Vēstules no Āfrikas. Raganu lāsts konkurences cīņās
Raksta autors kopš oktobra sākuma dzīvo Tanzānijā, Austrumāfrikā, vairs ne kā tūrists, bet ģimenē. Jau vairākus mēnešus viņam ir iespēja vērot Āfriku “no iekšienes” un mēģināt paskatīties uz dzīvi šeit un pārējo pasauli ar afrikāņu acīm.
Vakarā Nēma no sava drēbju veikaliņa pārrodas ar sliktām ziņām – kāds pie durvīm izkaisījis vecas monētas un augus (viņa tos nosauc par “medicine”). Kādam vai kādai uz viņu ir zobs, tāpēc ķēries pie buršanās. Biznesa konkurence vai vienkārši skaudība?
“Witch things,” Nēma saka. Raganu padarīšanas. Ne velti visu dienu veikalā neesot bijis pircēju. No vienas puses, viņa ir ticīga, piederīga luterāņu konfesijai, kad sajūtas slikti ar veselību, tad ķeras pie Bībeles un spiež to sev klāt, kaut nevairās arī no “oficiālās medicīnas”.
No otras puses, kā daudzi afrikāņi, viņa patiešām tic, ka ļaundari ar buršanos var nodarīt otram sliktu. Sevišķi slavena ar to esot kaimiņvalsts Kongo. Laimīgā kārtā Nēma ir pietiekami ticīga, kaut uz baznīcu dodas retu reizi, lai uzskatītu, ka viņu sargā Tas Kungs un Jēzus, tāpēc raganas neko nepadarīs. Un var taču uz veikalu aiznest svētīto ūdeni.
Labi, ka tā. Bērnībā lasīju grāmatu “Burvestību liecinieks”, no “Apvāršņa” sērijas, un tur bija aprakstīts, ka afrikānis varēja nomirt, ja burvis viņam uzlika lāstu – sagraujošs ticības spēks. Kopš tā laika pagājuši daudzi gadu desmiti, tomēr pilnībā maģiskā domāšana no afrikāņu apziņas nav izgaisusi. Arī interneta un viedtelefonu laikmetā, kad Tanzānijas valdība spriež par sava kosmosa satelīta palaišanu, šejienes ļaudis tic, ka var nolādēt, izkaisot pie durvīm kaut kādus štruntus.
Bet jūs domājat, ka latvieši nav māņticīgi? Kad izstāstu šo kādam savam draugam, viņš atceras gadījumu ar kaimiņieni. Reiz pārradies mājās sabridies no meža un zābakus nokratījis uz viņas kājslauķa. Otrā dienā satikušies kāpņu telpā, un kundze visai nopietni bildusi, ka kāds uzlicis viņai lāstu – atstājis smilšu čupu pie durvīm...
