Karātavas, lodes, elektriskais krēsls, psihiatriskā klīnika... Kāds liktenis piemeklējis tos, kuri mēģinājuši nogalināt ASV prezidentus?

Pirmais plaši zināmais atentāta mēģinājums pret ASV prezidentu notika 1835. gadā, kad 30. janvārī krāsotājs Ričards Lourenss mēģināja nošaut Endrū Džeksonu ar divām pistolēm, taču gadījās misēklis, un Džeksonam izdevās viņu piekaut ar spieķi. Apmēram 60 gadus veco Lourensu tiesa atzina par nepieskaitāmu un tādēļ nevainīgu uzbrukumā, un līdz savai nāvei 1861. gadā viņš atradās psihiatriskajā klīnikā.

1865. gada 14. aprīlī Vašingtonas Forda teātrī pašās Pilsoņu kara beigās aktieris un konfederātu simpatizētājs Džons Vilkss Būts nošāva Abrahamu Linkolnu, uzzinot par ģenerāļa Roberta Lī padošanos. Pēc atentāta 26 gadus vecais Būts jāšus bēga uz Mērilendas štatu, bet pēc tam uz Virdžīniju. Divpadsmit dienas vēlāk tur viņu, pretēji komandai saņemt gūstā dzīvu, nošāva unionistu kareivis Bostons Korbets. Astoņi citi no atentāta dalībniekiem tika tiesāti, no tiem četri pakārti, trim piesprieda mūža ieslodzījumu, bet vienam — sešu gadu ieslodzījumu. Sākotnēji Būtu apbedīja Arsenāla cietumā Vašingtonā, bet 1869. gadā viņa mirstīgās atliekas atdeva radiniekiem, kuri viņu apbedīja Grīnmauntas kapsētā Baltimorā.

1881. gada 2. jūlijā advokāts un rakstnieks Čārlzs Gito Vašingtonas dzelzceļa stacijā raidīja divus šāvienus un nāvējoši ievainoja Džeimsu Garfīldu, kurš nomira 19. septembrī. Gito bija uzskatījis, ka Garfīlds iznīcinās savu Republikāņu partiju, un Dievs viņam ir uzdevis Garfīldu aizvākt no viceprezidenta Čestera Artura ceļa. 1882. gadā 40 gadus vecajam Gito piesprieda nāvessodu un pakāra 30. jūnijā. Kad viņu veda uz pakāršanu, Gito smaidīja un māja ar roku skatītājiem un žurnālistiem. Uz ešafota viņš paziņoja, ka Dievs viņu “iedvesmoja uz rīcību, par ko mani tagad slepkavo”. Tā kā viņa ģimene nevarēja atļauties privātas bēres, Gito apbedīja Vašingtonas cietuma teritorijā.

1901. gada 6. septembrī poļu anarhists Leons Čolgošs Ņujorkas štata Bufalo nāvējoši sašāva Viljamu Makinliju (viņš nomira 14. septembrī). 1901. gada 29. oktobrī viņu sodīja ar nāvi uz elektriskā krēsla Ņujorkas štata Obērnas cietumā. Pirms nāves 28 gadus vecais anarhists atteicās nožēlot pastrādāto. “Es nogalināju prezidentu, jo viņš bija labu cilvēku, labu strādnieku ienaidnieks. Man nav žēl par savu noziegumu. Man žēl, ka nevarēju redzēt savu tēvu,” bija viņa pēdējie vārdi. Nāvessoda aculiecinieku skaitā bija Leona brālis Valdeks, kuram cietuma vadība atteica atdot mirušā līķi. Čolgošu apbedīja cietuma teritorijā. Sākotnēji plānoja līķim uzbērt dzēstos kaļķus, lai tas ātrāk sadalītos, taču cietuma amatpersonas neapmierināja testi ar gaļu, tādēļ Čolgoša zārkā ielēja sērskābi, bet drēbes un visas viņa mantas sadedzināja, lai nekas nepaliktu nākotnes ekspozīcijām. Pēc Makinlija nāves par ASV prezidentu kļuva viceprezidents Teodors Rūzvelts.

1912. gada 14. oktobrī salona īpašnieks Džons Šranks Viskonsīnas štata Milvoki sašāva Teodoru Rūzveltu, kurš tobrīd piedalījās ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā no Progresīvās partijas, pēc četru gadu pārtraukuma cerot atgriezties Baltajā namā. Šranks apgalvoja, ka nogalinātā prezidenta Makinlija rēgs viņam apgalvojis, ka Rūzvelts bija viņa slepkava. 1912. gada 22. novembrī tiesnesis viņu pasludināja par nepieskaitāmu, un Šranks nomira psihiatriskajā klīnikā 1943. gada 15. septembrī 67 gadu vecumā.

Par mata tiesu 1933. gada 15. februārī izglābās nesen ievēlētais prezidents Franklins Rūzvelts, kad Maiami uz viņu izšāva naturalizētais itāļu imigrants Džuzepe Dzangara. Rūzveltam viņš netrāpīja, taču tad, kad viņam mēģināja atņemt revolveri, viņš nāvējoši ievainoja čehu izcelsmes Čikāgas mēru Antonu Čermaku. 32 gadus vecais Dzangara tika sodīts ar nāvi uz elektriskā krēsla Floridas cietumā. Pirms nāves viņu saniknoja fakts, ka soda izpildi neviens nefilmēs. "Lai dzīvo Itālija! Ardievu visi nabaga cilvēki it visur! Nospied pogu, aiziet, nospied pogu" bija viņa pēdējie vārdi. Dzangaras radinieki atteicās pieņemt viņa līķi, un tas apbedīts Floridas štata cietumā Reilfordā.

Visslavenākā prezidenta slepkavība notika 1963. gada 22. novembrī, kad bijušais ASV jūras kājnieks Lī Hārvijs Osvalds Dalasā nošāva Džonu Kenediju, vienlaikus ievainojot Teksasas štata gubernatoru Džonu Konoliju, kad pa Dalasas ielām brauca prezidenta kortežs. Bēgšanas laikā Osvalds nošāvis arī policistu Džeju Tipitu. 1964. gadā ASV Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ērla Vorena vadītā komisija paziņoja, ka šo noziegumu vienīgais pastrādātājs bija Osvalds, tiesa, šī slepkavība apaugusi ar neskaitāmām sazvērestības teorijām, un daudzi uzskata, ka slepkava bija cita persona.

Pats 24 gadus vecais Osvalds ilgi nenodzīvoja — jau 24. novembrī Dalasas cietumā visu acu priekšā televīzijas tiešraides laikā viņam vēderā iešāva vietējā naktskluba īpašnieks Džeks Rubijs, kurš pats nomira jau 1967. gada 3. janvārī. Osvaldu apbedīja Teksasas štata Fortvērtas pilsētas Rouzhilas kapsētā. Tā kā izplatījās baumas, ka viņa vietā aprakts līdzīga izskata krievu aģents, 1981. gadā viņa mirstīgās atliekas ekshumēja un zobu analīze apliecināja, ka tas ir Osvalds. Viņu apraka jaunā zārkā, jo ūdens bija sabojājis veco zārku. 2010. gadā Millera apbedīšanas firma caur Losandželosas izsoļu namu mēģināja oriģinālo zārku pārdot kādam anonīmam pircējam par 87 458 dolāriem, taču Lī Hārvija brālis Roberts iesūdzēja firmu tiesā, lai to novērstu. 2015. gadā Teksasas Taranta apgabala tiesnesis paziņoja, ka apbedīšanas firma no Roberta bija apzināti noslēpusi oriģinālā zārka pastāvēšanu, jo viņš uzskatīja, ka pēc ekshumācijas tas tika iznīcināts, un lika to atdot brālim. Roberta Osvalda advokāts toreiz paziņoja, ka visticamāk, to iznīcinās “pēc iespējas ātrāk”.

Pēdējais plašu rezonansi izraisījušais atentāts pret ASV prezidentu notika 1981. gada 30. martā, kad Džons Hinklijs jaunākais smagi ievainoja Ronaldu Reiganu. Hinklijs ļoti vēlējās atstāt iespaidu uz tobrīd pavisam jauniņo aktrisi Džodiju Fosteri, kad noskatījās Martina Skorsēzes 1976. gada filmu “Taksists” ar Fosteri un Robertu de Niro galvenajās lomās. Uzbrukumā viņš smagi ievainoja policistu, Slepenā dienesta aģentu, kā arī Baltā nama preses sekretāru Džeimsu Breidiju, kurš līdz mūža beigām bija spiests pārvietoties ratiņkrēslā. Hinkliju 1982. gada 21. jūnijā atzina par nepieskaitāmu, un līdz 2006. gadam viņš atradās psihiatriskajā slimnīcā Vašingtonā, pēc tam viņam ļāva pakāpeniski pavadīt laiku savas mātes mājā, bet 2016. gada 10. septembrī viņu izrakstīja no slimnīcas, joprojām paliekot tiesas un psihiatru uzraudzībā. Hinklijs tā arī nenožēloja pastrādāto.

Likteņa ironija — kad 1980. gadā ievēlētais Reigans 1989. gada 20. janvārī atstāja Balto namu pēc diviem prezidenta termiņiem, viņš pārtrauca pirms pusotra gadsimta aizsākto bēdīgo tradīciju, kad ik pēc 20 gadiem ievēlētie prezidenti nenodzīvo līdz sava termiņa beigām.

1840. gadā ievēlētais Viljams Henrijs Harisons nomira 1841. gadā, 1860. gadā ievēlētais Abrahams Linkolns tika nogalināts 1865. gadā, 1880. gadā ievēlētais Džeimss Garfīlds tika nogalināts 1881. gadā, 1900. gadā ievēlētais Viljams Makinlijs tika nogalināts 1901. gadā, 1920. gadā ievēlētais Vorens Hārdings nomira 1923. gadā, 1940. gadā (trešo reizi) ievēlētais Franklins Rūzvelts nomira 1945. gadā savas ceturtās prezidentūras laikā, bet 1960. gadā ievēlētais Džons Kenedijs tika nogalināts 1963. gadā.

Atentāta mēģinājumi bijuši arī pret Viljamu Taftu, Herbertu Hūveru, Hariju Trumenu, Džeraldu Fordu, Džimiju Kārteru, Džordžu Bušu vecāko, Bilu Klintonu, Džordžu Bušu jaunāko, Baraku Obamu un Džo Baidenu, nemaz nerunājot par jau minētajiem prezidentiem.