Ko grib Orbāna un Fico prokremliskais tandēms?
Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts Ungārijas premjers Viktors Orbans pēc sarokošanās un pārrunām ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu tā sauktajā Jaunā Zīda ceļa samitā Ķīnā oktobra vidū atkal aģitēja par karadarbības pārtraukšanu Ukrainā, kamēr Ukraina pati uzstājīgi lūdz vairāk ieroču krievu karaspēka padzīšanai. Tagad Eiropas Savienības valstu pulkā Orbānam pievienojies jaunais Slovākijas premjers Roberts Fico. LTV raidījums “de facto” meklēja atbildes uz jautājumu, ko abi politiķi cenšas panākt.
Nedēļā pēc Orbāna un Putina tikšanās to pašu vēstījumu par pamieru Ukrainā atkārtoja Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sījārto, apmeklējot drošības konferenci Baltkrievijā, kurā nepiedalījās citu rietumvalstu līderi.
Viņš pateicās par uzaicinājumu, bet vienlaikus apzinājās, ka apmeklējot pasākumu Minskā, viņu kritizēs daļā Eiropas. Tomēr Sījārto esot pārliecināts, ka konfliktu Ukrainā nevar atrisināt kaujas laukā: “Mēs, ungāri, negribam, lai mirtu vairāk cilvēku. Un mēs negribam, lai notiktu tālāki postījumi. Tāpēc mēs, ungāri, gribam mieru. Mieru pēc iespējas ātrāk.”
Sījārto piedalīšanos konferencē atzinīgi novērtēja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, nodēvējot savu Ungārijas kolēģi par “draugu”.
Gan Lavrovs, gan citi konferences dalībnieki runāja par nepieciešamību kā pretsvaru rietumiem visas Eirāzijas drošībai izmantot jau esošas institūcijas, piemēram, Krievijas un Baltkrievijas savienību, Kolektīvās drošības līguma organizāciju, Neatkarīgo valstu sadraudzību, Šanhajas sadarbības organizāciju, Arābu Līgu un citas. Konferences atklāšanas sesiju noslēdza Irānas ārlietu ministra vietnieks Muhamads Hasans Šeiholeslami. Tieši Irāna pašlaik nodrošina Krievijai dronus karam Ukrainā un ilgstoši apgāda palestīniešu teroristu organizāciju “Hamās”.
Bijušais Latvijas vēstnieks Budapeštā, tagad aizsardzības ministra padomnieks Imants Lieģis atzīmē, ka daudz kas no Ungārijas līderu teiktā ir domāts ungāru publikai, un šīs valsts joprojām draudzīgās attiecības ar Krieviju viņš skaidro pamatā ar ekonomiskajām interesēm: “Orbāns liek prioritātes savas valsts ekonomiskajās interesēs drīzāk, nekā ieņem tādu morālu stāju.”
Lieģis atzīmē, ka pēc Krievijas pilna mēroja iebrukuma Ukrainā pērn februārī Ungārija izvēlējās nesaraut biznesa saites ar Maskavu. Tas ir saistīts gan ar naftas un gāzes piegādēm, gan padomju gados celtās kodolspēkstacijas remontu, kura veikšana uzticēta Krievijai.
Vienlaikus Ungārijas ārpolitiku nosaka arī attiecības ar Briseli un Kijivu. Ungārija izrāda rūpes par saviem tautiešiem Ukrainā, kuri, kā teicis Orbāns, arī mirst karā. Turklāt Budapešta nav bijusi apmierināta ar Kijivas lēmumu iekļaut kara atbalstītāju sarakstā ungāru banku OTP, kas turpina strādāt Krievijā. Septembrī ukraiņi banku izņēma no saraksta cerībā, ka ungāri nebloķēs 500 miljonu eiro vērtu militāro palīdzībai Ukrainai, taču Ungārija vēlas garantijas, ka banka melnajā listē neatgriezīsies. Ziņu aģentūra “Reuters” oktobra sākumā vēstīja, ka apmaiņā pret palīdzību Ukrainai Briselē arī apsver izmaksāt Ungārijai rezervēto fondu naudu, kas agrāk tikusi iesaldēta dažādu pārkāpumu dēļ.
Lieģis skaidro, ka Briseles pieturētā nauda ungāriem “sit pa kabatu” un tas ir viens ierocis, ko vēl var izmantot, lai Ungāri mīkstinātu savu kritisko nostāju par Ukrainu.
Jautājumos par palīdzību Ukrainai līdz šim pret straumi Eiropas Savienībā peldējis Ungārijas premjers Orbāns viens. Tagad viņam piebiedrojies jaunais Slovākijas premjers Roberts Fico, kurš pirms vēlēšanām solīja pārtraukt militāro atbalstu Ukrainai. Viņš no šīs apņemšanās atkāpties nedomā. “Jā, mēs esam gatavi palīdzēt, bet ne militāri, jo es neticu, ka konfliktu Ukrainā var atrisināt militārā ceļā,” pēdējās Eiropadomes laikā žurnālistiem sacīja Fico.
Slovākijā dzimušais Londonas Universitātes koledžas pasniedzējs Mihals Ovadeks piekrīt, ka Fico nākšana pie varas nav labas ziņas Ukrainai, taču viņš nav drošs, cik lielu kaitējumu Fico vēl var nodarīt. “Es domāju, ka viņš [Fico] centīsies izspiest kādas piekāpšanās no Eiropas Savienības partneriem apmaiņā pret viņa atbalstu sankcijām. Bet viņš pēc Eiropadomes arī teica, ka nav gluži pret Eiropas Savienības palīdzības palielināšanu Ukrainai, tikai piebilda, ka Ukraina ir viena no korumpētākajām valstīm pasaulē. Tāpēc es domāju, ka viņa nostāja ārpolitikas jautājumos aizvien ir diezgan pragmatiska,” uzskata Ovadeks.
Vairākkārt nācies dzirdēt, ka jānošķir, ko atsevišķi Eiropas līderi saka publiski un kā balso. Arī Latvijas Ministru prezidente Evika Siliņa uzsver, ka līdz šim svarīgajos jautājumos bloks bijis vienots: “Nav noslēpums, ka Eiropas līderu publiskie paziņojumi pirms Eiropadomes un paziņojumi presē mēdz atšķirties no tā, par ko mēs runājam Eiropadomē iekšā, kādas ir tās diskusijas, kad līderi satiekas, bez preses. Es gribu atgādināt, ka pagājušajā nedēļā visas 27 Eiropas Savienības dalībvalstis, tajā skaitā arī Ungārija un Slovākija, atbalstīja kopīgo nostāju par atbalstu Ukrainai, kurā bija minēts atbalsts gan finansiāls, gan humāns, gan arī militārais.”
Tiesa, lai turpinātu sniegt finanšu atbalstu Ukrainai, Eiropas Savienības valstīm ir vienbalsīgi jāvienojas par daudzgadu budžeta grozīšanu. Tajā palīdzībai Ukrainai grib iekļaut 50 miljardus eiro gan aizdevumu, gan grantu formā. Pret piedāvājumu atkal skaidri nostājies Ungārijas premjers Orbāns. Daudzgadu budžeta grozījumus cer pieņemt līdz gada beigām.
Ungārijas un Slovākijas valdību nostāja Ukrainas jautājumā un īpaši jau Budapeštas līderu kāre pašreizējos kara Ukrainā apstākļos apmeklēt apšaubāmus pasākumus būtu jāvērtē arī NATO drošības kontekstā, jo dalība organizācijā prasa dalībvalstu savstarpēju uzticību. Tiesa, piemēram, izlūkošanas informācijas apmaiņu NATO ietvaros ir iespējams limitēt un dalībvalstis nedalās ar visu un ar visiem.
