Ko sagaidīt no jaunā Vācijas kanclera Olafa Šolca?

Vēl 2020. gada augustā, kad sociāldemokrāti pirmo reizi piedāvāja Šolca kandidatūru, neviens tam nebūtu ticējis, jo viņš tikai gadu iepriekš bija cietis sakāvi cīņā par SPD priekšsēdētāja amatu, kas bija skaidrojams ne tikai ar partijas nepārprotamo vēlmi tās vadībā redzēt kreisā spārna pārstāvi, bet arī ar faktu, ka intravertajam pragmatiķim tā arī nekad nav izdevies iekarot ierindas sociāldemokrātu simpātijas.

Tomēr Šolcs, kurš 2018. gadā kļuva par finanšu ministru un vicekancleru pēdējā Merkeles valdībā, daudziem partijā šķita vienīgais politiskais smagsvars, kas varētu būt piemērots valdības vadītāja amatam. 2020.gadā, kad Šolcs kļuva par kandidātu uz kanclera krēslu, SPD, kas tobrīd bija Merkeles pārstāvēto konservatīvo jaunākais partneris tā dēvētajā lielajā koalīcijā, aptaujās pamatīgi un šķietami pat bezcerīgi atpalika no kristīgajiem demokrātiem (CDU) un to Bavārijas māsaspartijas Kristīgi sociālās savienības (CSU).

Tāpēc mēnešiem ilgi Šolcam nācās paciest nievas, jo daudziem bija grūti noticēt viņa apgalvojumiem, ka vēlēšanās viņš uzvarēs un kļūs par nākamo Vācijas kancleru. Taču stoicisms, ar kādu viņš, saglabājot pilnīgu mieru, izvērsa savu kampaņu, šķiet, kļuva par pamatu Šolca veiksmei. Turklāt atšķirībā no saviem sāncenšiem SPD kandidāts pamanījās izvairīties no pazemojošām kļūdām, kādas kampaņas laikā pieļāva viņa sāncenši, un ar lozungu "Šolcs to nokārtos" viņš spēja izpelnīties klusa darbarūķa reputāciju.

Ierasti nesatricināms

Šolcs dzimis 1958. gadā Osnabrikā Vācijas rietumos, taču tagad viņš jau vairākus gadus dzīvo Potsdamā kopā ar sievu Britu Ernstu, kas ieņem Brandenburgas federālās zemes izglītības ministra amatu.

9.Federatīvās Republikas kanclers demonstrē nezūdošu pašpārliecinātību. Savā desmitgadēm ilgajā politiskajā karjerā viņš piedzīvojis daudzas neveiksmes, taču neviena no tām nav spējusi ilgtermiņā novirzīt nākamo kancleru no iesāktā kursa. Sakāvi uztvert bez žēlabām, piecelties un mierīgi turpināt iesākto un nekad neizrādīt šaubas par savu rīcību - tādas, šķiet, ir Šolca darbības vadlīnijas.

Pat parlamentārās izmeklēšanas komisija tā dēvētajā "Cum-Ex" nodokļu krāpniecības lietā un "Wirecard" skandāls nespēja Šolcam nodarīt vērā ņemamu kaitējumu. Lai gan, daudzuprāt, komisijas noklaušināšanas laikā Šolcs neatstāja labu iespaidu, pastāvīgi apgalvojot, ka viņš neko neatceras, sekojošā publiskā kritika konkrētības trūkuma rezultātā izčākstēja.

Konsekventā karjera

Šolca ceļš pa politiskās karjeras kāpnēm, kas sākās vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad viņš iestājās SPD jaunatnes organizācijā, bijis neatlaidīgs un pacietīgs, un šajā laikā viņš ievērojami mainījies. Astoņdesmitajos, būdams jau SPD jaunatnes organizācijas priekšsēdētāja vietnieks, Šolcs kļuva pazīstams kā radikāls sociālists, kas aicināja "pārvarēt kapitālistisko ekonomiku". Viņa "pārlieku kreisie" uzskati tolaik liedza Šolcam kļūt par partijas jaunatnes organizācijas līderi. Taču, strādādams par darba tiesību advokātu paša advokātu firmā Hamburgā, viņš daudz ko uzzināja par to, kā patiesībā darbojas uzņēmumi un neatkarīgā uzņēmējdarbība.

Pievēršanās mērenākiem uzskatiem un atteikšanās no mūžam izspūrušajiem garajiem matiem ļāva Šolcam 1998.gadā iekļūt Bundestāgā, un drīz vien viņš kļuva pazīstams kā SPD viskonservatīvākā spārna pārstāvis, turklāt ne tikai ekonomiskās politikas ziņā.

2001. gadā, ieņemot Hamburgas reģionālās valdības iekšlietu ministra amatu, viņš, piemēram, īstenoja stingru kursu narkotiku tirdzniecības apkarošanā un ļāva policijai pierādījumu saglabāšanas nolūkā izraisīt narkokurjeriem piespiedu kārtā vemšanu. Savukārt, būdams SPD ģenerālsekretārs, viņš palīdzēja "izdabūt cauri" toreizējā kanclera Gerharda Šrēdera pretrunīgi vērtēto darba tirgus reformu "Agenda 2010", lai gan pret to iebilda daudzi kreisi noskaņotie partijas biedri.

Savas tehnokrātiskās runas manieres dēļ jaunais kanclers, kas, izsakoties turklāt bieži mēdz atkārtoties, savulaik izpelnījies palamu "Šolcomāts". Pats Šolcs, kuru ietekmīgais žurnāls "Der Spiegel" raksturojis kā "garlaicības iemiesojumu politikā", vēlāk taisnojoties apgalvojis, ka viņam "vienkārši jābūt pārliecinošam" un "jādemonstrē zināma apņēmība". Savukārt intervijā žurnālam "Bunte" nākamais kanclers izteicies, ka viņš "vienmēr uzdevis vienus un tos pašus jautājumus un vienmēr sniedzis vienas un tās pašas atbildes". Tajā pašā laikā politiķis piebildis, ka viņš smejoties "daudz biežāk, nekā ļaudis domā".

Taču tā ir tikai daļa no patiesības. Šolcs vienkārši nav no tiem cilvēkiem, kas izrāda savas emocijas, un viņu būtu grūti nosaukt par ekstravertu. Viņš vienmēr demonstrē pilnīgu paškontroli un pat vislielākā aizkustinājuma brīžos nākamais kanclers izturējies kā britu virssulainis. Ļaudis, kas viņu labi pazīst un ilgstoši ar viņu kopā strādājuši, apgalvo, ka Šolcs nekad to klātbūtnē nav pacēlis balsi, nemaz nerunājot par dusmu izrādīšanu. Gadījumos, kad kaut kas viņu aizkaitinājis, lielākais, ko Šolcs atļaujas, ir svara pārnešana no vienas kājas uz otru, kamēr viņa ausis nosarkst. Pēdējo reizi to varēja novērot televīzijas priekšvēlēšanu debašu tiešraides laikā, kad Šolcs tika pakļauts, viņaprāt, nepamatotam uzbrukumam no konservatīvā sāncenša Armīna Lašeta puses.

Šolcs sen ticis uzskatīts par SPD viskonservatīvāko aprindu pārstāvi, un tāpēc pašreizējās kreisi noskaņotās partijas vadības - līdzpriekšsēdētāju Saskijas Eskenas un Norberta Valtera-Borjāna - lēmums izvirzīt viņu par SPD kandidātu uz kanclera amatu bija jo pārsteidzošāks. Galu galā partija arī apstiprināja viņa kandidatūru, lai gan nesen bija to noraidījusi kā savu iespējamo līderi.

Kad viņš tika izraudzīts par kandidātu uz valdības vadītāja krēslu, Šolcs paziņoja, ka viņa sadarbība ar partijas vadību vienmēr bijusi cieša un harmoniska. "Mēs patiesībā sākām sadarboties viens ar otru uzreiz pēc SPD līdzpriekšsēdētāju ievēlēšanas, un no tā izauga ļoti cieša uzticība, līdz kādā brīdī jutu, ka viņi abi izvirzīs mani, un tie abi jau visai agri saprata, ka viņiem jāizvirza mani," tolaik izteicās topošais kanclers.

Tomēr Šolcs izrāda centienus mainīt savu līdzšinējo uzvedību, labi apzinoties, ka viņam tagad jāspēj uzrunāt visu vācu sabiedrību. Nedēļu pirms Bundestāga vēlēšanām nākamais kanclers vienā no populārākajiem televīzijas raidījumiem uzstājās ar kvēlu aicinājumu potēties pret Covid-19. Viņa uzstāšanās izsauca diezgan aktīvu reakciju sociālajos medijos, lietotājiem atzīstot, ka šoreiz Šolcs tiem licies daudz dzīvāks un pieejamāks, nekā ierasts.

Covid-19 un ārpolitika

Kopš 2007. gada Šolcs gandrīz nepārtraukti ieņēmis kādu amatu valdībā. Vispirms viņš bija nodarbinātības ministrs, bet pēc tam kļuva par Hamburgas mēru. 2018. gadā viņš atgriezās Berlīnē, lai sēstos finanšu ministra krēslā, ieņemot arī vicekanclera amatu. Tiek apgalvots, ka jau kopš pēdējās amatu maiņas Šolcs sācis mest aci uz kanclera krēslu, arī politiķa tēvs sarunā ar laikrakstu "Bild" apgalvojis, ka nākamais politiķis vēl 12 gadu vecumā esot paziņojis, ka kļūšot par kancleru.

Ieņemot nodarbinātības ministra amatu, Šolcs finanšu krīzes laikā palīdzēja novērst masveida atlaišanas, pārliecinot uzņēmumus saīsināt darbalaiku, kamēr valsts uzņemas subsidēt esošo darba algu saglabāšanu, un šī metode tika izmantota arī Covid-19 pandēmijas laikā.

Sākoties Covid-19 pandēmijai, sāka augt arī Šolca ietekme. Esot finanšu ministra amatā, viņš bija atbildīgs par miljardiem eiro lielo atbalstu uzņēmumiem, kas bija cietuši no karantīnas pasākumiem, un politiķis mācēja to izmantot, lai atkal un atkal atgrieztos mediju uzmanības lokā. "Mēs izmantosim bazuku, lai izdarītu visu nepieciešamo," izziņojot vērienīgos atbalsta pasākumus, 2020. gada sākumā solīja SPD politiķis.

Tikmēr ārpolitikas laukā Šolcs sola ievērot pēctecību. Viņa vadītās valdības darbs būšot vērsts uz tādas "spēcīgas, suverēnas Eiropas" izveidi, kas "runās vienā balsī", jo pretējā gadījumā "mums nebūs ietekmes". Pasaules iedzīvotāju skaitam tuvojoties 10 miljardiem, augs arī lielvaru skaits un līdzās Ķīnai, ASV un Krievijai parādīsies citas lielvaras, tostarp arī starp Āzijas valstīm, norādījis jaunais Vācijas valdības vadītājs. Vienlaikus Šolcs uzskata, ka viens no Vācijas ārpolitikas pamatprincipiem ir sadarbība ar ASV un dalība NATO.

Šolcs atkal un atkal ir uzsvēris, ka Vācija finansiāli ir spējīga tikt galā ar pandēmiju. Līdz 2022.gada beigām Vācija papildu parāds būs sasniedzis 400 miljardus eiro, taču tautsaimniecības izaugsme ļaus valstij tikt galā ar šo slogu, priekšvēlēšanu kampaņas laikā solīja Šolcs. "Nevienam par to nav jāuztraucas, mēs to vienreiz jau paveicām pēc iepriekšējās krīzes 2008. un 2009.gadā, un mēs paveiksim to vēlreiz tikai nepilnu 10 gadu laikā."

Taču šī gada beigās kļuvis skaidrs, ka pandēmija vēl ne tuvu nav beigusies, un jaunajai valdībai var nākties uzņemties jaunus parādus, lai atbalstītu ekonomiku. Tomēr visumā Šolcs tiek uzskatīts par fiskālo konservatoru un ir uzstājis, ka 2023.gadā jāatgriežas pie konstitūcijā noteiktās budžeta disciplīnas, kas arī ir fiksēts koalīcijas līgumā.

Tomēr līdztekus ekonomikai Šolcu sagaida ne mazums problēmu politikas laukā. Turklāt viņam nāksies savaldīt trīs stipri atšķirīgo partiju koalīciju, kādu Vācija nacionālajā līmenī pieredz pirmo reizi Federatīvās Republikas pastāvēšanas vēsturē. Lai atturētu sava kabineta locekļus no savstarpējiem ķīviņiem, Šolcam nāksies atcerēties sacīto, pārņemot tolaik daudzās frakcijās sašķeltās SPD Hamburgas nodaļas vadību: "Katram, kas no manis pieprasa vadību, tā arī tiks."

Visumā līdz šim viņam izdevies radīt iespaidu, ka viņš spēs aizstāt Merkeli kā stabilitātes uzturētājs. Viņš pat pārņēmis savas priekšteces žestu - romba veidā saliktas plaukstas. Pat pati Merkele izteikusies, ka varēs "gulēt mierīgi", savu krēslu atdodot Šolcam.

Vēsā uzņemšana

Tajā pašā laikā ierindas vācieši, šķiet, nebūt nav tik sajūsmināti, kā varētu šķist, vērojot svinīgās jaunās valdības inaugurācijas ceremonijas un klausoties tās pārstāvju optimistiskajos paziņojumos.

Saskaņā ar sabiedriskās domas pētniecības uzņēmuma "YouGov" veikto aptauju gandrīz divas trešdaļas vāciešu uzskata, ka Šolcs kanclera amatā paliks tikai vienu pilnvaru termiņu. 20% aptaujāto ir pārliecināti, ka tā dēvētā luksofora koalīcija izjuks vēl pirms nākamajām Bundestāga vēlēšanām, bet vēl 44% respondentu uzskata, ka Šolcs kanclera krēslā noturēsies visus četrus gadus, taču atkārtoti valdības vadītāja amatu neizcīnīs.

Tikai 16% vāciešu prognozē, ka Šolcs kanclera amatā paliks arī uz otro pilnvaru termiņu, bet tam, ka viņš varētu palikt valdības vadītāja krēslā tikpat ilgi kā viņa priekštece Merkele, tic vien 1,3% aptaujāto.

Lai gan jaunais kanclers solījis, ka viņa valdība īstenošot "politiku, kas atstās lielu ietekmi", tikai 22% vāciešu sagaida nopietnas pārmaiņas. Kopumā 51% respondentu uzskata, ka "luksofora koalīcija" nenesīs valstij lielas pārmaiņas, kamēr 16% nesagaida nekādas pārmaiņas vispār.

Tādējādi SPD uzvara septembrī notikušajās vēlēšanās, iespējams, ir ne tik lielā mērā Šolca veiksme, bet vairāk gan konservatīvo neveiksme, pie kā noveda viņu nespēja izraudzīties īsto līderi.

Avoti: "Deutsche Welle", AFP, DPA.