Ilvess: Putinam jāizrāda tieši tāda cieņa, kādu pelnījis despots ar kodolieroci

- Savā runā Putins, šķiet, pirmo reizi visai konkrēti pieprasīja apturēt NATO paplašināšanos. Ko jūs padomājāt par šo Putina runu?

- Neko īpašu nepadomāju. Starp citu, tāpat kā daudzi mani kolēģi no Baltijas un Centrāleiropas. Mēs dzirdējām to, kas jau ilgu laiku bija izskanējis no Krievijas, vienkārši zemākā politiskā līmenī.

Bet Rietumeiropieši un amerikāņi bija šokēti. Atceros, es sēdēju zālē blakus toreizējam senatoram Džonam Makeinam. Viņš bija apstulbis. Šī atšķirība Maskavas politikas vērtējumos starp tiem, kuri dzīvo tuvāk austrumiem un rietumiem no Oderas upes, joprojām saglabājas.

- 2008. gada martā NATO samitā Bukarestē, kur Putins arī bija viesis, alianse atteicās Ukrainai un Gruzijai piešķirt "Membership action plan" - rīcības plānu, lai sagatavotos dalībai, Francijas un Vācijas iebildumu dēļ. Ko jūs atceraties no šīs dienas notikumiem?

- Vispirms to, ko Putins teica prezidentam Bušam: "Ukraina nav valsts". Uz Bušu tas atstāja spēcīgu iespaidu. Viņš izstāstīja visu par šo sarunu. Bet lēmums neatvērt ceļu uz Ukrainas un Gruzijas dalību tika pieņemts vienkārši - Angela Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī teica "Nē".

Atceros, ka nelaiķa Polijas prezidents Lehs Kačiņskis burtiski eksplodēja un ar vācu delegāciju strīdējās. Pēc tam izstrādāja zināmu kompromisu - solīja iestāšanos, bet nenozīmēja konkrētus termiņus. Šis risinājums deva Putinam zaļo gaismu attiecībā uz Gruziju un Ukrainu.

- Daži eksperti un politiķi uzskata, ka solījums pieņemt Ukrainu un Gruziju NATO bez konkrēta termiņa bija vēl lielāka kļūda nekā tad, ja viņi vienkārši atteiktos. Un tas joprojām stimulē Maskavas aizdomīgumu. 

- 2008. gadā Putins bija pie varas astoņus gadus. Ja mēs būtu zinājuši, ka viņš paliks Kremlī līdz 2022. gadam un pat līdz 2030. gadam, varbūt mēs būtu sacījuši gruzīniem un ukraiņiem, ka tos pieņemam. 

- Ja runājam par šodienas krīzi, tad, no jūsu viedokļa, ko darīs Putins?

- Domāju, ka viņš pats vēl nav izlēmis. Tas var būt vērienīgs šantāžas mēģinājums, psiholoģiskais karš. Ja mēs iziesim no šīs situācijas bez īsta kara, uz ko es ļoti ceru, tad vienalga esmu pārliecināts, ka atradīsies kāds, kurš satiksies ar Putinu un būs kā Čemberlens: "Es atvedu mūsu paaudzei mieru."

- Jūs domājat Vāciju un Franciju?

- Es nedomāju nevienu konkrēti. Mums vienkārši ir daudz piemēru politikā, kuri stājas amatā ar pārliecību, ka tieši viņi zina, ko vēlas Putins. 

- Vai jums neliekas, ka Putins jau ir guvis panākumus? Jo viņa rīcība ir pierādījusi, ka NATO šodien nav vienotības. Alianse ir sašķelta. No vienas puses, ASV, Lielbritānija, Centrāleiropas un Baltijas valstis, bet no otras puses...

-... gan Nīderlande, gan Dānija, gan Spānija, kas nosūtīja kaujas kuģus uz Melno jūru, un pat Francija, kas nosūtīja lidmašīnas uz Rumāniju.

Godīgi sakot, es tieši esmu pārsteigts par NATO solidaritāti. Ir tikai viena valsts, kuras pozīcija joprojām nav skaidra – Vācija. 

- Putina galvenais ierocis ir neprognozējamība. Vai tā vēl ilgi viņam kalpos?

- Ilgi. Krievijai ir otrs kodolieroču arsenāls pasaulē. Ar to jārēķinās. Bet, no otras puses, Putinam ir problēma. Viņš iztērēja lielu politisko kapitālu, lai izspiestu kaut ko būtisku no pašreizējās situācijas.

Ja tas viņam neizdosies, viņš izskatīsies muļķīgi. Ne tikai Rietumu acīs, bet arī Krievijā. Jā, viņš kontrolē lielāko daļu Krievijas mediju, bet virtuvēs cilvēki smiesies.

Šajā situācijā Rietumu kļūda būtu, tā teikt, glābt viņa seju un sargāt viņa reputāciju. Putinam ir jāizrāda tieši tā cieņa, ko ir pelnījis despots ar kodolieročiem. Bet ne vairāk.