"Mēs nekad viņiem nepiedosim!" Ungārijas pierobežā satiktie ukraiņi par bailēm, sagrautiem sapņiem un ticību uzvarai

"Braucam uz Itāliju. Pagaidīsim tur pāris nedēļas, gaidīsim ziņas. Nezinām, cik ilgi būs jāpaliek. Tikai gaidīsim ziņas," norāda 17 gadus vecais Oskars Kobels no Čortkivas, kurš kopā ar mammu Oksanu pametis Ukrainu vietējā bērnunama autobusā, kurā bijušas vēl dažas brīvas vietas.

Atceroties pirmo kara dienu, viņš atzīst, ka bijis liels šoks uzzināt, ka sācies īsts karš. "Kad pamodos, mamma teica – tu neiesi uz skolu. Ir sācies karš. Tas man bija liels šoks."

Stāstot, ka mājās palicis tēvs ar kaķi, jaunietim acīs sariešas asaras. Tēvs esot tajā vecuma grupā, kad valsti pamest aizliegts.

Savukārt Tatjana Ciganoka kopā ar savu 11 gadus veco dēlu Fedju un diviem draugu bērniem - 10 gadus veco Artjomu un 17 gadus veco Poļinu - ieradusies no Zaporižjas.

Poļinas un Artjoma vecāki palika Ukrainā karot. Tatjana bērnus tālāk vedīs uz Budapeštu, kur viņus savāks sievietes māsa, kas tālāk vedīs uz Briseli, bet pati Tatjana dosies atpakaļ cīnīties. 

"Man ir bail, un es saprotu, ka, iespējams, nekad vairs neredzēšu savu dēlu. Bet es atgriezīšos, jo es domāju, ka tas ir nepieciešams. Man ir jāpaliek savā pilsētā un jāaizstāv manas mājas, draugi, visi cilvēki," norāda Tatjana.

"Mēs nekad viņiem nepiedosim. Mēs nekad nepiedosim un neaizmirsīsim. Varbūt mēs ar viņiem komunicēsim, bet tas vienmēr dzīvos mūsu sirdīs – aizvainojums, sāpes. Mēs nekad to neaizmirsīsim," saka 17 gadus vecā Poļina.

Uzreiz pēc tam meitene stāsta, ka līdz karam bija vingrotāja. Nākotnē gribēja kļūt par treneri. Mazais brālis savukārt nodarbojās ar paukošanos. Bet Tatjanas dēls attīstīja muzikālo talantu – dziedāja un rakstīja mūziku. Kas būs tālāk – neviens nezina, bet visi atzīst, ka šobrīd cauri grūtībām palīdz tikt humors un spēles.

Krievija 24.februāra rītā sāka iebrukumu Ukrainā. ANO ziņo, ka Ukrainā ir gājuši bojā vismaz 570 civiliedzīvotāji, tostarp vismaz 85 bērni, bet šis skaitlis aug.