Vēstules no Āfrikas. Pēc maizes labāk lai iet Muhameds
Ir ap astoņiem vakarā, jau tumsa, es gribu aiziet uz tuvējo bodīti pēc maizes, bet Mariama uzstājīgi iebilst: “Tas var būt bīstami, es palūgšu, lai aiziet Muhameds.” Nē, ne islāma pravietis, bet mūsu mājas labais gariņš, puisis, kurš šeit visu pieskata, uzmana, pielabo, uzlabo un gatavs arī uz veikalu aiziet.
Mani skaidrojumi, ka esmu uzaudzis Ķengaragā un vairāk nekā gadu nodzīvojis Tanzānijā, kur gāju pat naktī uz vai no kroga, nelīdz. Mariama negrib riskēt, īsajā pāris minūšu ceļā, mūsu klusajā rajonā, viss varot gadīties. “Tu tomēr esi Toubab,” viņa atgādina. Baltais, un, ja baltais, daudzi vietējie pārliecināti, ka naudīgs. Un, ja naudas nav, varot aiz dusmām uzbrukt.
Pēdējās dienās Gambijā notikušas pāris slepkavības, kas satricinājušas vietējo sabiedrību. Upuri nav ārzemnieki, bet gan divas vietējās sievietes. Pavisam neizprotama ir Fatu Kargbo bojāeja. Viņa strādāja par kasieri naudas maiņas birojā, ienāca vīrietis, kā vēlāk atklājās, no Senegālas, palūdza, vai drīkst izmantot tualeti. Fatu atļāva, bet, nokļuvis aiz drošības barjeras, svešinieks viņu nodūra ar nazi...
Uz Fatu kliedzieniem sāka skriet ļaudis, un slepkava, iespējams, saprotot, ka viņš tepat uz vietas var saņemt taisnīgu sodu, ar to pašu nazi sadūra sevi, tomēr izdzīvoja un atrodas slimnīcā. Prezidents Barovs 2018. gadā izsludināja nāvessoda moratoriju, un tā paglābās 22 kandidāti uz karātavām vai nāvējošu injekciju.
Drīz pēc šīs slepkavības kādas mājas jaunbūvē atrasta nogalināta sieviete no Libērijas. “Gambija vairs nav droša,” skumji saka Mariama. Valsts, kuras sauklis ir: “Āfrikas smaidošais krasts.” Tomēr paši gambieši neesot slepkavnieki, varot piekaut, aplaupīt, bet ne nogalināt, tā darot senegālieši vai nigērieši.
Viens no noziedzības pieauguma iemesliem esot bēgļi. No Vācijas vien esot izraidīti un deportēti atpakaļ uz Gambiju daudzi laimes meklētāji. Viņi velti maksājuši par vietu laivā, atgriežas bez nekā, ir saniknoti un gatavi zagt un laupīt. Agrāk tā neesot bijis, bet tagad Gambijā esot vietas, kur naktī pat vietējiem labāk neiet.
Un briesmas var uzglūnēt negaidot. Mūsu draudzene Tima decembrī brauca ar taksometru uz mājām un pamanīja, ka šoferis stūrē pavisam citur, uz kādu nomaļu vietu vai mežu, acīmredzot nolūkā aplaupīt. Tima izleca no braucoša auto, pārsita galvu, nokļuva slimnīcā, bet nu jau ir sveika un vesela.
Izklausās baisi, vai ne? Arī pēc oficiālās statistikas Gambijā noziedzības līmenis ir augsts. Tomēr arī Latviju, kaut kriminālie skaitļi ir daudz mazāki, laiku pa laikam satricina vardarbīgi noziegumi. Trīspadsmitgadīgs puišelis Slokā nodūris vienaudzi, nepilngadīgie Rēzeknē noslepkavojuši divus vīriešus... Mums vismaz ir Muhameds, kam palūgt aiziet pēc maizes, ja pašiem bail.
