Viņiem ir skaidrs: izdzīvos, kas sekos noteikumiem. Korejiešu pieredze draudoša kara apstākļos

Īpaši pēdējos gados par Koreju Latvijā runā nepārtraukti – viņu seriāliem, mūziku, kosmētiskajām maskām, plastiskajām operācijām, šeit studējošiem jauniešiem, sodžu un kimči. Aspekts, kam uzmanību esam pievērsuši daudz mazāk, ir sabiedrības dzīvesveids militāra apdraudējuma ēnā. Kā pārliecinājās "Kas Jauns", apceļojot Dienvidkoreju un tiekoties ar Inesi, šeit latviešiem ir, ko mācīties!

Dienvidkorejas prezidents Juns Sukjols nesen valstī izsludināja ārkārtas karastāvokli, tad to atcēla, kas nu pašam draud ar impīčmentu. Kāda bija tava pirmā doma, par karastāvokli uzzinot?

Nodomāju, ka tas ir prezidenta mēģinājums atgūt pilsoņu atbalstu, ko viņš šajos gados ir zaudējis. Tā ir populāra taktika – sākt saukt savu opozīciju par “sarkanajiem”, komunistiem un tamlīdzīgi, lai tik kaut kā sarosītu tautu uz savu pusi. Ja godīgi, domāju, ka tā bija viltus trauksme.

Vai caur sabiedrību izjūti pastiprinātu spriedzi, dzīvojot blakus Ziemeļkorejai?

Daudzi korejieši, kad jautā par apdraudējumu no Ziemeļkorejas, apgalvo, ka viņus tas stipri neuztrauc. Jo uzticas valstij, ka tā viņus aizsargās. Gandrīz visiem darbspējīgajiem vīriešiem līdz 28 gadu vecumam ir pienākums dienēt armijā vismaz 18 mēnešus. Pirms vairākiem gadiem, pasaulslavenās puišu grupas "BTS" panākumu iespaidots, Dienvidkorejas parlaments pieņēma likumprojektu, kas ļauj militāro dienestu izlaist arī šādām popzvaigznēm. "BTS" dalībniekiem nebūtu jādienē, tomēr, izlemjot neiet vienlaikus, arī viņi iestājās armijā. Iespējams, tas bija tikai loģisks risinājums, jo, ja viņi izmantotu šīs atlaides, tautieši būtu pret viņiem negatīvi noskaņoti.

Korejā jau gadiem darbojas brīdināšanas sistēma. Piemēram, uz telefonu nāk centralizēti izsūtīti paziņojumi, ja ir aizdomas par jelkādu apdraudējumu. Tā pirms vairākiem mēnešiem “izgāja” brīdinājums, ka no Ziemeļkorejas pa gaisu tuvojas milzīgs maiss, kas izrādījās pildīts ar atkritumiem. Ziņoja, ka nezināms objekts piezemējies, pētīja, kas tas ir. Bija liels skandāls, kā tas nepiefiksēts ticis pāri robežai, jo cilvēki paļaujas, ka viss tiek kontrolēts, bet te… Un šādi paziņojumi nāk par jebko – dabas kataklizmām, pazudušiem cilvēkiem. Sākumā bija grūti pierast, ka telefonā ieslēdzas trauksmes signāls, jo Latvijā nekā tāda nebija.

Apziņošana ir viens, kā valsts rūpējas par sabiedrības drošību. Kā vēl to izjūti?

Kaut vai, braucot ar sabiedrisko transportu. Visu laiku uznirst video paziņojumi, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Piemēram, kā izkļūt no metro vai vilciena, ja sākas ugunsgrēks. Rūpes par drošību ļoti ir integrētas ikdienā, gandrīz zemapziņā iegājies, ka par visu ir padomāts.

Pati to izjutu uz savas ādas. Kad saslimu ar kovidu un uztaisīju testu, man uzreiz pienāca ziņa, ka jāatrodas savā adresē, kur pie durvīm tiks piegādāts vajadzīgais. Atveda bezmaksas sainīti, kurā bija elektroniskais termometrs, dezinfekcijas līdzeklis, medikamenti, higiēnas preces. Man bija piešķirts arī bezmaksas taksometrs, lai aizbrauktu uz otrreizēju kovida pārbaudi. Man nebija ne par ko jāuztraucas. Arī par ēdienu ne, ko kovida slimnieki varēja pasūtīt speciālās aplikācijās.

Vai ikdienā izjūti, kā korejieši uztur civilās aizsardzības jomu?

Minimāli, jo par to īpaši neinteresējos. Bet, staigājot pa Korejas ielām, redzamas speciālas vietas, kas saucamas “kara bunkuri”. Tur tā arī rakstīts, ka tas ir publisks bunkurs, uz kuru jādodas, ja ir trauksmes situācija. No mazotnes skolās ir treniņi, kuros māca, ko darīt, ja ir zemestrīce vai sākas karš. Rāda, kā pamest skolu, iet uz bunkuru, kā uzvesties un ko tur darīt. Un te arī atbilde uz tavu otro jautājumu – domāju, ka tāpēc arī korejiešiem ir tāda drošības sajūta, paļaušanās, jo jau kopš bērnības viņiem māca ļoti stingru sistēmu – ir jāseko noteikumiem, sagatavotiem soļiem!

Interesanti, ka valstī pieņemta kārtība korejiešu vidū tiek respektēta kā iespēja izdzīvot, kamēr Latvijā – kā cēlonis sazvērestības teorijām, ko savās kampaņās izmanto populisti, musinot sabiedrību.

Nevar gan teikt, ka Korejā tāpēc populistu metodes ir svešas. Piemēram, šā brīža prezidents, kad vēl bija kandidāts, skandēja, ka kovids ir ārzemnieku vainas dēļ izplatīts. Bija politiķi, kas izmantoja kūdīšanas taktiku, sakot, ka vainīgie – kas ieveda kovidu un to izplata – ir ārzemnieki, jo “viņi nav tādi kā mēs, kas seko noteikumiem un ir tik disciplinēti”. Viņi savu uzskatu balstīja tajā, ka korejiešiem domāšana ir citādāka nekā mums Rietumos. Viņiem ir raksturīga domāšana, kas vērsta uz sabiedrisko labumu, – ka tu neesi viens pats, bet gan maza daļa no lielas sabiedrības. Ja es sekošu noteikumiem, tas būs labi arī citiem. Un tavs mērķis ir būt kopienā, viņiem ir šī kopienas un savas atbildības izjūta. Savukārt pie mums vairāk raksturīga individuālistu domāšana.

To māca jau no bērna kājas – būt atbildīgam sabiedrības priekšā?

Var arī tā teikt. Viņu domāšanu lielā mērā nosaka konfūcisms – ka tu cieni vecāko. Šī pati hierarhija iet arī sabiedrībā – vispirms ģimenē, tad darbā un attieksmē pret valdību, kas tiek uztverta kā tavs priekšnieks vai vecāks.

Gribas izcelt, ka Dienvidkorejā rūpes par cilvēku drošību pamanāmas ne tikai apziņošanas sistēmā, bet arī praktiskās lietās. Luksofors ielas krustojumā zem kājām, lai nepaskrien zem mašīnas, kad deguns telefonā… Ko tik nevar pamanīt, kāpjot kalnā! Bez pretērču un pretodu bezmaksas smidzināmajiem aparātiem  – pat defibrilatorus! Kāpjot kalnā, pieejami arī stacionārie telefoni, no kuriem vari piezvanīt uz norādīto numuru, automātiski uzrādot savu atrašanās vietu, ja nepieciešama palīdzība. Kalnā kāpt patīk vecākiem korejiešiem – tas ir labākais brīvā laika pavadīšanas veids. Par to arī padomāts – ja gadījumā cilvēkam kļūst slikti, lai var saukt pēc palīdzības.

Vai informācija, kas saistīta ar kaimiņvalstīm, ir dominējoša Korejas mediju telpā?

Politiskie jautājumi ir ļoti svarīgi. Neesmu satikusi korejieti, kam nebūtu savas nostājas un viedokļa kaut kādā jautājumā. Piemēram, mans bijušais priekšnieks, kam pieder vīna restorāns, vienmēr atgādināja, ka ķīnieši ir visu viņu bēdu cēlonis. No vienas puses, var saprast, jo no Ķīnas Dienvidkorejā nāk smalki dzelteni rūpnieciskie putekļi, un korejieši ir dusmīgi, ka viņu gaiss tiek piesārņots.

Savukārt viens no maniem skolotājiem [Seulas Nacionālās Universitātes Korejiešu literatūras programmā] regulāri uzsvēra, ka viņš necieš japāņus, lai es viņa klātbūtnē nerunāju par Japānu. Japānas okupācija Korejā līdz pat Otrā pasaules kara beigām bijusi smaga. Japāņi joprojām nav atvainojušies Korejai, ka sievietes tikušas izmantotas kā seksuālas verdzenes. Spīdzināja tos, kas pretojās piespiedu japanizācijai... Man korejiešu literatūrā bija pasniedzējs, kam par aktīvu literāro darbību tajā laikā tika nogriezti rokas pirksti. Starp citu, Gvandžu pilsētā ir pretošanās un demokrātijas muzejs, kurā izstādīts arī Baltijas ceļa video fragments – kā piemērs tam, kā Baltijas tautas spējušas nevardarbīgi pretoties režīmam.

Kā apziņo Latvijā

Gadījumos, ja iedzīvotāji iepriekš nav brīdināti par sirēnu pārbaudi, izdzirdot trauksmes sirēnu, informācijas saņemšanai ir jāieslēdz Latvijas Televīzijas kanāli vai Latvijas Radio apraides kanāli. Ikviens Latvijas iedzīvotājs, kuram ir viedtālrunis, aicināts lejupielādēt un izmantot jauno bezmaksas lietotni "112 Latvija", kas lietotājam sniedz vairākas priekšrocības: iespēju piezvanīt vai nosūtīt īsziņu uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112, saņemt paziņojumus par iespējamo apdraudējumu un uzzināt, kā rīkoties dažādās bīstamās situācijās.

Paredzēts, ka šūnu apraides tehnoloģijas, kas apdraudējuma gadījumā ļautu tieši cilvēkiem, kas atrodas bīstamajā teritorijā, nosūtīt uz mobilajiem tālruņiem informāciju par draudiem un nepieciešamo rīcību, Latvijā sāks darboties nākamā gada pavasarī.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Viņiem ir skaidrs: izdzīvos, kas sekos noteikumiem. Korejiešu pieredze draudoša kara apstākļos" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".