Ēģiptes Valdnieku ielejas pēdējais noslēpums

Turklāt Kārteram, kurš bija izdarījis vienu no lielākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem cilvēces vēsturē, formālās izglītības praktiski nebija, visas zināšanas viņš bija apguvis pašmācības ceļā.

Gadījuma ēģiptologs

Hovards bija jaunākais bērns ne pārāk veiksmīga mākslinieka ģimenē, kurš pelnīja ar to, ka zīmēja suņus un zirgus viņu turīgajiem saimniekiem. Kārters juniors arī pats tīri labi zīmēja, tāpēc pirmo reizi uz Ēģipti devās 17 gadu vecumā tieši kā mākslinieks.

Ēģiptologs Persijs Ņūberijs aizveda viņu ekspedīcijā zīmēt ēģiptiešu freskas un atrastos mākslas darbus.

Kārtera zīmējumi, kas glabājas Oksfordas Universitātes bibliotēkā, joprojām pārsteidz ar izpildījuma rūpību un uzmanību detaļām. Tās pašas īpašības Kārteram piemita arī pēc tam, kad viņš sāka rakt pats.

Visvairāk viņu saistīja Valdnieku ieleja - nomaļa, saules izdedzināta akmens aiza, kas no ziņkārīgām acīm slēpās aiz nelielas kaļķakmens klinšu grēdas Nīlas otrā pusē no tuvumā esošās Luksoras. Rietumu arheologi kopš XIX gadsimta sākuma ir veikuši izrakumus ielejā.

Arheoloģiskā Klondaika

Tomēr lielākā daļa viņu atrasto kapeņu tika izlaupītas jau senatnē - to pastrādāja paši kapeņu cēlāji vai apbedījumos iesaistītie priesteri. Sodi par faraona atdusas vietas aizskaršanu bija nopietni, nemaz nerunājot par iespēju zaudēt tiesības uz pēcnāves dzīvi, taču tur gulošās bagātības bija pārāk liels kārdinājums.

Lai gan rietumu arheologiem pāri krita tikai šī vēsturiskā pīrāga nožēlojamās drupačas, pat tās uzjundīja iztēli un, cerībā uz slavu un bagātību spārnoti, dārgumu meklētāji turp lidoja kā mušas uz medu.

Viens no veiksmīgākajiem racējiem (par arheologu viņu nosaukt nevar, jo nekāda sakara ar zinātni viņa darbam nebija) bija pensionētais amerikāņu jurists Teodors Deiviss. Par nelaimi nopietniem arheologiem, viņam bija ļoti daudz naudas, taču trūka pacietības. Darbs, kas bija nepieciešams izrakumu veikšanai, Deivisam šķita veltīga laika šķiešana.

Tomēr viņa kontā bija jau vairāki XVIII dinastijas pārstāvju apbedījumi (ap XIV p.m. ē.), kaut arī ne paši faraoni, bet viņu ģimenes locekļi, tomēr tas nekādi nemazināja atradumu vēsturisko nozīmi.

XX gadsimta sākumā Valdnieku ieleja atgādināja vienu lielu būvbedri: pusaizbērtas bedres, ieejas atrastajās kapenēs, no kurām tika izvests viss vērtīgais, un nebeidzamas vietējo strādnieku rindas, kas iznesa grozus ar atkritumiem un šķembām.

Kārters sāka ar detalizētu Valdnieku ielejas shēmu, rūpīgi iezīmēdams tajā reljefa detaļas un visas iepriekš atrastās kapenes. Tad viņš sadalīja plānu kvadrātos un metodiski pārmeklēja katru no tiem.

Lai uzsāktu izrakumus, Kārteram pietrūka divu lietu: atļaujas veikt darbus (ekskluzīvas tiesības veikt izrakumus Valdnieku ielejā jau sen izpircis Deiviss) un finansējuma avotu.

Naudas jautājumu izdevās atrisināt, ieinteresējot ēģiptologu Džordžu Herbertu, Karnarvonas 5. grāfu, bet juridiskie šķēršļi tika novērsti tikai pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Juzdams nāves tuvošanos, Deiviss beidzot uzdrošinājās tās pārdot tālāk, izsakot pēc savas kļūdainības slaveno frāzi: "Baidos, ka Valdnieku ieleja jau ir pilnībā izsmelta."

Herberts izpirka tiesības, taču Kārters varēja rakt tikai 1917. gadā, kad karš jau bija beidzies.

Tutanhamona meklējumi

Kārters sāka darbu, meklēdams kādu konkrētu mērķi. Viņš bija pārliecināts, ka tieši ielejā atrodas tolaik mazpazīstamā faraona, vārdā Tutanhamons, kaps, kas tronī nomainīja daudz slavenāko valdnieku Ehnatonu (Ehnatons bija Senās Ēģiptes 18. dinastijas faraons. Dzimšanas datums: 1372. gadā pirms mūsu ēras; Miršanas datums: 1336. gadā pirms mūsu ēras). Viņš ir galvenokārt zināms ar savu mēģinājumu ieviest Ēģiptē monoteisku reliģiju atonismu - Atona godināšanu

Ņemot vērā, ka tūlīt pēc viņa nāves tauta priecīgi atgriezās pie iepriekšējiem uzskatiem, šī iecere ar panākumiem nav vainagojusies.

Kārtera pārliecība balstījās uz to, ka Tutanhamons (Senās Ēģiptes 18. dinastijas 13. faraons. Viņš valdīja laika posmā aptuveni no 1332. līdz 1323. gadam pirms mūsu ēras, kas pazīstams kā Jaunās valsts laika posms - aut.) bija gandrīz vienīgais XVIII dinastijas faraons, kura kapenes un mūmija tā arī netika atrastas. Pie tam daži Deivisa atradumi pieminēja viņa vārdu. 

It īpaši pie ieejas apbedījumā ar kodu KV55, kur tika atrasta mūmija, kas, kā tolaik bija paredzēts, varēja piederēt Ehnatonam, kā arī pie sienas bija Tutanhamona dekoratīvs ovāla nospiedums - norāde, ka kapenes tika slēgtas viņa valdīšanas laikā.

Tolaik neviens vēl nevarēja droši pateikt, kādā radniecībā senie Ēģiptes faraoni bija savā starpā. Kārters nosprieda, ka, apglabājis savu radinieku, jaunais valdnieks varētu pieskatīt vietu arī sev.

Nesen veiktajās DNS analīzēs noskaidrots, ka Tutanhamons bijis Ehnatona dēls, taču ne no valdnieces Nefertiti, bet no kādas konkubīnes. Hovardam Kārteram šīs ziņas nebija, taču viņa aizdomas par radnieciskām saitēm izrādījās pareizas.

Darbi sākās 1917. gadā. Kārters metodiski pārmeklēja kvadrātu aiz kvadrāta - taču ne 1918., ne 1919., ne 1920., ne 1921. gads panākumus nenesa. Šķita, ka Deivisam bijusi taisnība un Valdnieku ieleja jau atdevusi visus savus dārgumus.

Ēģiptologs Džordžs Herberts izsauca Kārteru pie sevis un paziņoja, ka nevarot finansēt neauglīgus izrakumus un ka tam diemžēl būšot jāpieliek punkts. Par atbildi arheologs lūdza patronu finansēt vēl vienu, pašu pēdējo ekspedīciju. Pēc viņa teiktā, viņam palicis tikai viens kvadrāts, taču viņam jāpabeidz darbs, lai varētu droši teikt, ka ķēniņu ieleja patiešām ir iztukšota.

Herberts piekrita.

Gadsimta atklājums

Kārtera 1922. gada 26. novembra dienasgrāmatas ieraksts: "Mēs drudžaini tīrījām eju no atkritumu atliekām uz grīdas, līdz mūsu priekšā palika nekas cits kā aizzīmogota durvju aila.. Mēs izurbām mazu caurumiņu augšējā kreisajā stūrī, lai redzētu, kas atrodas aiz tās... Tiklīdz acis bija pieradušas pie gaismas mirgošanas, sāka iezīmēties istabas interjers ar neparastiem apbrīnojami skaistiem priekšmetiem, kas sakrauti cits uz cita."

Pats pārsteidzošākais šajā stāstā pat nav tas, ka Kārteram izdevies atrast Tutanhamona kapenes. Un tas, ka, iztīrījis eju uz pirmo kapeņu telpu, viņš nemetās vispirms iznest visus tur esošos priekšmetus, lai ātrāk tiktu tieši līdz apbedīšanas kamerai, bet rūpīgi dokumentēja un aprakstīja katru no atrastajiem artefaktiem - un to netrūka.

Turklāt telpā bija tik daudz priekšmetu, ka šis rūpīgais darbs prasīja aptuveni trīs mēnešus.

"Mūsu sajūtas ir grūti aprakstāmas, jo mūsu skatienam atklājās neparasti dārgumi: divas dīvainas melnas karaļa statujas zeltītās sandalēs... tumsā varēja saskatīt apzeltītu savādu formu ložu aprises, ko rotāja lauvas galvas... smalki apgleznotas un inkrustētas lādītes, alabastra vāzes... krēsli ar zelta vītni, zelta tronis... un visbeidzot - zeltā mirdzoši zirgu rati."

Par spīti atrastajiem dārgumiem, kas neapšaubāmi piederēja jaunajam faraonam, arheologus nodarbināja jautājums: vai viņi atraduši tikai vērtīgu mantu noliktavu, vai arī tās tomēr ir pašas kapenes?

Tomēr drīz šīs bažas izgaisa - vai vismaz ievērojami mazinājās: "Aizzīmogota durvju aila starp divām sargu statujām... un daudzie dekoratīvie ovāli ar Tutanhamona vārdu gandrīz izslēdza šaubas, vai esam tieši šī faraona kapenēs."

Sajūsminātais atraduma apraksts beidzas ar piezīmi: "Mēs aizvērām caurumu, aizslēdzām koka režģi, kas stāvēja uz pirmās durvju ailes, uzsēdāmies uz ēzeļiem un atgriezāmies mājās, pārdomājot redzēto."

Tātad pēc trīs mēnešu rūpīga un malas vērotājam diezgan garlaicīga darba (visu pasaules valstu ēģiptologi joprojām izmanto Kārtera veidoto katalogu ar aprakstiem) beidzot ir pienācis laiks atvērt pēdējās aizzīmogotās kapeņu durvis.

"Vispirms atradu koka pārsegu virs durvīm. Tad ļoti uzmanīgi noņēmu apmetumu un rūpīgi izvilku nelielus akmeņus, kas gulēja aizbērto durvju augšdaļā. Kārdinājums apstāties un ieskatīties atvērtajā atverē bija gandrīz nepārvarams. Un, kad pēc aptuveni 10 minūšu darba man izdevās izurbt pietiekami lielu caurumu, lai varētu kaut ko saskatīt, es tur iebāzu elektrisko lukturīti, kas izgaismoja kaut ko pārsteidzošu. Tikai jardu (nepilns metrs) no durvju ailes, kas sniedzās līdz pat acu galam, ieeju kamerā aizšķērsoja tīra zelta siena."

1923. gada 16. februārī Kārters beidzot sasniedza pašu kapeņu centru, kur visā savā kapa krāšņumā atdusējās jauns faraons, kura vārds - ja nebūtu šī atklājuma - vēl šodien būtu zināms tikai saujiņai ēģiptologu.

Iekšā bija sarkofāgs ar trim zārkiem. Pēdējā, kas izgatavots no tīra zelta, atradās Tutanhamona mūmija. Tās nozīmi zinātnei ir grūti pārvērtēt - tā taču bija pirmā ēģiptiešu mūmija, kas saglabājusies līdz mūsdienām pilnīgi neskartā izskatā.

Faraona lāsts?

Stāsts par Tutanhamona kapeņu atrašanu būtu nepilnīgs, nepieminot tā dēvēto "faraona lāstu".

Visā pasaulē atradums kļuvis par īstu sensāciju, kas diezgan ātri pārvērtās par baumām - it kā jebkurš cilvēks, kurš traucējis aizgājušā faraona mieru, ciestu briesmīgu sodu.

1923. gada 5. aprīlī - nepilnus divus mēnešus pēc Kārtera ieiešanas Tutanhamona apbedīšanas kamerā - Karnarvonas grāfs nomira. Īstais nāves iemesls bija visai prozaisks: kopā ar meitu viņš ceļoja ar kuģi pa Nīlu, un kādu vakaru viņam iekoda ods. It kā nekas sevišķs - bet, tā vietā, lai kodumu apsmērētu ar jodu, grāfs nejauši šajā vietā iegrieza ar skuvekļa asmeni un acīmredzot izraisīja infekciju. Pēc dažām dienām viņš nomira Kairā, acīmredzot no sepses.

Izlemiet paši, vai odu sūtījis nelaiķis faraons.

Patiesībā kapenēs nebija nekādu draudīgu brīdinājumu, taču dažu Kārtera komandas locekļu un arī tās apmeklētāju turpmākās nāves nedeva mieru pārdabiskā cienītājiem.

Iespējamā lāsta upuru skaitā tiek minēti:

- Ēģiptes princis Ali Kamels Fahmi-Bejs, kuru nošāva viņa sieva 1923. gadā;
- sers Arčibalds Duglass Rīds, kurš it kā uzņēmis mūmijas rentgenuzņēmumu un mīklaini miris 1924. gadā;
- Sudānas ģenerālgubernators sers Lī Steks, kurš tika nogalināts Kairā 1924. gadā;
- Artūrs Meiss no arheologu grupas, kas strādāja ar Kārteru, kurš, kā mēdz teikt, miris no saindēšanās ar arsēnu 1928. gadā;
- Kārtera sekretārs Ričards Betels, kurš, domājams, miris, nosmokot savā gultā 1929. gadā;
- Betela tēvs, kurš 1930. gadā beidza dzīvi pašnāvībā.

Lielākā daļa cilvēku, kas strādāja kapenēs vai apmeklēja tās, nodzīvoja garu mūžu, kas, protams, nekādi neatsaucās uz to cilvēku viedokli, kuri ticēja lāstam.

Kārters pats pret šo teoriju izturējās ļoti negatīvi. Viņš nomira 1939. gadā 64 gadu vecumā no Hodžkina slimības, kas izraisīja kārtējo intereses uzplūdu par ''faraona lāstu", kura pieminēšana pat parādījās viņa nekrologos.

Hodžkina slimības iemesli joprojām nav zināmi, lai gan visbiežāk tā skar tieši eiropeoīdās rases pārstāvjus. Ja uzskata, ka lāstam roku pielikuši Ēģiptes priesteri, atliek vien apbrīnot viņu pareģošanas spējas.

Vai te guļ Nefertiti?

Nav izslēgts, ka Tutanhamona kapenes vēl nav atklājušas visus savus noslēpumus. Mēs joprojām nezinām, kur tika apglabāta jaunā faraona pamāte, leģendārā skaistule Nefertiti (dzimusi ap 1370. gadu pirms mūsu ēras, mirusi ap 1330. gadu pirms mūsu ēras; bija Senās Ēģiptes faraona Ehnatona sieva. Viņas pilnais vārds bija Neferneferuaten-Nefertiti, kas tulkojumā nozīmē "Skaistā sieviete ir atnākusi". Viņai bija nozīmīga loma Saules dieva Atona kultā - aut.)

Pazīstamais britu ēģiptologs Nikolass Rīvzs uzskata, ka viņas mūmija var gulēt slepenā istabā blakus pabērna apbedīšanas kamerai.

Katrā faraona kapenē ir arī viņa pēcteča vārds. Rīvzs atklāja, ka zem faraona Eijē dekoratīvajiem ovāliem, attēlotas Nefertiti un Tutanhamona dekoratīvie ovāli.

Intervijā britu laikrakstam "Guardian" Rīvzs sacīja, ka "vērīga Eijē ovālu analīze atklāj skaidras agrākā vārda - Tutanhamona - pēdas. Savā sākotnējā versijā šī aina attēloja Tutanhamonu, kurš veic bēru rituālu kapeņu sākotnējai saimniecei, viņa tiešajai priekštecei... Nefertiti."

Tutanhamons nomira pēkšņi, un viņam nebija laika ierīkot atsevišķu kapavietu. Tādā gadījumā viņu varēja apglabāt jau gatavās Nefertiti kapenēs, vienkārši pievienojot tai vienu istabu un nedaudz pielabojot freskas pie sienām.

Lai gan apbedīšanas kameras sienu analīze pagaidām nesniedz apstiprinājumu šai teorijai, nav izslēgts, ka tuvākajā laikā tiks atklāts pēdējais Valdnieku ielejas noslēpums.