Vai zinātne attaisnos par četru zīdaiņu nogalināšanu notiesātu māti? Pavērsiens Austrālijas sērijveida slepkavas lietā
Austrāliete Keitlina Folbiga (53) pēdējos 18 dzīves gadus ir pavadījusi ieslodzījumā par vienu no briesmīgākajiem noziegumiem, kādu vien iespējams iedomāties - viņa notiesāta par četru savu bērnu noslepkavošanu. Tomēr jauni zinātniski pierādījumi liecina, ka tā varētu nebūt patiesība, un Folbiga ir jāattaisno, raksta CNN.
Folbigu mēdz dēvēt par "briesmīgāko sieviešu kārtas sērijveida slepkavu Austrālijā", jo vēl ļaunāku sievieti par viņu esot grūti iedomāties. Tomēr nu atklājies, ka Folbiga apvainojumus un dzīvi cietumā pat varētu nebūt pelnījusi.
Jauns zinātnisks atklājums ir licis 90 zinātniekiem un ekspertiem - tostarp diviem Austrālijas Nobela prēmijas laureātiem - lūgt Jaundienvidvelsas štata gubernatoru apžēlot Folbigu un atbrīvot viņu.
Genomiskie dati rādot, ka vismaz divi no zīdaiņiem, kuru nāvē vainota Folbiga, iespējams, miruši no iepriekš neatklātas ģenētiskās mutācijas, kas izraisījusi sirds komplikācijas. Tas nozīmē, ka sieviete, iespējams, nepatiesu apsūdzību dēļ ieslodzījumā pavadījusi gandrīz 20 gadu.
Ja sieviete tiks attaisnota, gadījums ar Folbigu būs viena no traģiskākajām tieslietu sistēmā pieļautajām kļūdām Austrālijas vēsturē.
Kamēr zinātnieki joprojām pēta zīdaiņu pēkšņā nāves sindroma (ZPNS) cēloņus, Folbigas lietas atklājumi varētu palīdzēt citiem vecākiem, kuri skumst par savu zīdaiņu negaidītu aiziešanu no dzīves.
Traģiskais Keitlinas Folbigas liktenis
Jau pašā dzīves sākumā Folbigas dzīvi sagrāvusi milzu nelaime - kad viņai bija 18 mēneši, tēvs nodūra viņas māti un tika iesēdināts aiz restēm uz 15 gadiem.
Folbiga pati bijusi bērns ar uzvedības traucējumiem, kas, pēc speciālistu domām, varētu liecināt par to, ka tēvs viņu ļaunprātīgi izmantojis laikā, kad viņa vēl bijusi zīdainis.
Astoņdesmito gadu beigās Keitlina apprecējās ar diskotēkā satikto Kregu Folbigu. 21 gada vecumā viņai piedzima pirmais bērns - zēns, kuram tika dots vārds Keilebs.
Kā teikts izmeklēšanas materiālos, tai laikā sieviete uzskatījusi savu dzīvi par piepildītu - viņai bijis vīrs, māja un bērns.
Viens pēc otra nomirst mazuļi
Kad Keilebam apritēja 19 dienas, viņš nomira. Kā nāves cēlonis tika norādīts zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms, būtībā tāpēc, ka trūka citu pierādījumu.
Neilgi pēc traģiskā notikuma Folbiga atkal palika stāvoklī. 1990.gadā viņai piedzima dēls Patriks. Medicīniskajās pārbaudēs norādīts, ka mazulis piedzimis vesels. Četru mēnešu vecumā Patriks piedzīvojis neizskaidrojamu epizodi, kas medicīnā tiek saukts par acīmredzami dzīvībai bīstamu gadījumu, kā rezultātā viņam iestājušies smadzeņu bojājumi un sākušies krampji.
Pēc četriem mēnešiem Patriks nomira.
Vēlāk Folbiga dzemdējusi jau trešo bērnu - meitiņu Sāru. Sāra nomira 10 mēnešu vecumā, un arī viņas gadījumā ārsti noteica zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu.
Kad 1999. gada 1. martā 18 mēnešu vecumā nomira viņas ceturtais bērns - meita Laura - policija uzsāka izmeklēšanu.
Policiju pēc personīgās dienasgrāmatas izlasīšanas izsauc vīrs
Pēc ceturtā bērna nāves Folbigu pāra laulība izjukusi. Pēc tam, kad sieviete pametusi ģimenes mājas, viņas vīrs atradis viņas personīgo dienasgrāmatu, kurā izlasījis ierakstu, kas, pēc viņa teiktā, "izraisīja sliktu dūšu".
Viņš dienasgrāmatu nogādāja policijā 1999. gada 19. maijā.
2001. gada 19. aprīlī Folbiga tika arestēta un apsūdzēta četrās slepkavībās.
Folbigas bērnības draudzene Treisija Čepmena raksturoja sievieti kā gādīgu dzīvnieku mīļotāju, kura "patiešām bija laba māte".
Tomēr tiesas procesā 2003. gadā prokuratūra apgalvoja, ka Folbiga nosmacējusi savus bērnus. Tiesai nebija pārliecinošu pierādījumu, un tā vietā prokuratūra paļāvās uz britu pediatra Roja Mīdova teikto:
"Viena pēkšņa zīdaiņa nāve ir traģēdija, divas nāves ir aizdomīgas, bet trīs jau ir slepkavība, kamēr vien nav pierādīts pretējais."
Prokurors iespēju, ka bērni miruši dabisku iemeslu dēļ, salīdzināja ar cūkām, kas lido un sacīja, ka medicīnas vēsturē nav iespējams atrast kādu līdzīgu gadījumu.
Prokuratūra norādīja, ka Folbigas dienasgrāmata satur atzīšanos noziegumā. Vienā no ierakstiem teikts: "Es jūtos kā sliktākā māte pasaulē un baidos, ka Laura mani pametīs tāpat, kā to izdarīja Sāra. Es zinu, ka dažreiz pret viņu biju asa un ļauna, un viņa, ar nelielu palīdzību, aizgāja. Tas nedrīkst atkārtoties. Man ir kauns par sevi. Es nedrīkstu par to stāstīt savam vīram, jo viņš uztrauksies, vai var viņu atstāt ar mani."
Folbiga tiesā nekad savu vainu nav atzinusi, nav rasts arī acīmredzams slepkavību motīvs un nav atrasts neviens aculiecinieks bērnu slepkavībām.
Zvērinātie atzina viņu par vainīgu visu četru bērnu slepkavībās.
Folbigai tika piespriests 30 gadu ilgs cietumsods. Brīdī, kad Folbiga būs tiesīga uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, viņai būs 60 gadu.
Zinātnē ir rasti jauni atklājumi
Termins "zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms" tika ieviests 1969.gadā kā veids, kādā klasificēt neizskaidrojamus zīdaiņu nāves gadījumus. Līdz astoņdesmitajiem gadiem gadījumi, kas agrāk varēja tikt klasificēti kā slepkavības, tika attiecināti uz ZPNS. Līdz deviņdesmitajiem gadiem zinātnieki jau bija izstrādājuši modeli, kas parādīja, ka ZPNS var izraisīt virkne faktoru, tostarp cigarešu dūmi un mazuļa gulēšanas poza.
Tomēr pēdējās divās desmitgadēs arvien pieaug izpratne par ģenētiskajiem faktoriem un ZPNS.
Viens no pirmajiem pētījumiem tika veikts 2001. gadā, kad ASV bezpeļņas organizācijas "Mayo Clinic" bērnu kardiologs Maikls Akermans un viņa zinātnieku komanda ar ZPNS sasaistīja SCN5A gēna mutāciju.
Kopš tā laika vairāk nekā 30 dažādu gēnu ģenētiskās variācijas tiek saistītas ar ZPNS un arī gadījumiem, kad pēkšņi mirst bērni, kuri ir vecāki par vienu gadu.
Pētījumi norāda, ka līdz pat 35% ZPNS gadījumu par iemeslu var minēt ģenētiskus faktorus, lai gan vairumā gadījumu cēlonis joprojām nav skaidrs.
2015. gadā Folbigas advokāti iesniedza petīciju Jaundienvidvelsas gubernatoram, lūdzot viņu virzīt izmeklēšanu par notiesājošo spriedumu. Advokāti apgalvoja, ka kopš Folbigas apcietināšanas ir augusi izpratne par ZPNS, un tostarp arī parādījušies jauni pierādījumi ,kas "izraisa satraukumu" par tiesas spriedumu.
Folbiga bērniem varētu būt nodevusi gēnu mutāciju
Jaunas izmeklēšanas ietvaros Folbigas aizstāvju komanda vērsās pie profesores Karolas Vinesas, Austrālijas Nacionālās universitātes Personalizētās imunoloģijas centra līdzdirektores, ar lūgumu sekvencēt mirušo Folbigas bērnu genomus, lai noskaidrotu, vai pastāv kāda ģenētiska mutācija, kas varētu izraisīt ZPNS.
"Ir iespējams, ka Folbiga sevī nes ko tādu, ko varētu nodot arī bērniem" sacīja Vinesa. "Cik man zināms, šī ir pirmā lieta, kurā pieprasīts veikt visa genoma sekvencēšanu, lai rastu pierādījumus par nāves cēloni."
Izmeklēšanas laikā Vinesa un viņas komanda sekvencēja Folbigas genomu un atrada iepriekš nepamanītas variācijas CALM2 (kalmodulīns 2) gēnā, kas atbild par kalcija transportēšanu sirds šūnās un no tām.
Pētījumos ir atklāts, ka CALM2 gēnu variācijas var izraisīt sirds problēmas maziem bērniem, kas nozīmē, ka tie ir vieni no visbiežākajiem ZPNS cēloņiem.
Sekvencējot visu četru mirušo bērnu genomus, pētnieki noskaidrojuši, ka arī abām meitām bijusi tāda pati CALM2 gēnu mutācija kā viņu mātei.
Pēc tam, kad izmeklēšana bija beigusies, Vinesa un viņas komandai rakstīja tiesnesim, sakot, ka, visticamāk, meitas mirušas gēnu mutācijas dēļ. Neskatoties uz jauno atklājumu, tiesnesis Redžinalds Blančs pieņēma lēmumu neuzsākt jaunu izmeklēšanu. Pēc visu pierādījumu, tostarp dienasgrāmatas, ņemšanas vērā, Blančs sacīja, ka viņš joprojām uzskata, ka Folbiga ir nosmacējusi Sāru un Lauru.
Zinātnieki atrod vēl pārliecinošākus pierādījumus
Pagājušā gada novembrī zinātnieki publicēja vēl pārliecinošākus pierādījumus, ka Folbiga varētu būt nevainīga.
Dāņu profesora Maikla Tofta Overgārda vadībā sešu valstu ekspertu grupa noskaidroja, ka CALM2 gēnu mutācija var izraisīt slimības.
Viņi secināja, ka gēnu mutācija varētu mainīt meiteņu sirdsdarbību, padarot viņas uzņēmīgākas pret sirdsslimībām, īpaši tāpēc, ka abas meitenes pirms nāves lietojušas zāles. Sārai bijis klepus, un viņa lietojusi antibiotikas, savukārt Laura neilgi pirms nāves ārstēja elpceļu infekciju ar paracetamolu un pseidoefedrīnu.
Laurai nomirstot bijis arī sirds iekaisums. Trīs profesori norāda, ka tas bijis tik nopietns, ka būtu uzskatāms kā patiesais nāves cēlonis.
Arī abu mirušo puišu genomā atrastas mutācijas, kas varētu būt mantotas gan no mātes, gan tēva. Folbigas vīrs gan atteicies sniegt pētniekiem savu paraugu. Šo gēnu izmaiņas palielinot iespēju mirt epilepsijas lēkmju laikā. Zināms, ka viens no puisēniem - Patriks - pirms nāves piedzīvoja krampju lēkmi.
Kā norāda profesore Vinesa, nav runa par to, ka šādas mutācijas pasaulē var būt reti sastopamas, bet par to, ka ir iespējami tādi gadījumi, kā šis - kad mutāciju, iespējams, pārnēsā abi vecāki. "Kad ģenētika sāk darboties, statistiku var izmest pa logu," saka Vinesa.
Petīcija atbrīvot Folbigu no ieslodzījuma ar 90 parakstiem šī gada marta sākumā ir nodota Jaundienvidvelsas gubernatoram. Saskaņā ar Jaundienvidvelsā apkopotajiem datiem, štatā maz cilvēku ir saņēmuši apžēlošanu.
Pat ja Folbigu atbrīvos, viņas tiesiskā cīņa nebūt nebūs galā. Viņai būs jādodas uz Krimināllietu apelācijas tiesu, lai notiesātais spriedums tiktu atcelts, un, ja viņa gribēs, būs jāpieprasa kompensācija par cietumā pavadītajiem gadiem.
"Realitāte ir tāda, ka Keitlina ir zaudējusi četrus bērnus. Un viņai nav ļauts sērot tā, kā mātei vajadzētu," saka ieslodzītās draudzene Čepmena.
Ir līdzīgi gadījumi, kuros māti attaisno
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Folbiga tika notiesāta, bija britu pediatra Mīdova teiktais par "nāvju maksimumu" - trīs nāves esot slepkavība, ja vien netiek pierādīts pretējais. Šie izteikumi sākuši raisīt skepsi.
Pret divām citām sievietēm, kas tika notiesātas, pamatojoties uz "Mīdova maksimumu", apsūdzības 2003.gadā tika atceltas.
Vienā no šīm lietām apelācijas tiesnesis teica: "Ja vien mēs neesam pārliecināti par vainu, vienmēr paliek baisa iespēja, ka māte, kurai jau tā nežēlīgu rētu uzplēsusi bērna neizskaidrojamā nāve, uz mūžu nonāk cietumā, kur viņai vispār nevajadzētu būt."
Līdzīgā lietā par savu četru bērnu slepkavību no 1998.gada līdz 2003.gadam tika apsūdzēta Kerola Metija. Pierādījumu trūkuma dēļ lieta pret viņu tika izbeigta, kaut arī tās izvērtēšanā piedalījušies tie paši eksperti, kuri liecināja pret Folbigu.
Jaundienvidvelsas universitātes tiesību profesors Gerijs Edmonds uzskata, ka, ja Folbiga tiktu tiesāta dažus gadus vēlāk, iespējams, iznākums būtu pavisam citāds.
Viņš norāda, ka Austrālijas tiesu prakse un apiešanās ar pierādījumiem ir novecojusi un atpaliek no Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādas, Jaunzēlandes un Lielbritānijas. Kamēr citas jurisdikcijas pirms notiesāšanas izvērtē zinātnes ticamību, Austrālijas sistēma lēmumu atstāj zvērināto ziņā. Tā ir problēma, jo zvērinātajiem nav pietiekami daudz zināšanu, lai pieņemtu sarežģītus zinātniskus spriedumus, sacīja Edmonds.
Vecāki ar līdzīgu pieredzi varētu gūt mierinājumu
Ģenētiskās testēšanas attīstība varētu palīdzēt gūt atbildes arī citiem, kurus nomāc viņu bērnu neizskaidrojamā nāve. Profesore Vinesa domā, ka, visticamāk, tuvāko gadu laikā vairums ģimeņu, kas pieredzējušas ZPNS, sapratīs, ka pie vainas bijusi ģenētiska mutācija.
"Lielākajā daļā ģimeņu, kuras piedzīvojušas ZPNS nāves gadījumu, neviens neizvēlas sekvencēt bērna genomu," viņa sacīja, piebilstot, ka molekulārās autopsijas kļūst arvien pieprasītākas.
"Daudzas ģimenes pēc divu vai vairāku bērnu zaudējuma dzīvo bailēs un uztraucas, ka kādu dienu pie viņu durvīm klauvēs policija un uzsāks izmeklēšanu," stāsta profesore. "Tagad mēs zinām, ka tad, ja jums raksturīgs noteikts ģenētiskais stāvoklis... Tas nebūt nenotiek reti."
