Komandantstunda 24 stundas diennaktī... Kā šobrīd ir dzīvot valstī, kur noteikti vieni no striktākajiem ierobežojumiem?
Ņemot vērā lielo Covid-19 izplatību, Libānā visas diennakts laikā ir noteikta komandantstunda. Tur ļaudis kopš 14. janvāra nedrīkst pamest savas mājas, ja nav "ļoti būtisko darbinieku sarakstā".
Ja sākotnēji Libāna pilnīgo komandantstundas režīmu nolēma ieviest līdz 25. janvārim, tad tagad termiņš pagarināts par vēl divām nedēļām, jo inficēšanās skaits joprojām ir augsts, vēsta ziņu aģentūra "AFP".
Ļaudis nedrīkst pamest savas mājas, ja vien nav "ļoti būtisko darbinieku sarakstā". Savukārt, piemēram, pārtiku var iegādāties tikai ar piegādi uz mājām.
Intensīvās terapijas nodaļas ir teju pilnas. Noslodzes līmenis valstī ir 91%, bet, piemēram, Beirūtā pat - 97%.
Kopš pērnā gada februāra Libānā reģistrēti vairāk nekā 269 000 koronavīrusa gadījumu un vairāk nekā 2000 nāves gadījumu.
Plānots, ka pirmās vakcīnas Libāna saņems februārī.
Kā Beirūtā jūtas ļaudis, nedrīkstot pamest savas mājas?
Frizieris Valids Kanans (45), kuram pieder sava iestāde, BBC teic, ka ne tikai šis laiks, bet viss aizvadītais gads ir bijis gan ekonomiski, gan psiholoģiski grūts.
"Es uztraucos ne tikai naudas dēļ, bet par to, kur mēs esam. Tagad cilvēki koncentrējas uz to, ko ēst, nevis kā dzīvot. Kuram gan rūp, kā viņš izskatās vai kādi ir viņa mati? Tas ir grūti. Tagad mēs nevaram pat iziet ārā. Mana sieva strādā bankā, arī viņa nezina, vai viņai joprojām būs darbs," stāsta Kanans.
Viņš teic, ka situācija ir grūta kopumā: "Tas ir viss - ekonomikas sabrukums, bankās "iztvaikojusi" nauda, cenas palielinājušās, un tagad mēs pat nevaram iziet laukā".
Savukārt Sīrijas bēgle Mouna Sleimana (58) BBC atklāj, ka šis pēdējais karantīnas režīms ir bijis visgrūtākais.
"Ne tāpēc, ka es nevaru iet uz darbu un gūt ienākumus, bet gan tādēļ, ka visa mana ģimene inficējās ar vīrusu. Mēs iztērējām visus ietaupījumus testiem, medikamentiem un uztura bagātinātājiem, lai cīnītos ar šo slimību. Palikt mājās ir gan ekonomiski, gan psiholoģiski grūti," stāsta Sleimana.
Viņa atklāj, ka uz Beirūtu atbēgusi 2012.gadā. Libānā dzīvo kopā ar meitu, viņas vīru un bērniem.
"Es strādāju dienu no dienas, lai atbalstītu viņus, kā arī savu dēlu, kurš joprojām atrodas Alepo," teic Sīrijas bēgle.
Tikmēr Libānas universitātes lektore Roula Natoura ir pateicīga, ka darbs viņai joprojām ir, tomēr nenoliedz, ka izglītības līmenis ir pasliktinājies.
"Es neiebilstu būt mājās, bet tas atrauj no sociālās vides. Mums gan ir paveicies, ka izglītības sektors joprojām turpinās, salīdzinot ar citām nozarēm, bet izglītības līmenis ir krities. Ne visi studenti apmeklē tiešsaistes nodarbības," BBC teic lektore.
Viņa arī pauž, ka reizēm esot sajūta, ka runājot ar sevi, jo pietrūkstot šīs mijiedarbības.
