Skaidrojums: kāpēc jau vismaz 2000 gadu armēņi un azerbaidžāņi nevar sadalīt Kalnu Karabahu?
Armēņu un azerbaidžāņu konfliktam Kalnu Karabahā jau ir vismaz 2000 gadu sena vēsture. Kalnainais apvidus uz abu valstu robežas jau daudzus gadsimtus bijis strīdus objekts starp abu karstasinīgo tautu valstiskajiem veidojumiem, kas izraisījis vairākus karus un prasījis tūkstošiem dzīvību. Armēņiem Karabaha ir teju svēta zeme, kur meklējami aizmietņi nacionālajai atmodai, bet azerbaidžāņi atminas, ka tieši Karabahā kristīgie armēņi organizēja sacelšanos pret musulmaņiem – Osmaņu impēriju.
Apmēram 150 000 iedzīvotāju, pārsvarā armēņu, apdzīvotās Kalnu Karabahas vēsture ir raibu raibā un, lai to izstāstītu, nepieciešams izvētīt vairākus biezus enciklopēdiskus sējumus. Tās armenizācijas pirmsākumi meklējami ap 7. gadsimtu pirms mūsu ēras, kad šo teritoriju sāka apdzīvot armēņu ciltis. Dižās Armēnijas valsts sastāvā Kalnu Karabaha atradās līdz 380. gadam pirms mūsu ēras, kad pēc Dižas Armēnijas sabrukuma tā kļuva par Persijas Kaukāza Albānijas vasaļvalsti. Gadsimtu gaitā Karabaha bija dažādu valstisko veidojumu sastāvā, piemēram, tā nokļuva arī Irānas pakļautībā.
Kalnu Karabahas iedzīvotāju ikdiena militāro kauju laikā
Tā kā Karabahā pārsvarā dzīvoja kristīgie armēņi, musulmaņu valstis to centās islamizēt. Tā nu Karabaha kļuva par „tautu staigāšanas” teritoriju – vienā brīdī uz to pārcēlās armēņi, bet citā atkal – kristieši devās projām, lai atbrīvotu telpu tjurku tautām.
Tomēr, lai kā nu tur būtu ar tautu staigāšanu, armēņu tur bija un palika vairākums. 1740. gadā Karabaha kļuva par armēņu pretošanās Osmaņu impērijai centru. Politisko pārkārtojumu rezultātā 18. gadsimta sākumā Karabaha nokļuva Krievijas impērijas pakļāvībā un to iekļāva Jeļizavetpoļskas guberņas sastāvā, kurā vairāk nekā 85% iedzīvotāju bija azerbaidžāņi. Tā rezultātā Kalnu Karabahā, kur dominēja armēņi, sākās nacionālās atmodas kustība. Armēņi Karabahu uzskata par vienu no savas jaunākās kultūras citadelēm.
Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā uz pāris gadiem nodibinājās divas jaunas valstis - Armēnijas Demokrātiskā Republika un Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika, kuras uzreiz savā starpā sāka karu par Kalnu Karabahas atgūšanu. Karoja no 1918. līdz 1920. gadam, kad šo Aizkaukāza reģionu okupēja sarkanarmija un tur nodibināja padomju varu, PSRS sastāvā izveidojot Azerbaidžānas un Armēnijas PSR. Strīdīgajā Kalnu Karabahā izveidoja Kalnu Karabahas autonomo republiku, kuru iekļāva Azerbaidžānas PSR teritorijā, kaut arī tur pārsvarā dzīvoja armēņi.
Staļina laikā PSRS republikās represīvais režīms nemierus centās apslāpēt, kas tam arī izdevās. Tomēr nākot pie varas Hruščovam Kalnu Karabahā nemieri atsākās. Piemēram. 1960. gadā Kalnu Karabahā izvērtās masu nemieri, kuros protestēja pret Azerbaidžānas PSR vadības vēlmi Karabahu pārplūdināt ar azerbaidžāņu migrantiem.
Armēņu neapmierinātības vilnis atkal uzplaiksnīja pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, Gorbačova „perestroikas” laikā, kad masu grautiņos tika pieprasīta Karbahas pievienošana Armēnijai.
Dažas dienas pēc PSRS sabrukuma – 1991. gada septembra sākumā starp tikko jaundibinātajām Azerbaidžānas un Armēnijas valstīm sākās trīs gadus ilgs karš par Kalnu Karabahu. Viss beidzās ar to, ka Kalnu Karabaha pasludināja neatkarību un nodibināja starptautiski neatzītu republiku. Apvienoto Nāciju Organizācija Kalnu Karabahu uzskata par Azerbaidžānas sastāvdaļu, kurā gan iekļūšana no Azerbaidžānas puses nav iespējama – tikai no Armēnijas. Nu jau 30 gadus uz abu valstu robežas ik pa laikam notiek konflikti, kuri pagājušās nedēļas beigās pārauga karadarbībā.
Centieni konfliktu noregulēt mierīgiem līdzekļiem nav sekmējušies, un, protams, lielākā daļa iedzīvotāju nevēlas savu dzīvi saistīt ar Azerbaidžānu. Pēc 2005. gada tautas skaitīšanas datiem 99,74% Kalnu Karbahas iedzīvotāju jeb 137 380 bija armēņi, bet azerbaidžāņu - tikai 0,005% jeb seši cilvēki. Te, protams, jautājums, cik mēs varam uzticēties starptautiski neatzītas republikas statistikas pārvaldes datiem. Tomēr noliedzams nav tas, ka Armēnija panākusi, lai Kalnu Karabahu pamet teju visi azerbaidžāņi un tā atbalsta armēņu pārcelšanos uz Kalnu Karabahu.
Vienlaikus jāņem vērā arī ģeopolitiskās intereses. Pasaules lielvalstis vismaz pārliecinoši atklāti tagad nav nostājušās ne vienas, ne otras karojošās valsts pusē, aprobežojoties vien ar aicinājumiem konfliktu risināt „miera ceļā”. Rietumu pasaulei izdevīgi ir Azerbaidžānas kopīgi ar Turciju būvētie gāzesvadi, kas ļauj Eiropai piegādāt gāzi apejot Krieviju. Savukārt Armēnija ir uzticams Krievijas sabiedrotais, kurai Kremlis vēl pirms pāris gadiem piešķīra 200 miljonus lielu aizdevumu bruņojuma iegādei.
