Bijušie Afganistānas un citu karu veterāni māca mobilizētajiem, kā izdzīvot karadarbības laikā
Oktobra sākumā Krievijas, Afganistānas un speciālo kara operāciju veterānu savienība ir laidusi klajā brošūru ar nosaukumu “Dzīvoju, cīnos, uzvaru.” ar apakšvirsrakstu “Kara dzīves noteikumi.” Šīs brošūras iznākšana ir sakritusi ar Krievijā īstenoto plašo mobilizāciju, savukārt daudzi no šiem padomiem ir adresēti tieši cilvēkiem, kuri nekad armijā nav dienējuši un nezina arī visai elementāras lietas.
Lielais Tēvijas karš 2.0
Jau brošūras ievadā tiek skaidrots, ka, kaut arī politiķi Krievijas armijas darbību Ukrainā ir nosaukuši par speciālo kara operāciju un no starptautiskās likumdošanas viedokļa tas tā arī esot, tomēr konflikta dalībniekiem tas ir īsts karš ar visām no tā izrietošajām sekām.
“Pietiek tikai aplūkot valstu sarakstu, kuras ir mums izsludinājušas sankcijas un palīdz Ukrainas režīmam – Vācija, Polija, Čehija, Horvātija, Norvēģija, Dānija, Japāna, Itālija… Visas šīs valstis ir karojušas pret mums, un šodien Ukrainā tās mums atriebjas par Lielo Uzvaru. Tātad mums šis ir Lielā tēvijas kara turpinājums un mums, tāpat, kā mūsu vectēviem četrdesmit piektajā gadā ir pienākums uzvarēt.”
Tālāk tipiskā pašreizējās krievu propagandas stilā tiek dots skaidrojums, par ko notiek karošana un kas tad īsti ir Ukraina.
“Ukrainas kā valsts vispār nav, ir tikai bijušās Ukrainas PSR teritorija, ko uz laiku ir okupējusi teroristiska banda. Visa vara ir sakoncentrēta Izraēlas, ASV un Lielbritānijas pilsoņu rokās, kuri organizējuši pamatiedzīvotāju genocīdu, “neatkarības” gados samazinot viņu skaitu par 20 miljoniem.
Lai izdzīvotu, viņi kā kādreiz nēģeri ASV par grašiem strādā Eiropas plantācijās. Šo karu ASV un Eiropa grib turpināt līdz pēdējam ukrainim, jo viņiem nav vajadzīgi cilvēki, bet tikai šī teritorija. Tādu nākotni viņi gatavoja arī mums, tāpēc karojot par Ukrainu, mēs aizstāvam arī Krieviju un glābjam Ukrainas iedzīvotājus no ukraiņu un Rietumu politiķu uzsāktā genocīda.”
Turpinājumā tiek skaidrots, ka vēl pavisam nesen 96,7% ukraiņu patiesībā bija krievi, kuriem trīsdesmit neatkarības gados tika atņemta normāla izglītība, kultūra un dzimtā valoda un viņi tika pārvērsti mežonīgos rusofobos. Tomēr krieviskais viņos ir palicis, jo viņi ir audzināti uz vectēvu varoņdarbiem. Viņi ir labi cīnītāji, tāpat, kā mēs un kādreiz pēc denafikācijas viņi atkal kļūšot par krieviem, taču pagaidām ir ienaidnieki – viltīgi un cietsirdīgi. Tāpēc viņi ir jāsit līdz mūsu uzvarai.
Kādi tad ir izdzīvošanas padomi
Aprakstot Ukrainas armijas taktiku un stratēģiju, brošūras autori nevar noliegt, ka tehniskais un bruņojuma līmenis ir krietni augstāks, nekā krievu armijā – īpaši sakaru ziņā un individuālajos aizsardzības līdzekļos. Autori arī atzīst, ka nepārtraukta ķiveres un bruņu vestes nēsāšana kritušo un ievainoto skaitu samazina vismaz uz pusi. Jāatzīmē, ka lielākajai daļai mobilizēto šāda “greznība” nav pieejama. Kam atļauj līdzekļi, pērk bruņu vestes par saviem līdzekļiem, bet pārējiem tiek pateikts – nogaliniet pretinieku un paņemiet visu, kas viņam ir.
No praktiskajiem padomiem šeit var izlasīt kādā attālumā vienam no otra ir jāturas karavīriem pārvietošanās laikā un kā pareizi organizēt bruņutehnikas kolonnas pārvietošanos. Tāpat ir arī īsas pamācības komandieriem, kā iekarot karavīru uzticību.
Savukārt kā galvenais izdzīvošanas likums ir minēts - māksla neizcelties – tostarp arī ar jaunu formu, jo tad snaiperis tās nēsātāju var noturēt par komandieri vai specnaza kaujinieku. Formu vajagot dažas reizes iztīrīt ar asu birsti un pavārtīties pa zemi, tad arī būšot viss kārtībā.
Tāpat brošūrā ir ieteikumi, kā rīkoties pret vietējiem iedzīvotājiem – tos, kas nodarbojas ar diversijām un izlūkošanas datu vākšanu Ženēvas konvencija neaizsargājot un karadarbības rajonā viņi ir uzskatāmi par spiegiem un tāpēc iznīcināmi turpat uz vietas.
Pamācībā arī tiek dots padoms atturēties no mobilo telefonu lietošanas kaujas apstākļos jo uz nopeilēto atrašanās vietu var nokoriģēt artilērijas uguni. Tāpat vajadzētu izvairīties no fotogrāfiju izvietošanas sociālajos tīklos.
Aprakstīta arī dažādu šāviņu radītā skaņas – tā, mīna lidojot skan it kā lidojoša baloža spārnu skaņa, bet reaktīvais lādiņš trokšņo, kā šīfera loksne, kuru kāds velk pa smiltīm.
Ņemot vērā, ka ukraiņu karavīriem visai plaši ir pieejamas nakts redzamības ierīces, tad īpašs ieteikums ir uzmanīties arī naktī. Degošu cigareti ar neapbruņotu aci varot pamanīt 500 metru, bet degošu sērkociņu pat viena kilometra attālumā, tādēļ atklātā vietā labāk nesmēķēt. Visai garš apraksts veltīts padomiem, kā atpazīt snaipera darbošanos un izvairīties no trāpījuma. Tāpat ir atrodami konkrēti padomi, kā pareizi šaut no automāta, izvēlēties mērķus un pareizi apkopt ieroci.
Kā pareizi organizēt sadzīvi
Bez pamācībām, kādus apavus labāk izvēlēties, tiek doti arī padomi par lietām, kam ir jābūt karavīra mugursomā. Starp citu, apavu ziņā nekas labāks par pusgarajiem zābakiem un auduma autiem tā arī nekas neesot izdomāts.
Atrodami arī ieteikumi par to, kādus ēdienus labāk gatavot, cik daudz ūdens nēsāt līdz un ka noteikti jābūt līdzi arī nagu griežamajām knaiblītēm. Kur un kā meklēt ūdeni un kādā veidā to izfiltrēt, kādus nažus labāk lietot, un ko var izdarīt ar sapiera lāpstiņu (sākot ar ienaidnieka saciršanu un beidzot ar olas izcepšanu uz ugunskura) - arī padomi, kādā veidā iznīcināmas drēbju utis, šeit ir atrodami.
Sadzīves padomu sadaļa noslēdzas ar instrukciju, kā ir ierīkojams 5 zvaigžņu līmeņa ierakums un kā tādā ierīkot drošu tualeti. Tiesa gan no redzētā ir skaidrs, ka tualete nav krievu karavīru prioritāte, jo par to liecina pieķēzītās civiliedzīvotāju mājas.
Gūstā padoties nevajag
Ja kāds pēkšņi ir izdomājis, ka padošanās gūstā ir veids, kā sev izglābt dzīvību, tad tā esot ļoti slikta ideja. Tēvijas kara laikā bojā esot gājuši 64% gūstekņu, bet Afganistānas karā laikā, aptuveni puse. Arī ukraiņi krievu gūstekņiem sarīkojot “elles mocības”.
Zvēriskā attieksme pret gūstekņiem esot tāpēc, ka ukraiņus vada nepilnvērtības sajūta un daudzu gadsimtu bailes no krieviem un spīdzināšana viņiem esot, kā pašapliecināšanās. Mēs, lūk gūstekņus nespīdzinām. Fakti gan apliecina, ka notiek pilnīgi otrādi un krievi gūstekņus ne tikai spīdzina, bet arī masveidā nogalina.
Tomēr jāatzīmē, ka brošūra aicina karavīrus atturēties no marodierisma un cita veida noziegumiem pret mierīgajiem iedzīvotājiem.
Nobeigumā ir pieminēts Vladimira Putina skandalozais izteikums, ka “ atomkarā mēs nonāksim debesīs, bet visi pārējie vienkārši nosprāgs” savukārt pielikumā vēl ir atrodamas arī vairākas speciālās karavīru lūgsnas, arī musulmaņiem domātās.
Pēdējais secinājums: “Agri vai vēlu ukraiņi atkal kļūs par krieviem, jo viņi vienmēr tādi ir bijuši. Speciālā militārā operācija beigsies un tagadējie ukraiņu karavīri atkal būs plecu pie pleca ar krievu karavīriem, stājoties pretī Rietumiem, kuri izprovocēja šo brāļu karu.”
Ņemot vērā, cik nesagatavoti un neapmācīti Ukrainas frontē nonāk mobilizētie un kāda attieksme pret viņiem ir virsniekiem, jāšaubās vai šīs brošūras izstudēšana daudziem no viņiem izglābs dzīvības. Savukārt apgalvojumi par brālīgajām ukraiņu un krievu tautām, pēc terorisma un zvērībām astoņu mēnešu garumā, parāda, cik tālu brošūras autori ir no reālās dzīves.
