Vēstules no Āfrikas. Ekonomiskā brīvība tanzāniešu gaumē
Raksta autors kopš pērnā oktobra dzīvo Tanzānijā, Austrumāfrikā, vairs ne kā tūrists. Jau vairākus mēnešus viņam ir iespēja vērot Āfriku “no iekšienes” un mēģināt paskatīties uz dzīvi šeit un pārējo pasauli ar afrikāņu acīm.
Vašingtonā bāzētā pētniecības institūta “Heritage Foundation” veidotajā ekonomiskās brīvības indeksā šogad Tanzānija no 176 pētītajām valstīm ierindota 83. vietā. Vēl zemāk ir daudzas Āfrikas, arī Āzijas un Latīņamerikas valstis, Moldova, Krievija (125. vieta), Baltkrievija (145.), kas pārsteidz, Eiropas Savienības valsts Grieķija ir 107. vietā.
Pēdējās trīs vietas itin sagaidāmi ieņem Venecuēla, Kuba un Ziemeļkoreja. Sešas valstis nav iekļautas apskatā, piemēram, Afganistāna un gluži saprotamu iemeslu dēļ Ukraina. Latvija ir 17. vietā, Igaunija – sestā (un otrā vieta Eiropas Savienībā), Lietuva – divdesmitā. Pirmais trijnieks ir Singapūra, Šveice un Īrija.
Šajā topā vērtē īpašumtiesības, tiesiskumu, nodokļus, valsts finansiālo “veselību”, komerciālo brīvību, tirgus atvērtību, investīciju drošību. Tie visi ir neapšaubāmi svarīgi rādītāji.
Bet vēl ir tas, ko vienkārši redz. Pamēģiniet Latvijā, Igaunijā vai Īrijā atvērt veikalu vai kaut vai ceļmalas šašliku ceptuvi bez jebkādiem saskaņojumiem. Bet mēs Tanzānijā to izdarījām – Nēmai ir drēbju veikals. Bez kases aparāta. Bez reģistrācijas vietējā uzņēmumu reģistrā (vispār jau tāds ir). Bez pieteikšanās nodokļu dienestā.
Vienīgais līgums ir ar telpu izīrētāju. Un kaut gan korupcijas indeksā Tanzānija nav labākajās vietās, neviens nav nācis kukuli prasīt un arī nekādi “jumtu licēji” kā 90. gados Latvijā un ne tikai nav ne manīti, ne vispār par tādiem dzirdēts.
Ja tā nav ekonomiskā brīvība, tad es nezinu, kas vispār ir tiesības uz brīvo iniciatīvu. Jo Latvijā varētu likt maksāt nodokļus no vēl nenopelnītā. Cits jautājums, ka šādai brīvībai ir medaļas otra puse. Kaut kur jau valstij nauda ir jāņem, un jo tās mazāk, jo sliktāk finansēta izglītība (skolotāju algas gan nav pārāk sliktas uz šejienes cenu fona), medicīna (daudzi izvēlas labāk privāto), bedraini zemes ceļi starp mājām, korumpētāka policija un citas nebūšanas.
Gan jau arī rūpnīcu, lielveikalu vai četrzvaigžņu viesnīcu Tanzānijā nevar atvērt bez jebkādas atļaujas. Celtniecībai arī šeit prasa gan projektu, gan būvatļauju, pie komerciālām būvēm tāpat kā Latvijā ir izlikta informācija, kas būvē, ko būvē un kas to uzrauga. Alkohola tirdzniecībai arī vajadzīga licence.
Tomēr ar mazajiem uzņēmējiem te uzraugi nesaspringst. Lai taču viņi cep kazas mishikaki – šašliku –, tirgojas savās bodītēs, šuj kleitas un ir pabarojuši sevi un ģimeni. Tāda ir Āfrikas komercija, ārpus reitingiem, tabulām, statistikas neuzskaitīta, jo neviens jau neskaita. Nav taču pat kases aparāta.
P.S. Bet nepārprotiet, es neaicinu kopēt Āfrikas ekonomisko modeli.
