Navaļnijs: "Viss par mūsu cietumu sistēmas šausmām ir patiesība. Bet realitāte ir vēl sliktāka"
Krievijā cietumā ieslodzītais opozicionārs Aleksejs Navaļnijs savā "Twitter" kontā ievietojis tekstu par pēdējā laikā izolatorā piedzīvoto. Publicējam politiķa stāstu.
Divu cietuma gadu laikā mans vienīgais patiesi oriģinālais stāsts ir par psihi. Viss pārējais ir daudzkārt aprakstīts.
Kas ir soda izolators, kur es bez izņēmuma sēžu? Tas ir šaurs gaitenis ar kamerām abās pusēs. Metāla durvis skaņu tikpat kā neaiztur, bet virs durvīm ir ventilācijas lūkas, tāpēc divi cilvēki, kas sēž kamerās iepretim, var sarunāties, pat nepaceļot balsi.
Tieši šī iemesla dēļ kamerā iepretim manējai nekad neviena nav bijis. Es tur esmu viens un pa visu laiku nevienu citu trako neesmu redzējis (nu izņemot kameras biedru traktoristu, protams).
Un tad, apmēram pirms mēneša, kamerā pretī tika iemitināts trakais. Sākumā domāju, ka viņš simulē. Ļoti aktīvs.
Pasakiet bērnam: tēlo trako. Lūk, viņš to apmēram arī attēlos. Brēcieni, rūcieni, sitieni, riešana, strīds pašam ar sevi trīs dažādās balsīs. Tikai manam psiham vēl 70% vārdu ir necenzēti.
Tīklā ir daudz video par tiem, kuri uzskata, ka viņos iemitinājušies dēmoni un velni. Lūk, ļoti līdzīgi - periodiski ieslēdzas rūcošs, trīskāršs brēciens (mans mīļākais no trim viņa tēliem) un neizslēdzas stundām ilgi.
Tāpēc arī pārstāju domāt, ka viņš ir simulants - nevar normāls cilvēks mēneša laikā katru dienu aurot pa 14 stundām dienā un pa 3 stundām naktī. Un, kad es saku “bļaut”, es domāju tādu kliedzienu, no kura brēcējam uzpūšas kakla vēnas.
Mēnesi vienkārši nofilmēju un katru pārbaudi sāku ar prasību kaut kur aizvākt trako. Naktī nav iespējams gulēt, bet dienā lasīt. Viņi kaut kā īpaši uzsver: viņš ir tāds pats notiesātais kā jūs.
Un tad atklājas skaistais: trakais sēdēja (termiņš 24 gadi, nogalināja kādu, ļoti iespējams, arī apēda) citur, un pirms mēneša viņu speciāli pārveda pie mums, un tagad nepārtraukti tur izolatorā, lai viņš, tā teikt, neļautu man garlaikoties. Esmu spiests atzīties, ka ideja darbojas: ne garlaikoties, ne normāli gulēt nesanāk.
Kā zināms, miega atņemšana ir viena no efektīvākajām spīdzināšanas metodēm. Taču, kā jau ierasts, šādās situācijās mani pārsteidz kas cits.
Viņiem taču bija plāns, saprotiet. Kāds taču to izdomāja un realizēja apgabala vai federālā līmenī - vienkārši tā zeku nepārvedīsi, ir likums par visa termiņa izciešanu vienā kolonijā.
Un tā taču bija norāde no augšas: presējiet to. Un ģenerāļi un pulkveži zemāk vadīja apspriedi: “Nu, ko tad presēsim?”
Un kāds, gribēdams izcelties, teica: “Bet mums tādā un tādā zonā ir slimnieks, viņš kliedz dienām un naktīm. Dodiet viņu Navaļnijam.
Jā, jā. Lieliska ideja, biedri virsnieki. Biedri pulkvedi, sāciet un ziņojiet par izpildi! Nebrīnīšos, ja viņi vispār no cietuma slimnīcas paņēma trako, atzina par pieskaitāmu, bet tagad tur kamerā pretī, lai viņš mani izklaidē.
Bet vēstures morāle ir vienkārša: Krievijas cietumu sistēmu pārvalda reāla ne tikai nelieši, bet patiesi slimi izvirtuļi.
Viss, ko jūs lasāt par mūsu cietumu sistēmas šausmām un fašistiskajiem noziegumiem, ir patiesība. Ar vienu labojumu: realitāte ir vēl sliktāka.
