Vēstures paradokss: Austrumvācijas komunistu līderi Honekeru no linča tiesas paglābj mācītājs
Vācijā, Brandenburgas zemē, uzņem mākslas filmu ar pagaidu nosaukumu “Honekers un mācītājs”, kas vēsta par apbrīnojamu vācu garīdznieku Uvi Holmeru, kurš vārda tiešā nozīmē no linča tiesas pēc Berlīnes mūra krišanas paglāba Austrumvācijas komunistu līderi Ēriku Honekeru, viņam un viņa sievai Margotai piešķirot patvērumu savā mājā. Paradoksāli, bet pēc ateistiskās valsts režīma krišanas tās padzītais līderis vairāk nekā divus mēnešus slēpās Dieva kalpa mājās.
Un Holmers Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) līderim patvērumu piešķīra ne jau aiz simpātijām pret komunismu, bet gan kristīgās pārliecības dēļ, kura paģēr palīdzēt ikvienam grūtībās nonākušajam.
Ar čemodānu rokās uz ielas stūra: padzītais prezidents
1989. gada nogalē, pēc VDR sabrukuma un Berlīnes mūra krišanas, komunistiskā režīma līderis, Vācijas Sociālistiskās vienības partijas ģenerālsekretārs un VDR Valsts padomes priekšsēdētājs Ērihs Honekers (1912-1994) tika padzīts no valdības apartamentiem varas vīru ciematā Vandlicā, un viss viņa īpašums tika konfiscēts. Viņš ar sievu Margotu vārda tiešā nozīmē palika pliks un nabags, bez jumta virs galvas uz ielas stūra. Pie tam jau tā ar nieru vēzi smagi slimajam vīram draudēja tiesas prāva un cietumsods par cilvēktiesību pārkāpumiem.
Piemēram, 1961. gadā Honekers bija viens no galvenajiem Berlīnes mūra celtniecības organizētājiem, viņš arī deva pavēles šaut pa visiem, kuri mēģināja bēgt uz Rietumiem.
Pēc vācu tautas sacelšanās un Vācijas apvienošanās procesa sākuma, 1989. gada oktobrī, Honekeru atstādināja no visiem amatiem. Vēl apmēram pēc mēneša arestēja viņa Vandlicas kaimiņus, tomēr pašu Honekeru vājās veselības dēļ atstāja uz brīvām kājām, bet bez jumta virs galvas. 1990. gada 3. janvārī Honekers ar sievu un čemodāniem rokās jau stāvēja uz ielas stūra, visu pasaules vēju appūsts.
10. janvārī viņš nonāca slavenajā Berlīnes klīnikā “Charite” (tai pašā, kurā vēl pavisam nesen pēc saindēšanas mēģinājuma ārstējās Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļņijs). Tur Honekeram izoperēja vēža skarto nieri. Pēc iznākšanas no slimnīcas, 29. janvārī, Honekeru arestēja, bet vēl pēc dienas ar tiesas lēmumu sliktās veselības dēļ viņu no cietuma izlaida.
Pēc palīdzības vēršas pie ideoloģiskajiem pretiniekiem
1990. gada 30. janvārī nu jau bijušajam VDR režīmam tuvu stāvošais jurists Volfgangs Fogelis, kurš bija kļuvis par Honekera personīgo advokātu, vērsās pie saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem – Berlīnes-Brandenburgas zemes evaņģēliskās baznīcas, kas apvieno vācu protestantus - luterāņus un reformatorus, ar izmisīgu lūgumu piešķirt kristīgu patvērumu ar kaunu un negodu padzītajam kādreizējam valsts līderim Honekeram.
Šādu patvērumu Honekeram no 1990. gada 30. janvāra līdz 3. aprīlim savā namā arī piešķīra Lobetāles mācītājs Uve Holmers, kas Lobetālē vadīja kristīgu rehabilitācijas dziednīcu.
Patiesībā ar šo soli garīdznieks no linča tiesas un tautas dusmām izglāba Honekera dzīvību.
Laikā, kamēr Honekers bija radis patvērumu svētā vīra namā, brīvību ieguvušie vācieši alka atriebties Honekeram un pie Lobetāles mācītājmajas un baznīcas rīkoja protesta akcijas un mītiņus, pieprasot tiesāt Honekeru un uzsverot, ka savulaik tieši viņš bija tas, kurš komunistiskajā Austrumvācijā organizēja kristiešu vajāšanas.
Pēc Holmera viesmīlības izbaudīšanas Honekeru pāris aizbēga uz slēgto vēl PSRS armijas kontrolēto kara hospitāli Vācijas teritorijā, lai jau drīz vien, PSRS pirmā un pēdējā prezidenta Mihaila Gorbačova uzaicināti, ar kara lidmašīnu aizlidotu uz Krieviju. Honekers Maskavā skaitījās kā Gorbačova „personīgais viesis“. 1991. gada decembrī, jau pēc PSRS iziršanas, Honekeru pāris aizbēga uz Čīli, kur 1994. gadā bijušais VDR līderis arī nomira.
Slavenais provinces mācītājs
Tagad Vācijā tiek uzņemta mākslas filma, kurā tiks izstāstīts ne tikai Honekera, bet arī viņa “glābēja un pestītāja” Uves Holmera stāsts.
Pašlaik 92 gadus vecais Holmers savas garīdznieka gaitas pēc teoloģijas studiju beigšanas uzsāka 1948. gadā, Mēklenburgas-Priekšpomerānijas pilsētā Leusovā. Vēlāk bijis Berlīnes Falkenbergas Bībeles skolas direktors, bet 1983. gadā uzsāka kalpošanu Lobetāles draudzē.
Patvēruma piešķiršana Honekeram mācītāju padarīja slavenu visā pasaulē, pretējā gadījumā viņš Baznīcas vēsturē ieietu tikai kā viens no daudzajiem tūkstošiem ne ar ko īpašu neizcēlušamies provinces mācītājiem.
Tagad par viņu sarakstītas grāmatas, un nu arī būs uzņemta filma, arī pats mācītājs dalījies savās atmiņās, un tās uzlicis uz papīra.
Nav tā, ka pēc Vācijas atkalapvienošanās mācītāju būtu izdzinuši no “Dieva mājām”. Drīzāk gan otrādi – pēc Vācijas apvienošanās Holmers bijis gan Vācijas Evaņģēliskās alianses valdes loceklis, gan Vācijas Evaņģēlistu konferences priekšsēdētāja vietnieks.
Uve Holmers savai mazmeitai Hannai stāsta par saviem piedzīvojumiem ar Ēriku Honekeru (vācu val.):
Pēc aiziešanas pensijā un atvaļināšanas no baznīcas amatiem Holmers atgriezās savā iepriekšējā darbā un strādāja narkoloģiskajā rehabilitācijas klīnikā. Mācītājam ir arī plaša pēcnācēju saime. No pirmās sievas viņam ir desmit bērnu, bet, kad viņa pirmā laulātā draudzene nomira, Holmers apprecējās otrreiz ar kādu atraitni, kurai arī no pirmās laulības bija kupls bērnu pulciņš – pieci.
