Krievija pret ukraiņiem izmanto gestapo metodes

Krievijas propagandisti izvešanas dēvē par “evakuāciju no bīstamiem rajoniem”. Krievijas Nacionālā aizsardzības pārvaldības centra priekšnieks Mihails Mizincevs pavēstījis, ka kopš “speciālās militārās operācijas” sākuma līdz 3. maijam no Ukrainas izvesti 1 092 137 cilvēki, no tiem 196 356 bērni. Viņš arī apgalvo, ka saņemts ap 2,75 miljoniem lūgumu par evakuāciju uz Krievijas okupētajiem rajoniem.

Bērnus šķir no vecākiem

Piespiedu deportāciju laikā bieži vien bērni šķirti no vecākiem, sevišķi no Mariupoles un Izjumas, tāpat ir ziņas, ka Putina režīms plāno izmaiņas likumdošanā, lai ukraiņu bērnus varētu adoptēt, kas automātiski nozīmē viņu pārkrievošanu.

Evakuācijas laikā no Azovstal rūpnīcas Mariupolē Krievijas karavīri tieši Mātes dienā atdalīja kādu sievieti un viņas četrus gadus veco meitu Alisi. Māte pārvesta uz filtrācijas nometni Doņeckas bandītu kontrolētajā teritorijā, tikai bērns sasniedza galamērķi Zaporižjā.

Tūkstošiem ukraiņu deportēti uz Krieviju, kur viņiem ierīkotas vismaz 66 nometnes, daudzas atrodas Sibīrijā un Kaukāzā, izpētījis britu laikraksts Inews. No tām 38 nometnēs atrodas 6250 cilvēku, vairāk nekā trešdaļa no nometnēm izveidotas Mariupoles iedzīvotājiem. Vidēji katrā lēģerī ieslodzīti 162 cilvēki. Ja visas šīs nometnes būs pilnas, tajās varētu atrasties aptuveni 10 800 cilvēku.

Krievijas propagandisti klāsta, ka ukraiņu bēgļi paši izvēlējušies dzīvi Tālajos Austrumos, taču patiesībā izkļūt no šā jaunlaiku gulaga ir teju neiespējami. Bēgļiem atņemti telefoni, nauda un pat dokumenti.

Okupantiem nevēlamie

Arī okupētajās teritorijās Ukrainā izveidotas filtrācijas nometnes. Krievi pirmām kārtām meklē karavīrus, pretterorisma operācijas veterānus, valsts pārvaldes darbiniekus, aktīvistus, žurnālistus, vienkārši savas valsts patriotus. Okupanti pārbauda telefonu saturu, un ieslodzījumam pietiek, ja pamana atbalstu Ukrainai, tāpat arī aizdomām par sakariem ar savu armiju vai amatpersonām.

“Kur vien Ukrainā ierodas okupanti, uzreiz sāk meklēt katru, kas strādājis vai strādājusi mūsu valsts labā, kas dienējis mūsu armijā. Meklē žurnālistus, meklē aktīvistus, sagrābj vietējās pašvaldības pārstāvjus, proti, visus, kas var cīnīties par brīvību uz mūsu zemes,” saka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.

Lai kristu krievu nežēlastībā, nav arī jābūt armijniekam. Ar savu stāstu BBC dalījies kādas Kijivas slimnīcas laborants Ņikita Gorbaņs (31), kuru nolaupīja un aizveda no dzimtā ciema. Pēc trīs nedēļām cietumā Krievijā viņam laimējās atgriezties gūstekņu apmaiņas ceļā, kaut arī bez kāju pirkstiem. Vēl daudz ļaunāk ir Ņikitas likteņa biedram Sergejam Vasiļigam (28) – viņa kājas nācās amputēt... “Viņam tā nepaveicās, kā man,” saka Ņikita.

Spīdzināja tāpat vien

Marta sākumā okupanti ieņēma Andrejevku, ciemu Kijivas rietumu pievārtē. Ņikita slēpās aukstā, drēgnā pagrabā kopā ar piecgadīgo dēlu Artjomu, sievu Nadju, tēvu Sašu un viņa sievu Svetlanu. Formāli viņš ir Ņikitas patēvs, bet viņiem jau sen ir tēva un dēla attiecības. Krievijas karavīri pārmeklēja mājas un atrada viņu atvērumu, visus vīriešus izvilka ārā un piekāva. Ciemā šāva un slepkavoja.

Gūstekņiem aizsēja acis un zem pistoles stobra aizveda uz klaju lauku spīdzināt – bez jebkāda loģiska iemesla, ja par tādu neuzskata sadistisku prieku. Ņikitam ap pirkstu savilka uzgriežņu atslēgu un grieza, līdz plīsa āda. Viņiem lika novilkt apavus, zābakus pielēja ar ūdeni un atkal pavēlēja uzaut. Tad gūstekņiem bija jāguļ ar seju uz zemes, ārā, aukstumā, trīs vai četras naktis, zem lietus.

Sākumā kājas ļoti sala, bet drīz Ņikita pārstāja tās just, tikmēr tuvumā sprāga šāviņi. “Mēs ilgi tā gulējām uz zemes, katru reizi atvadīdamies no dzīves,” atminas Ņikita. Kad krievu balsis pieklusa, Ņikita klusi pasauca tēvu – viņi sarunājās ik reizi, kad tas šķita droši.

Pārveda uz Krieviju

Galu galā viņus joprojām ar aizsietām acīm ielika kravas mašīnā, pēc tam apvienoja ar citu gūstekņu grupu, ar helikopteriem pārveda uz transportlidmašīnu, kopumā desmit līdz 12 ieslodzīto. Ēst atmeta bļodiņu putras, gabalu maizes, pāris sausiņus.

Paveicās Ņikitas un Sašas sievām un dēliņam,  kuri no pagraba pārcēlās uz plašāku patvērumu zem kaimiņu mājas. Tikmēr apkārt sprāga lādiņi, pauzēs starp apšaudēm okupanti siroja pa mājām. Tā pagāja vairāk nekā mēnesis, bailēs par dzīvību un neziņā par tuviniekiem.

Ņikita un Saša viens otru atkal ieraudzīja tikai lēģerī Krievijā, kur viņiem noņēma acu apsējus. Abi apkampās, Saša bija tieši tāpat spīdzināts ar skrūvatslēgu, viens pirksts karājās muskuļu un ādas strēmelē. Ņikitas kāju pirksti bija nomelnējuši, lauka hospitālī pārsēja, tas arī viss. Pēc piecām dienām viņu ar kravas auto pārveda uz izmeklēšanas izolatoru Nr. 1 Kurskā, kur ieslodzītos pārģērba formā, nodzina matus un pateica, ka būs pote – kā atklājās, kārtējā sišana.

Pazemoja ar rašistu dziesmām

Kad tēvu ar dēlu ieslēdza kamerā ar vēl desmit citiem, Ņikitam bija skaidrs, ka var zaudēt abas kājas: “Pirmajā naktī sapratu, ka vispār tās nevaru ne just, ne kontrolēt. Un tās sāka šausmīgi ost.” Kameras biedriem klājās vēl ļaunāk, daži vēlāk zaudēja kājas. Medicīniskā aprūpe bija minimāla – antibiotiku injekcija un pārsēju nomaiņa reizi trīs dienās. Šā mūsdienu gestapo ārsts izteicās: “Mums šeit ir labas zāles un ārstēšana, bet ne jums.”

Ieslodzītie kā vien spēja atbalstīja cits citu, daloties atmiņās par mājām, ģimeni, pat stāstot anekdotes. Tikmēr cietumsargi spieda viņus kalt no galvas un dziedāt rašistu dziesmas. “Krievijas himna un vēl viena pretīga dziesma, slavinoša Putinu. Mums to iedeva no rīta un lika iemācīties līdz pusdienām,” stāsta Ņikita.

Viņus pratināja divas trīs reizes dienā un sita, bet pēc tam uzspieda parakstīt dokumentus, ka pret viņiem labi izturējušies. Tikai no šiem papīriem gūstekņi uzzināja, kur atrodas.

Smagi ievainotie kravas kastēs

Pēc trīs nedēļām cietumā Ņikitas kājām kļuva vēl krasi sliktāk, un tad viņu un vēl trīs ieslodzītos tomēr pārveda uz slimnīcu. Ķirurgs paziņoja, ka būs jāamputē visi kāju pirksti. Apskates laikā viens pirksts atdalījās Ņikitas acu priekšā. Pēc nedēļas slimnīcā kāds krievu činavnieks pavēstīja, ka viņu un vēl dažus smagi savainotos sūtīs uz mājām, lai “mūsu vietā par jums rūpējas jūsu ģimenes”.

Uz cietumu Kurskā, kur Ņikita pēdējo reizi redzēja tēvu, viņu vairs neveda, bet ar kravas lidmašīnu nogādāja Simferopolē Krimā. No turienes smagi ievainotos veda piecas stundas kravas mašīnās. Krievijas varas iestādes pirms apmaiņas Ukrainas pusei paziņoja, ka nav lieku medicīniskās palīdzības auto. Apmaiņas vietā krievi gūstekņus nolika uz nestuvēm un atstāja uz šosejas, lai savāc ukraiņu karavīri.

Sieva ar dēlu drošībā Beļģijā

Ņikita noticēja, ka atkal ir dzimtenē, kad karavīrs paskatījās viņam acīs un ukrainiski pateica: “Ar atgriešanos, draugs.” “Es biju aizkustināts līdz asarām.”

Viņš nezināja neko ne par ģimeni, ne vispār, kas pēdējā mēneša laikā noticis Ukrainā. Kad Ņikita sazvanīja sievu Nadju ar dēlu, atklājās, ka viņi ir drošībā Beļģijā. Runāt bija neiespējami, piecas minūtes viņi vienkārši raudāja. Par Sašas likteni nav nekādu ziņu. “Gaidīsim un cerēsim,” teic viņa māte.

Kijivas 5. slimnīcā kolēģi Ņikitu sagaidīja kā varoni, ievietoja atsevišķā palātā ar plašu skatu uz priežu silu, apmeklēja galvenais ārsts un galvenais ķirurgs, arī viņi apraudājās, uzzinot, ka viņš ir izdzīvojis. Divus kolēģus, laulātu pāri, nesen kopā ar bērniem bija nogalinājis krievu šāviņš. Ņikitam jāmācās staigāt, bet visvairāk gribas nokļūt pie sievas ar dēlu.

Skolas vietā izveidots cietums

Tikmēr simtiem citu ukraiņu vīriešu ieslodzīti filtrācijas nometnēs. Mariupoles un tās apkārtnes iedzīvotājiem tāda kopš marta ierīkota skolā Bezimennoje ciemā, kur notiekošo izdevies nofilmēt. Tikai no trim ciematiem vien izvests ap 2000 cilvēku.

Gūstekņi guļ uz grīdas, galdiem vai no krēsliem veido guļvietas ar to, kas gadās pa rokai. Uz apmēram 350 cilvēku atvēlēta viena izlietne, tualete ir ārā, apstākļi ir pilnīgi antisanitāri. Nekādu medicīnisko palīdzību okupanti nesniedz, kad kādam vīrietim kļuva slikti, viņu pameta nomirt.

Smagi slimos un arī invalīdus tur atsevišķā telpā, pārējos bruņotas apsardzes uzraudzībā ved novākt drupas. Ir risks, ka okupanti varētu viņus piespiedu kārtā mobilizēt lielgabalgaļai.

Ukrainas premjerministra vietniece Irina Vereščuka intervijā BBC norāda, ka krievi mēģina apmainīt pret saviem gūstā kritušajiem karavīriem ķīlniekos saņemtos civiliedzīvotājus, ko aizliedz Ženēvas konvencija. “Tāpēc viņi arī sagrāba visus šos ķīlniekus – mierīgos iedzīvotājus, sievietes, vietējo padomju darbiniekus, lai censtos viņus izmantot. Mēs zinām, ka tur ir vairāki tūkstoši ķīlnieku, tajā skaitā gandrīz 500 sieviešu. Mēs zinām, ka viņi atrodas Kurskas, Brjanskas, Rjazaņas, Rostovas cietumos un izmeklēšanas izolatoros,” atklāj Vereščuka.