekonomisko attīstību. Līdzīgu ainu atklāj arī iedzīvotāju atbildes uz jautājumu, vai viņi tic amatpersonu teiktajam par valsts finanšu stabilitāti. Proti, 77% iedzīvotāju tam netic drīzāk vai nemaz.
"Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visas šīs labās ziņas tiek uzņemtas ar milzīgu skepsi un netiek turētas par tīru mantu. Liela daļa tos uztver pat ar zināmu smīnu," komentē Kaktiņš.
Turklāt atšķirīgie vēstījumi cilvēkos rada divu Latviju sajūtu, un arī paši politiķi nereti sāk dzīvot tajā Latvijā, kura redzama labajos reitingu datos.
"Sabiedrība šo daudzo gadu laikā jau ir pieradusi, ka mums ir kaut kādas divas Latvijas, divas realitātes. No vienas puses, ir šīs uzslavas Latvijai, kas tiek saņemtas no Eiropas institūcijām, kas iet kopsakarībā ar mistiskiem, lielai daļai iedzīvotāju pilnīgi nesaprotami radītiem makroekonomiskiem skaitļiem, kas rāda kaut kādas izaugsmes un veido stāstu, ka Latvija ir veiksmes stāsts, un, no otras puses, tā realitāte, kurā dzīvo lielākā daļa iedzīvotāju," vērtē Kaktiņš.
Turklāt dažādie iedzīvotāju aptauju dati apliecina, ka divas paralēlās Latvijas viena no otras aizvien attālinās. Elite arvien vairāk atraujas un sāk dzīvot virtuālā realitātē, tā notic makroekonomiskiem skaitļiem, pieņem kā augstāko iespējamo realitāti, bet interese, kas notiek ar vienkāršiem cilvēkiem, lēnām pazūd.
