VIDEO: ukraiņu žurnālisti noved līdz asarām krievu desantnieku, kurš mēnesi sirojis Bučas apkārtnē
Ukraiņu žurnālisti “YouTube” ievietojuši video-interviju ar vienu no krievu okupantiem, kurš kopā ar dienesta biedriem aptuveni mēnesi uzturējies Bučas apkārtnē – Kijevas pievārtē, kur iedzīvotājus iebrucēji nežēlīgi spīdzinājuši, izvarojuši un nonāvējuši. Neskatoties uz emocijām, intervijas laikā žurnālistiem pāri gūstekņa lūpām tā arī neizdodas izvilkt pilnvērtīgu atvainošanos vai kaut nožēlas apliecinājumu.
Video savā “YouTube” kanālā ievietojis ukraiņu žurnālists Volodimirs Zolkins, kurš arī iepriekš intervējis ievērojamu daļu gūstā saņemto Krievijas armijas karavīru.
Šī intervija gan ir īpaša – tajā tiek iztaujāts Krievijas Federācijas Bruņoto spēku elitārās 76. gvardes gaisa desanta divīzijas karavīrs, seržants Romāns Belousovs.
Konkrētā divīzija ir dislocēta Pleskavas apgabalā, vien kādus 60 kilometrus no Latvijas robežas, un šeit plašāk pazīstama kā “Pleskavas divīzija”.
To nereti izmanto kā Krievijas radītā militārā apdraudējuma simbolu, ņemot vērā divīzijas atrašanās vietu.
Zelenskis apmeklējis okupantu zvērību skarto Buču
No Krievijas okupantiem atbrīvotajā Kijivas apgabala Bučā apglabāti 330 līdz 340 Krievijas karaspēka nogalinātie civilisti, vēsta tīmekļa izdevums "Ukrainska pravda", ...
Teju 21 minūti ilgušajā sarunā gūsteknis acīmredzami cenšas pateikt pēc iespējas mazāk, radot iespaidu, ka viņš īsti neko nav sapratis par tā dēvēto “specoperāciju” Ukrainā (tā karu dēvē Krievija).
Astoņus gadus dienējušais desantnieks norāda, ka uz Ukrainu devies caur Baltkrieviju. Par to, ka šķērsojis valsti, ar kuru Krievija faktiski bija uzsākusi karu, Belousovs uzzinājis īsi pēc 24. februāra.
Tālāk intervijā seko stāsts par teju mēnesi, kuru Belousovs kopā ar dienesta biedriem pavadījis Bučā, taču tam ukraiņu žurnālisti līdz galam gan nenotic.
Noliedz, ka sirojis un slepkavojis Bučā
Belousovs norāda, ka 27. februārī viņš kopā ar vienību devies Bučas virzienā, kur viņiem “kārtīgi sadevuši”.
Žurnālists tad sāk norādīt, ka Bučā pēc ukraiņu trieciena un sekojošiem zaudējumiem krievu karavīri droši vien atradušies afekta stāvoklī.
Taču gūsteknis cenšas taisnoties, ka dusmu par notikušo neesot bijis, jo “neesot bijusi tāda situācija”.
“Mēs kādi 30 no turienes izgājām,” par pārpalikumiem no savas vienības stāsta krievu karavīrs.
Turpmāk saruna ievirzās par zvērībām, kuras krievu okupanti pastrādājuši Kijivas pievārtē, tostarp Bučā, taču konkrētais gūsteknis kategoriski noliedz, ka viņš pats vai kādi viņa biedri būtu vērsušies pret civiliedzīvotājiem dusmās par neveiksmīgo ofensīvu.
Pēc Bučas pilsētas atbrīvošanas no Krievijas karaspēka uz ielām atklājas okupantu kara noziegumi [Brīdinām - nepatīkami skati!]
No Krievijas spēkiem atbrīvotās Kijivas apgabala Bučas pilsētas ielās visur guļ līķi, cilvēki nogalināti ar šāvienu pakausī, lai gan daudzi ...
“Es nevienu nenogalināju. Mēs tur [Bučā] iegājām, mūs tad samizoja un mēs izgājām, iekšā vairs negājām,” video atkārtoti norāda Belousovs.
Viņš tikai atklāj, ka visu Bučas apkārtnē pavadīto laiku periodiski ir kontaktējies ar vietējiem. Abpusēji esot valdījusi neitrāla attieksme.
“Ar ko jūs atšķiraties no nacistiem?”
Žurnālistiem Belousovs gan atzīst, ka, tā kā no vadības nav sekojis konkrēts uzdevums, viņš un viņa dienesta biedri apmetušies kādā tukšā privātīpašumā un izmantojuši to savām vajadzībām.
Pēcāk intervētāji mēģina no gūstekņa izvilkt iespaidus, kādi radušies pēc tam, kad pa TV parādīti izvaroti un nonāvēti Kijivas tuvumā dzīvojošie, taču krievu karavīrs uz šiem jautājumiem atbild, demonstrējot pasivitāti un apjukumu.
Žurnālisti tad norāda, ka Belousova apgalvojumiem – ka viņš ar savu vienību 30 dienas nostāvējis blakus Bučai un nav nevienam neko nodarījis – ņemot vērā pēc okupantu aiziešanas konstatētos skatus, ir teju vai neiespējami noticēt.
Uz to astoņus gadus nodienējušais desantnieks vien parausta plecus, sakot: “Varat man ticēt, varat neticēt.”
Belousovam tiek arī prasīts, vai viņš neuzskata, ka ierašanās ar ieročiem svešā valstī un sveša īpašuma piesavināšanās ir agresija pret civiliedzīvotājiem.
Gūsteknis uz to atkārtoti minstinās, beigās gan piebilstot, ka “tas gan jau nav pareizi”.
Uz žurnālista jautājumu “ar ko jūsu [krievu] armija atšķiras no nacistiem?” viņš tā arī nespēja sniegt atbildi.
Militārā slimnīca Zaporižjā, kur atgūstas ievainotie ukraiņu karavīri
Apraudas, izdzirdot sievas balsi
Sarunas gaitā žurnālistiem tā arī neizdodas izdabūt no gūstekņa atzīšanos, ka viņš faktiski ir bijis daļa no Krievijas armijas pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainas ziemeļos.
Kādā brīdī Belousovs vien piebilst: “Kad cilvēki un mani dienesta biedri iet bojā, tas ir slikti. Tas pat ir vēl vairāk nekā slikti – tas ir nepieļaujami. Ko es vēl varu pateikt?”
Žurnālists uz to atbild: “Nu nezinu, kaut ko no sevis, no savas sirds?”
Uz šādu ieteikumu atbilde no gūstekņa neseko. Kādā brīdī intervētājs mēģina izspiest no sagūstītā krievu militārista vismaz ieteikumu saviem dienesta biedriem Krievijā nepakļauties pavēlei un nedoties uz Ukrainu.
Arī tas neizdodas, Belousovam sakot: “Nu, kā es varu runāt, atbildēt citu cilvēku vietā?”
Taču sagūstītā karavīra emocionālās izpausmes mainās, kad žurnālisti ar gūstekņa atļauju piezvana viņa sievai.
Dzirdot dzīvesbiedri, kura raud par notikušo, apraudas arī pats Belousovs, atkārtoti skaidrojot sievai, ka viņam viss esot kārtībā.
