Vai Stokholmas sindroms vispār eksistē? Stāsts par pirmo "pacienti" - zviedrieti Kristīni
1973. gada augustā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā notika bankas laupīšana. Noziedznieks Jans Ēriks Olsons, kurš bija izlaists "brīvdienās no cietuma", par ķīlniekiem saņēma četrus cilvēkus un pieprasīja no cietuma atbrīvot un uz banku atvest savu draugu Klarku Olofsonu. Viena no sievietēm - bankas darbiniece Kristīne Enmarka - ar vienu no laupītājiem nodibināja draudzīgu saikni, kuras dēļ vēlāk radās jēdziens "Stokholmas sindroms".
Tomēr tikai daži zina to, ka "Stokholmas sindroms" nav oficiāli atzīta diagnoze, un to Kristīnei Enmarkai piešķīris psihiatrs, kurš sievieti nekad pat nav saticis.
Stāsts par Kristīni Enmarku patiesībā liek domāt, ka viss, kas līdz šim zināts par Stokholmas sindromu, ir meli.
Lai gan Stokholmas sindroms ir viens no sabiedrībā atpazīstamākajiem psiholoģijas terminiem, vidusmēra cilvēks ar šo frāzi mētājas, īsti nemaz neizprotot tās nozīmi. Pat psihologu vidū neesot skaidrs, kādai patiesībā vajadzētu būt Stokholmas sindroma definīcijai, ziņo "The Independent".
Meriama—Vebstera vārdnīca definē Stokholmas sindromu kā "ķīlnieka psiholoģisko tieksmi izveidot saikni ar sagūstītāju, identificēties ar viņu vai just līdzi viņam". Bet Amerikas Psihiatru asociācijas psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā Stokholmas sindroms vispār nav definēts.
"Es domāju, ka daļēji tā kļuvusi par frāzi, ko cilvēki izmanto, lai aprakstītu dažāda veida situācijas, kas tehniski neatbilst oriģinālajam aprakstam," skaidroja Kolumbijas universitātes psihiatrijas, medicīnas un tiesību profesors Pols Aplbaums.
Ņemot vērā šī termina izplatību, ir pārsteidzoši, ka ne visi zina patieso, filmas sižeta cienīgo stāstu, kas aiz termina slēpjas. Tas ir labi zināms Zviedrijā, un "Netflix" par to pat uzņēmis mini seriālu, tomēr bankas aplaupīšanas stāsts un tā detaļas daudz mazāk zināms starptautiskās auditorijas vidū.
Kas notika Zviedrijā 1973. gada augustā
Notiesātais noziedznieks Jans Ēriks Olsons, atrodoties atvaļinājumā no cietuma, 1973. gada 23. augustā iegāja bankā Normalmstorgā, Stokholmā, izšāva griestos un mēģināja to aplaupīt.
Kad nekavējoties ieradās policija, viņš bankā sagrāba trīs ķīlniekus — to skaits vēlāk palielinājās vēl par vienu pēc tam, kad noliktavā tika atrasts vēl viens bankas darbinieks — un pieprasīja 3 miljonus zviedru kronu, automašīnu, kā arī bēdīgi slavena noziedznieka, Klarka Olofsona atbrīvošanu no cietuma.
Šāda veida bruņota ķīlnieku krīze Zviedrijā vēl nebija pieredzēta. Protams, arī policijai nebija plāna šādai situācijai.
"Es ticēju, ka manā dzīvē ir ienācis maniaks," tolaik 23 gadus vecā Enmarka pastāstīja medijam "New Yorker". "Es ticēju, ka redzu kaut ko tādu, kas var notikt tikai Amerikā."
Pirmais saasinājums policijas kļūdas dēļ
Jans Ēriks bija nomaskējis savu izskatu un balsi, runājot angliski ar amerikāņu akcentu, un policija dienām ilgi nespēja viņu identificēt. Likumsargi galu galā piekrita ultimātam un atveda uz banku viņa veco cietuma draugu Klarku.
Klarks Olofsons nebija pieredzējis banku aplaupītājs vai ķīlnieku sagrābējs, un, pirms policija ļāva viņam ieiet bankā, viņi bija vienojušies, ka viņa uzdevums būs palīdzēt pareizi atrisināt situāciju un panākt, ka neviens necieš. Tad viņi varētu apsvērt iespēju mīkstināt viņam piespriesto sodu.
Kad ieradās Klarks, situācija uz laiku nomierinājās, un ķīlniecei Enmarkai kopā ar pārējiem ķīlniekiem Birgitu Lundblandi, Elizabeti Oldgrēnu un Svenu Safstromu, tika atļauts veikt tālruņa zvanus.
Kādā brīdī policija pieļāva pārsteidzošu kļūdu. Viņi uzskatīja, ka ir identificējuši noziedznieku.
Uzskatot, ka viņš ir vēl viens bēdīgi slavens banku laupītājs, kurš iepriekš bija izbēdzis no cietuma, viņi nosūtīja šī noziedznieka brāli kopā ar viņu pavadošo policistu mēģināt atrunāt ķīlnieku sagrābēju.
Jans Ēriks, ilgi negaidot, sāka šaut uz svešiniekiem, kuri steidzīgi atkāpās. Bankas laupītājs, kurš, pēc Zviedrijas varasiestāžu domām, atradās bankā, patiesībā tobrīd bija Havaju salās. Sadusmojies par apsūdzībām, ka viņš bankā sagrābis ķīlniekus, viņš pats piezvanījis Zviedrijas policijai, lai protestētu. Zvans ļāvis izbēgušo cietumnieku atrast, sagūstīt un atkal nogādāt cietumā.
Nekas no policijas darītā neviesa ķīlniekos pārliecību, ka situācija beigsies mierīgi. Tā rezultātā Kristīne vairāk sāka uzticēties saviem sagūstītājiem.
Policijas izmisumā un pārsteidzīgajās darbībās turklāt noskatījās arī pārējā Zviedrija: ķīlnieku krīze bija pirmais televīzijas tiešraidē pārraidītais noziegums valstī, kam sekoja līdzi gandrīz trīs ceturtdaļas iedzīvotāju.
Ķīlnieki par policijas rīcību nebija sajūsmā
Gan Jans Ēriks, gan sagūstītā Enmarka personīgi sazvanījās ar toreizējo Zviedrijas premjerministru Ūlofu Palmi. Viņš gandrīz stundu sarunājās ar Enmarku, kura dalījās savās bailēs no nāves policijas rokās haotiskās glābšanas operācijas laikā. Vēlāk viņa apgalvoja, ka premjers viņai pateicis, ka gadījumā, ja viņa tiktu nogalināta policijas operācijas laikā, viņai vajadzētu būt apmierinātai ar to, ka viņa mirusi savā darba vietā.
Kristīne kļuva par sava veida starpnieku starp policiju un noziedzniekiem. Viens no ķīlniekiem bija sašauts kājā, otru mājās gaidīja bērni, bet trešā, kā vēlāk pastāstījusi pati Kristīne, bija emocionāli pārāk trausla, tāpēc atbildību par komunicēšanu ar laupītājiem uzņēmusies viņa pati.
Beigās, sešarpus dienu pēc krīzes sākuma, policija iebruka bankā ar asaru gāzi, lai gan Jans Ēriks bija draudējis nogalināt ķīlniekus. Abi padevās, un likumsargi arestēja laupītājus, un nogādāja apcietinājumā. Janam Ērikam tika piespriesti 10 gadi cietumā, bet Klarkam - seši. Varas iestādes noziedznieku arestēšanu pasniedza kā lielu triumfu.
Tomēr ķīlnieki, it īpaši Kristīne Enmarka, neizturējās tā, kā gaidīja policija.
Tā kā Enmarka sarunās ar plašsaziņas līdzekļiem nosodīja policijas rīcību un haotisko glābšanas operāciju, pārējiem šķita, ka viņa savā veidā nostājas noziedznieku pusē.
Psihiatrs Nils Bejerots, kurš policijas operācijas laikā konsultēja likumsargus, sniedzot padomus kā psihologs, un kurš nekad Enmarku nav saticis klātienē vai ar viņu runājis, izskaidroja viņas attieksmi kā "Normalmstorgas sindromu", kas ārpus Zviedrijas kļuva pazīstams kā "Stokholmas sindroms".
Saikne ar laupītājiem šķitusi drošāka
Bez pienācīgas 1973. gada augusta notikumu izpētes šķiet neiedomājami, ka kāds tā vietā, lai slavētu varas iestādes, varētu aizstāvēt savus sagūstītājus. Tomēr, rūpīgāk aplūkojot to dienu notikumus, nav grūti saprast, kāpēc divi zviedru noziedznieki varēja šķist drošāks risinājums ķīlniekiem.
"Kad jūs sākat koncentrēties uz sīkākām detaļām, notikumi bieži sāk iegūt pavisam citu nozīmi," "The Independent" norāda terapeits Alans Veids. "Problemātiskā policijas reakcija, neorganizētā rīcība, kļūdainā laupītāja identitāte... Šeit ir kāda 23 gadus veca sieviete, viena no četrām ķīlniecēm no Zviedrijas ziemeļiem, kura ilgi nebija bijusi Stokholmā, un notiek viss tas. Viņa vēro, kā policija izgāžas šī proces sākumposmā un saprot, ka viņai kļūst arvien nedrošāk. Un viņai arī izdevās vadīt Janu Ēriku."
Pēc tam, kad viņš noklausījies, kas Enmarkai par notikušo bijis sakāms vairākas desmitgades vēlāk, terapeits pamanījis, ka viņa ir ļoti emocionāla divās nozīmēs.
“Viens - viņa dažbrīd pauda zināmu izbrīnu un pat sašutumu par to, kā lietas varēja tik briesmīgi pārprast? Kā uz lietām varēja nepaskatīties citādi?" norāda terapeits, "Un citreiz viņu pārņēma spēcīgas emocijas par pašiem notikumiem, kurus viņa atcerējās."
Medicīnas aprindās Stokholmas sindromu piemin reti
Lai gan Stokholmas sindroms daudziem var būt pazīstams kā termins, šis stāvoklis medicīnas aprindās tiek minēts reti, "The Independent" stāsta profesors Aplbaums.
"Ja jūs jautātu, ko par to domā lielākā daļa klīnicistu, garīgās veselības speciālistu, es teiktu: viņi par to nedomā," viņš saka.
"Tā nav problēma, kas viņu prātos būtu katru dienu... Lielākā daļa no viņiem nekad nav redzējuši un neredzēs šādu gadījumu, un viņi par to zina salīdzinoši maz."
Tomēr profesors piebilst, ka tikai tāpēc, ka "rets sindroms nav minēts Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā, tas nenozīmē, ka tas neeksistē, ka tā nav reāla lieta".
Viņš norāda, ka "Stokholmas sindroms, kāds tas klasiski aprakstīts, šķiet, ir gūstā turētā cilvēka neapzināta reakcija, kurā viņi lēnām sāk pielāgoties un identificēties ar saviem sagūstītājiem".
Identifikācija var būt tik ekstrēma, ka “dažos no šiem gadījumiem, ņemot vērā iespējas aizbēgt, viņi tās neizmanto”.
Taču attiecību veidošanu ar sagūstītāju var uzskatīt arī par skaidru un apzinātu izdzīvošanas stratēģiju.
Stokholmas sindroms - seksisma piemērs?
Pasaule ātri vien bez šaubām uztvēra "skaidrojumu", ka zviedru ķīlnieki būtībā bija nonākuši savu uzbrucēju varā. Tika maz pieminēts tas, ka policijas neveiklais bankas aplenkums ilga vairākas dienas, reti kurš zina varas iestāžu pieļautās kļūdas operācijas laikā vai faktu, ka psihologs Nils Bejerots nekad pat nav saticis Kristīni Enmarku, kura pasaulē tiek uzskatīta par pirmo Stokholmas sindroma "pacienti".
Kā norāda "The Independent", jau vēsturiski vīrieši psihiatri attālināti diagnosticējuši sievietēm dažādus apšaubāmus traucējumus, un nebūtu grūti ticēt, ka seksisms ietekmējis arī šos apgalvojumus par Stokholmas sindromu.
Tikmēr autore Džesa Hila, kura sarakstījusi 2019. gada grāmatu "See What You Made Me Do: Power Control and Domestic Abuse", saka, ka Zviedrijas bankas aplaupīšanas stāsts ir "tiešs piemērs, kas skaidri parāda, kā varas cilvēki var manipulēt ar šo procesu, lai upuri izskatītos kā traki". Viņa piebilst, ka tas arī pierāda, cik viegli ir vienkārši izveidot sindromu, pat nepamatojoties uz kādiem medicīniskiem kritērijiem.
Hila pauž, ka gribētu domāt, ka pasaule pēdējo 50 gadu laikā ir progresējusi, taču, tā kā viņa turpina saskarties ar "sistēmām, kas attaisno vainīgo un vaino upuri", tas ir grūti.
Kristīne Enmarka noliedz, ka Stokholmas sindroms eksistē
Enmarka savu pieredzi vēlāk aprakstījusi arī grāmatā, kurā norādījusi, ka, viņasprāt, Stokholmas sindroms neeksistē.
Atceroties to 1973. gada dienu, viņa intervijā BBC 2016. gadā pauda, ka pat ļaunākajos murgos viņai nebija rādījies, ka viņa varētu piedzīvot ko tādu.
"Viņš izvēlējās par ķīlniekiem sievietes, jo viņš domāja, ka mēs būsim mazāks drauds," viņa pastāstīja. "Viņš domāja, ka vīrietis varbūt mēģinātu viņam uzbrukt. Viņš domāja, ka sievietes ir nekaitīgas."
Komentējot savu sadarbību ar noziedzniekiem, Kristīne saka, ka tai brīdī izmantojusi katru iespēju, lai tikai noturētos pie "pēdējā salmiņa". No cietuma atsūtītais Jana Ērika draugs Klarks darījis daudz, lai ķīlnieki justos labāk, sākot jau ar sieviešu atsiešanu. "Es centos ne tik daudz uzticēties, kā respektēt šo vīrieti un skatīties, vai viņš spēs ko panākt mūsu labā," BBC sacījusi Kristīne. Viņa sākusi Klarkā saskatīt draudzīgu personu. Viņš centies pārliecināt viņu, ka viss būs kārtībā.
Atskatoties uz notikušo tagad, sieviete norāda, ka sadraudzēšanās ar vienu no noziedzniekiem bija lieliska stratēģija. "Ja Jans Ēriks gribētu kādu sāpināt, viņš neizvēlētos mani, jo viņš zināja, ka es Klarkam patīku."
Intervijā BBC Kristīne pastāstīja, ka Klarks nevienā brīdī neizrādīja, ka viņu ķīlniece saistītu seksuāli. Viņš nevienā brīdī seksuāli viņu neaizskāra. "Mēs vienkārši bijām divi cilvēki, kuri viens otru mierināja," viņa saka.
Sieviete joprojām Klarku uztver kā savu draugu, abi apmainās vēstulēm.
Nu abi vīrieši jau sen kā izcietuši savus cietumsodus un bijuši arī viesi dažādos Zviedrijas raidījumos.
