Zinātnieki sapratuši, kāpēc Vācijas mežacūkas ir radioaktīvas
Zinātniekus gadu desmitiem ilgi ir mulsinājis fakts – kāpēc Bavārijas mežacūkas radioaktīvas, pat ja citiem dzīvniekiem tajā pašā apkārtnē ir ievērojami mazāk vai vispār nav radioaktīvā piesārņojuma pazīmju. Pētnieki beidzot ir noskaidrojuši, kas pie vainas - radioaktīvie nokrišņiem no kodolieročiem, kas tika uzspridzināti pirms vairāk nekā 60 gadiem — ne tikai Černobiļas katastrofas rezultātā , kā tika uzskatīts iepriekš, vēsta Live Science.
Arī Bavāriju Vācijas dienvidaustrumos skāra radioaktīvais piesārņojums pēc Černobiļas kodolavārijas 1986. gada aprīlī, kad Ukrainā eksplodēja reaktors.
Daži radioaktīvie materiāli vidē var saglabāties ļoti ilgu laiku. Cēzija-137 ir nepieciešami aptuveni 30 gadi, lai tā līmenis samazinātos uz pusi (pazīstams kā tā pussabrukšanas periods). Salīdzinājumam, Cēzijs-135, kas saistīts ar kodolieroču sprādzieniem, pussabrukšanas periods ir 2,3 miljoni gadu.
Bavārijas mežacūkām kopš Černobiļas katastrofas joprojām ir augsts radioaktivitātes līmenis, pat ja samazinājies citu meža sugu piesārņojums. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Černobiļa ir kuiļu radioaktivitātes avots, taču kaut kas nesakrita. Tā kā cēzija-137 pussabrukšanas periods ir 30 gadi, kuiļu radioaktivitātei vajadzētu samazināties, taču tā nav. To sauc par "mežacūku paradoksu", Live Science.
Taču tagad jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā “Environmental Science and Technology”, zinātnieki atklāja, ka kodolieroču izmēģinājumu radioaktīvie materiāli uzkrājas sēnēs, piemēram, briežu trifelēs, ko uzturā patērē mežacūkas.
No 2019. līdz 2021. gadam pētnieki analizēja 48 kuiļu gaļu 11 Bavārijas apgabalos. Lai noteiktu avotu, viņi paraugos izmantoja cēzija-135 un cēzija-137 attiecību.
Konkrētās attiecības starp šiem diviem izotopiem ir raksturīgas katram starojuma avotam, veidojot unikālu pirkstu nospiedumu, ko pētnieki var izmantot analīzē — augsta cēzija-135 un cēzija-137 attiecība norāda uz kodolieroču sprādzieniem, savukārt zemā attiecība liecina par kodolreaktoriem.
Pētījums parādīja, ka radioaktīvie materiāli no kodolieroču ieroču izmēģinājumiem un Černobiļas katastrofas iesūcās dziļi zemē, un tika absorbēti pazemes trifelēs, izskaidrojot mežacūkas paradoksu.
Radioaktīvā piesārņojuma ekoloģiskās noturības izpratne ir bijusi aktuāla zinātniska problēma, kopš 1945. gadā virs Japānas tika nomestas pirmās atombumbas.
"Šis pētījums ilustrē, ka stratēģiskie lēmumi veikt atmosfēras kodolizmēģinājumus pirms 60-80 gadiem joprojām ietekmē attālu dabisko vidi, savvaļas dzīvniekus un cilvēku pārtikas avotu šodien," raksta autori.
