Vēstules no Āfrikas. Ar tukšo pudeli uz ceļmalu
Raksta autors kopš pērnā oktobra dzīvo Tanzānijā, Austrumāfrikā, vairs ne kā tūrists. Jau vairākus mēnešus viņam ir iespēja vērot Āfriku “no iekšienes” un mēģināt paskatīties uz dzīvi šeit un pārējo pasauli ar afrikāņu acīm.
Latvijā izvērtusies diskusija par taromātiem – Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs depozīta jeb tukšās taras savākšanas sistēmas veidotājus apvainojis pat veikalnieku “paverdzināšanā”. Danusēvičam gan parasti nekas nav labi, un droši vien ideālā variantā gribētos visu balstīt uz brīvprātības principa, gan kases aparātus, gan prasības pēc produktu marķējumiem un derīguma termiņiem.
Un viņam gluži labi varētu patikt atkritumu apsaimniekošanas sistēma Āfrikā, konkrēti Tanzānijā. Par taromātiem tālajā Eiropā te dzirdējis retais, šeit nav pat tukšo pudeļu nodošanas punktu kā kādreiz padomijā. Nav arī konteineru šķirojamiem atkritumiem. To vietā ir... ceļmalas un notekas.
Atkritumus šeit šķiro, tikai krietni citādāk. Gar lielajām, asfaltētajām ielām stiepjas notekas dziļumā mazliet virs pusmetra, kur lietus laikā satek ūdens. Te vietējie ielidina arī plastmasas pudeles un nereti arī citas drazas. Agrāk vai vēlāk gar ielas malu nāk vīri ar milzīgiem maisiem uz muguras – pudeļu lasītāji. Viņi savu vākumu par atlīdzību nogādā pārstrādei.
Daļu stikla pudeļu arī var nodot, to izdara krodzinieki. Ja pie Tedijas pērku “Safari” alu līdznešanai, viņa vienmēr atgādina – chupa rudi. Pudeli atpakaļ. Nez kāpēc uz “Kilimanjaro Light” depozīts neattiecas.
Sadzīves atkritumus no mājām savāc divi uzņēmīgi vīri, kas apbraukā rajonu motociklā ar piekabi. Viena desmitlitrīgā spaiņa iztukšošana maksā ap 80 eirocentu. Nauda uz rokas, bez nekādiem līgumiem. Atkritumu savācēji gan ir oficiāli nodarbināti pašvaldības labā un piekabes saturu nogādā izgāztuvē, kur arī netrūkst “brīvprātīgo”, kas mēģina atrast vēl ko noderīgu, un savu iztiku meklē marabu – maitēdāji stārķi. Kas līdzīgs bija vērojams Getliņos 90. gados, ja neskaita atšķirības putnu sugās.
Un var jau būt, ka taromāti šeit nebūtu labākais risinājums. Ja jau Ugālē pudeļu rijamās mašīnas iekšas sagrauza prusaki, bail pat domāt, ko varētu sastrādāt to Tanzānijas radinieki, kas augumā padevušies vismaz trīsreiz lielāki.
