Tanzānijas patiesā virtuve un ēdieni
Tūristi var izbraukāt Āfriku krustu šķērsu, redzēt gnu antilopju migrāciju Serengeti, ziloņus Kenijā un gorillas Ugandas džungļos un tomēr neizbaudīt ...
Vēstules no Āfrikas. Tanzānijas īstā garša. FOTO
Raksta autors jau vairāk nekā gadu dzīvo Tanzānijā, un viņam ir iespēja vērot Āfriku “no iekšienes”, mēģinot paskatīties uz dzīvi šeit un pārējo pasauli ar afrikāņu acīm.
Tūristi var izbraukāt Āfriku krustu šķērsu, redzēt gnu antilopju migrāciju Serengeti, ziloņus Kenijā un gorillas Ugandas džungļos un tomēr neizbaudīt Āfrikas garšu. Paēduši viņi būs, turklāt ļoti labi, taču ceļojumu firmas un gidi ved uz tūristu restorāniem, nevis ceļmalas lauku virtuvi, kur zem koka uz oglēm noliktā pannā cepas čapati plācenis. Iet secen sambusa pīrādziņi un vitambua – no rīsu miltiem un kokosriekstiem ceptas bumbiņas.
Es eksperimentālā nolūkā nedēļu pavadīju, baudot īsto Tanzānijas virtuvi, kuru ieraugot, PVD inspektorus, iespējams, ķertu šoks. Patiesības labad uzreiz jāsaka – trauki ir tīri, viss termiski apstrādāts, rokas mazgā pirms un pēc ēšanas.
Šāda veida ēstuvēs dārgākais piedāvājums ir “chips na kuku”, frī kartupeļi ar vistu un arī kāpostu salātiem, cepot eļļa nav žēlota. Gana liela porcija maksā zem diviem eiro. Salīdzinoši smalkākajā ēstuvē “Big Boss” kartupeļi ar olu (chips na mayai) maksā ap 1,20 eiro.
Eiropietim ierastākas brokastis – bekons ar olu un pupiņām, kādas labprāt baudīju Latvijā, šeit ir dabonamas tūristu viesnīcās vai sarūpējamas saviem spēkiem. Bekons gan nopērkams tikai lielveikalā pilsētas vēstniecību rajonā, var izlīdzēties ar liellopa cīsiņiem.
Īstas tanzāniešu brokastis ir pavisam citādas – no paša rīta zupa. Buljona tipa vira ar trīs sīkstiem liellopa gaļas gabaliņiem un nedaudz ierīvētiem burkāniem. Pavāre pienes bļodiņu ar sāli un citronam līdzīgus, mazus, pārgrieztus augļus, to sulu var iespiest zupā. Vēl garšas bagātināšanai ir pili pili – ļoti ass – tipa auglis, ko tomēr nelietoju.
Kopā ar čapati, no kviešu miltiem ceptu plāceni, tā ir pārsteidzoši sātīga maltīte. Un tas viss kopā maksā 1400 šiliņu – apmēram 56 eirocentus. Tā arī ir atbilde ANO ziņotājiem, kā šādās valstīs var izdzīvot ar pāris eiro dienā.
Pusdienās līdzīga veida ēstuvēs, pat ar nojumi, var dabūt rīsus, pupiņas, bļodiņā garšīga mērce ar pāris liellopa gaļas gabaliņiem un dārzeņiem. Cena – ap 80 centu. Vēl lētāks variants brokastīm vai pusdienām ir cepta kasava, kam pievieno tomātu šķēles ar nedaudz sīpoliem. Šis saknenis garšo nedaudz līdzīgi kartupeļiem, no pieciem gabaliņiem var pat paēst, un maksā viss kopā ap 20 centu.
Vakaros pie netālā krustojuma ierodas uzņēmīgs mazais komersants, kurš uz galda izliek ceptas kartupeļu mīklas bumbiņas, jūras veltes, spaini ar viru astoņkāja zupai. Astoņkājis ir galvenais šajā klāstā, tirgotājs ar nazi radījuma kājas sašķērē gabaliņos, var ēst tāpat, kopā ar asu mērci, var apliet ar karsto viru un būs zupa. Var tikai brīnīties, kā tirgotājs spēj prātā saskaitīt, cik un ko kurš gardēdis paņēmis, lai iekasētu savu mazu un taisnīgu samaksu. Zupa ar trim kājām – 1,20 eiro.
Un, ja gribas vēl pašikot, var vakarā aiziet uz restorānu, kas orientējas uz vietējiem, un baudīt par 1,20 eiro urojo zupu. Tās izcelsme ir Zanzibāra, sastāvdaļas gatavo atsevišķi – vāra olas, kartupeļus salmiņos un mazās klimpiņās, apcep liellopa gaļu, tāpat visu pārējo, beigās saliek kopā un aplej ar verdošu ūdeni. To baudot, nāk prātā klasiķa teiktais – kas var būt labāks par šo!