Vēstules no Āfrikas. Bērns krokodilam? Kas tas par joku?
Tanzānieši var smieties uz līdzenas vietas par šķietamiem sīkumiem, bet nekad neesmu dzirdējis viņus stāstām anekdotes. Izskatās, ka Āfrikā šis žanrs nav pazīstams, kaut arī televīzijā viņiem ir savi komiķi. Reiz noriskēju, izstāstu Nēmai anekdoti un izgāžos.
Tātad... Afrikānis, visu dienu smagi strādājis plantācijā, nāk mājās. Apkārt skraida bērnu bariņš, te pēkšņi no upes izlien krokodils, sagrābj vienu bērnu un stiepj prom. Tēvs paķer koku, skries pakaļ, bet sieva sauc:
– Liecies mierā, mums bērnu daudz, un vēl vienu varam uztaisīt!
Labi, afrikānis nopūšas, nomet koku un dara, kā sieva teikusi.
Pēc pāris dienām situācija atkal atkārtojas – atgriežas vīrs noguris pēc darba, krokodils, jau otrais bērns, miets, sieva bļauj, lai liekas mierā, uztaisīs jaunu. Guļ pēc tam afrikānis un domā:
– Tā, kas, pie velna notiek? Es visu dienu smagi strādāju, visu nakti drāžos, un tas tikai tāpēc, lai pabarotu krokodilu?
Tālredzīgi gan, stāstot Nēmai, afrikāni nomainu vienkārši ar “man” (vīrietis). Viņa ir neizpratnē – kur te jāsmejas? Kas tā par māti, kas savus bērnus var atdot krokodilam? Īsti nelīdz skaidrojums, ka tas taču ir izdomājums.
Citā reizē Nēma telefonā uzduras video, kur kāds Eiropas komiķis joko – bērnībā māte likusi vienmēr pie galda visu apēst, jo Āfrikā bērni cieš badu. Nav skaidrs, kā tas remdējis viņu izsalkumu, bet droši vien tāpēc joku plēsējam tagad esot liekais svars.
Nēmai pietiek izdzirdēt par badu Āfrikā, kad viņai, parasti pietiekami pieklājīgai, izsprūk: “F... you!” “Tu te esi redzējis badā mirējus?” viņa vēršas pie manis. “Amerika ir it kā bagāta, bet tur pilns ar bezpajumtniekiem. Mums šeit nav neviena.”
Tā ir taisnība, prāmju piestātnē gan šiverē daži akli vai pusakli ubagi, pat ar pāris bērniem, tuvāk pilsētas centram gadās redzēt pa kādam žēlastības dāvanu lūdzējam bez vienas kājas, bet tas nenozīmē, ka viņi dzīvo uz ielas. Lai vai kāda, bet pajumte ir visiem.
Nekad nemēģiniet dot mājienu, ka afrikāņi ir trūcīgi. Un patiesībā daudzi arī nav, it sevišķi pēc vietējiem standartiem. Vismaz ugali – dienišķā kukurūzas putra – galdā būs katram.
Bet ja vēl par jokiem – kādā vakarā krodziņā iepazīstos ar Frīdas kundzi, omulīgu trīs mazbērnu vecmāmuļu, kura cienā mani ar cūkgaļu un cepamo banānu. Atļaujos viņai izstāstīt, ka reiz man bija paka – kaķis – Frīda. Frīdas kundze garšīgi smejas un uzsauc man alu.
