Kremļa "vēsturnieki": Putins izdomā Vācijas pagātni, Šoigu - Krievijas nākotni
Dažādus, pirmajā brīdī, Putina un Šoigu paziņojumus vieno abiem sāpīga tēma: totalitāro režīmu gāšanas neizbēgamība. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir pazīstams ar to, ka viņam patīk komentēt tālas pagātnes notikumus. Ne tik sen viņš paziņoja, ka Savienotās Valstis joprojām nav pārtraukušas nacistiskās Vācijas militāro "okupāciju", kas sākās 1945. gada maijā.
"Pēc Otrā pasaules kara Vācija tika sadalīta, kā zināms, četros sektoros - amerikāņu, angļu, franču un padomju. Tad, lūk, Padomju Savienība noformēja šī okupācijas statusa izbeigšanu, bet Savienotās Valstis - ne. Un, stingri ņemot, formāli un juridiski Federatīvās Republikas [Vācijas] teritorijā atrodas amerikāņu okupācijas karaspēks. Bet pēc fakta tā arī ir - to tur ir ļoti daudz," sacīja Putins.
Burtiski divas nedēļas pēc tam, kad izskanēja šis Putina pseidovēsturiskais apgalvojums, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu pēkšņi paziņoja, ka Ukrainas aizsardzības kontaktgrupas dalībvalstu globālā koalīcija bez smagā bruņojuma piegādēm Ukrainas bruņotajiem spēkiem it kā atklāti aicinājusi Kijivu "ieņemt Krievijas teritoriju":
"Lai to panāktu, viņi [Savienotās Valstis un to sabiedrotie] ir sākuši smago uzbrukuma ieroču piegādes, atklāti aicinot Ukrainu ieņemt mūsu teritorijas," sacīja Šoigu.
Šiem dīvainajiem Putina un pēc tam - Šoigu konspiroloģiskajiem izteikumiem, kas radušies ar divu nedēļu starpību, veltīts "Golos Ameriki" veidotā projekta "Poligrāfs", interneta resursa pētnieciskais materiāls ar mērķi kavēt melu un propagandas izplatīšanos pasaules medijos un sociālajos tīklos.
Vēsturiskais konteksts šiem teicieniem ir atšķirīgs, tomēr gan vienā, gan otrā gadījumā tiek runāts par to, kā Kremlī pārstāv starptautiskā agresora sagrāves sekas. Un, ja pirmajā gadījumā runa ir par pasaulei kopīgu ienaidnieku vēsturē - nacistisko Vāciju, tad otrajā - par pašu valsti.
Vēsturi nav iespējams pārrakstīt, bet Putins mēģina
1945. gada 8. maijā pēc kapitulācijas Vācijas valsts beidza pastāvēt. Teritoriju pārvaldīja uzvarējušās savienības lielvalstis.
Četri galvenie Eiropas sabiedrotie, ASV, Lielbritānija, Padomju Savienība un Francija, kopīgi okupēja Vāciju saskaņā ar 1945. gada 5. jūnija Berlīnes deklarāciju par nacistiskās Vācijas sagrāvi.
Apspriešanu par to, ko darīt ar uzvarējušo Vāciju, sabiedroto valstu vadītāji sāka jau Otrā pasaules kara laikā konferencēs Teherānā (1943. gads), Jaltā un Potsdamā (1945. gads).
Rietumu lielvalstis un Padomju Savienība ne tikai šķīrās viedokļos par to, kā izturēties pret Vāciju, bet arī principiāli atšķirīgi noteica tās nākotnes politiku, drošību, demokrātisko attīstību un ekonomiku.
Rezultātā Padomju Savienība izmantoja savu politisko un ekonomisko sistēmu kā modeli Austrumvācijai un nodibināja tur autoritāru komunistisko režīmu ar plānveida sociālistisko ekonomiku. ASV, Lielbritānija un Francija izmantoja savas politiskās un ekonomiskās sistēmas kā modeli Rietumvācijai un padarīja to par valsti ar demokrātisku politisko sistēmu un tirgus ekonomiku.
1949. gada 23. maijā stājās spēkā Vācijas konstitūcija. 1949. gada augustā Rietumvācijā notika vēlēšanas, bet nākamajā mēnesī tika izveidots pirmais Vācijas Bundestāgs (federālais parlaments), bet septembrī tika ievēlēts pirmais Federatīvās Vācijas kanclers - Konrāds Adenauers.
Vācijas Federatīvā Republika kļuva pilnīgi neatkarīga 1955. gada 5. maijā, kad ASV, Lielbritānija un Francija izlaida Proklamāciju, kas paziņoja par gandrīz 10 gadus ilgušās militārās okupācijas beigām. Rietumvācija vēlāk izveidoja savus bruņotos spēkus - Bundesvēru un atsāka ieroču ražošanu.
Vācija iestājās NATO 1955. gada 6. maijā. ASV karaspēks paliek Vācijā valsts partnerības ar NATO ietvaros, saglabājot ASV Eiropas pavēlniecības štābu Štutgartē, Vācijā.
Stāstu nav iespējams atkārtot, bet Šoigu cenšas
Vācija Otrā pasaules kara laikā bija agresora valsts.
2022. gada 24. februārī Krievija uzstājās kā agresore, uzsākot neattaisnotu pilna apjoma militāru iebrukumu Ukrainā.
Ukrainas atbalstam no Krievijas agresijas, ASV un to sabiedrotie, galvenokārt NATO un ES, izveidojuši Ukrainas aizsardzības kontaktgrupu, kurā ietilpst vairāk nekā 50 valstis.
Prezidents Džo Baidens pagājušā gada maijā "New York Times" publicētajā rakstā rakstīja, ka Savienotās Valstis piegādā Ukrainai ieročus agresijas atvairīšanai, nevis uzbrukumam Krievijas teritorijai:
"Amerikas mērķis ir vienkāršs: mēs vēlamies redzēt demokrātisku, neatkarīgu, suverēnu un plaukstošu Ukrainu ar līdzekļiem, lai atturētu un pasargātu no tālākas agresijas... Mēs neveicinām un neļaujam Ukrainai izdarīt triecienus ārpus tās."
Putins un Šoigu vēsturi un starptautiskās tiesības traktē savā veidā
Nav skaidrs, vai ar to domājis Šoigu, apgalvojot, ka ASV un to sabiedrotie "atklāti" aicina Ukrainu "ieņemt mūsu teritorijas", piecu Ukrainas apgabalu iecirkņus, kurus pašlaik okupējusi Krievija.
Ja tā ir, tad jāatzīmē, ka starptautiskā sabiedrība šīs okupētās Ukrainas daļas neatzīst par "Krievijas teritoriju", un Kijivas centienus to atgūšanā nevar saukt par "Krievijas teritorijas sagrābšanu", bet drīzāk par savas pašas atbrīvošanu.
2014. gada 27. martā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju "Ukrainas teritoriālā integritāte", kas apliecina starptautiskās sabiedrības uzticību Ukrainas vienotībai un teritoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās.
Rezolūcija par spēkā neesošiem atzina 2014. gada Krievijas referenduma Krimā rezultātus, kas tika safabricēts kā "tiesiskais pamats okupācijai". 100 valstis rezolūciju atbalstīja, 11 balsoja pret, 58 atturējās.
