No kurienes esam cēlušies: amerikāņi no Baikāla, eiropieši no Krievijas stepēm
“Ejiet, no kurienes nākuši!” – tā rasistiski noskaņoti indivīdi mēdz pasūtīt iebraucējus, aizmirstot, ka arī pašu senči bieži vien nemaz nav īsteni iedzimtie. Nesen, ASV Neatkarības dienas svinību laikā, kāda saniknota sieviete šādi vērsās pat pie indiāņu protestētājiem Rašmora kalna pakājē.
Ja doties pa priekšteču pēdām, viņu ceļš aizvestu līdz Baikāla ezeram Sibīrijā. Ja turpinātu tālāk, kopā ar dusmīgo tanti mēs visi sastaptos Āfrikā. To, no kurienes mēs nākam, pēta arheoģenētika vai ģenētiskā arheoloģija – jauna zinātnes nozare, kas cilvēces vēsturi cenšas atšifrēt pēc DNS analīzēm.
15 000 gadu sens zobs
Ar savām atziņām intervijā Deutsche Welle dalījies Vācijas slavenākais arheoģenētiķis, profesors Johanness Krauze, kurš piedalījies Maksa Planka Cilvēces vēstures institūta izveidē Jenā. Kopš jūnija Krauze vada arheoģenētikas nodaļas Jenā un Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūtā Leipcigā. Kopā ar žurnālistu Tomasu Trapi viņš uzrakstījis grāmatu Mūsu gēnu ceļojumi. Vēsture par mums un mūsu senčiem.
Krauzes vadībā veikts pētījums (publicēts maijā) atklāj Amerikas indiāņu saikni ar senajiem Baikāla iedzīvotājiem. Pirmie cilvēki Amerikā ieradās no mūsdienu Krievijas ziemeļaustrumiem pāri Beringa šaurumam.
“Tas jau ir pierādīts,” saka Krauze. “Tostarp pateicoties Amerikas indiāņu genomam, kas ir ļoti specifisks gēnu apvienojums no Austrumāzijas, šodienas Ķīnas un Eirāzijas ziemeļdaļas.” Kas tāds ir saglabājies tikai indiāņiem, viņu priekšteči Eirāzijā ir izmiruši.
Tādu pašu DNS liecību zinātniekiem izdevies iegūt izrakumos pie Baikāla – no zoba, kuru atstājis cilvēks, kas dzīvojis pirms 15 000 gadu.
Autobānis no Āzijas līdz Austrumeiropai
Krauze gan atzīst, ka arheoģenētikas iespējas ir ierobežotas laikā līdz 100 000 gadu, jo senāki DNS paraugi nesaglabājas. Arī 1000 līdz 2000 gadu senai vēsturei arheoģenētika īpaši nepievēršas, jo par tik jauniem laikiem pietiek arī rakstisku liecību. Toties minētajā laikposmā ir daudz revolucionāru atklājumu.
Tā kā pusi Eirāzijas aizņem Krievija, tā pētniekiem ir visai nozīmīga teritorija. Turklāt, pateicoties aukstajam klimatam, daudz labāk saglabājas ģenētiskais materiāls, atšķirībā no Indijas, Dienvidķīnas vai Arābijas pussalas.
“Pēdējos 5000 gados Krievija bija viens no visdinamiskākajiem planētas reģioniem no ģenētiskā viedokļa. Stepes josla pār tās milzīgo teritoriju, savienojot Austrumeiropu ar Āziju, bija sava veida autobānis, pa kuru ļoti bieži pārvietojās mobilas grupas, skifi, huņņi, avāri, mongoļi. Tas viss veda pie plaša mēroga ģenētiskās apmaiņas,” stāsta Krauze.
Stepes gēnu mantojums
Noskaidrots, ka pirms 5000 gadu tagadējās Dienvidkrievijas stepju iemītnieki – klejotāji lopkopji – devās divos virzienos, uz austrumiem un rietumiem. Vieni sasniedza Altaju, otri sajaucās ar toreizējiem eiropiešiem. Šī senā migrācija pēdējos piecos gados ir labi izpētīta, zinātnieku rīcībā ir vismaz 2000 DNS paraugu no visdažādākajām vietām.
Baltijas austrumdaļā ir augstākā stepes gēnu daļa, ap Vidusjūru vismazākā, Sardīnijas salā nav nemaz. Migrācija arī nebija lavīnveidīga kā mūsdienās, bet uz 500 gadiem izstiepts process.
“Piemēram, grupa, kas pirms apmēram 4500 gadu atnāca uz Britu salām, pa ceļam “no Krievijas” paspēja sajaukties ar iedzīvotājiem iesākumā Austrumeiropā, pēc tam “Vācijā”, bet tad vēl “Holandē”,” skaidro profesors Krauze. Secināts arī, ka ienācēju vīrieši bijuši ģenētiski veiksmīgāki nekā vietējie sāncenši, jo tieši viņi atstāja galvenās izmaiņas.
Imigrants imigranta galā
Arī paši senās Krievijas teritorijas iedzīvotāji bija imigranti. Apmēram pirms 7500 gadu tur cilvēki ieradās trīs viļņos – no Kaukāza, Vidusāzijas un Ķīnas. No dienvidiem ieradās zemkopji un lopkopji, sākot sajaukties ar vietējiem medniekiem un vācējiem.
Piemēram, Ziemeļkaukāzā pastāvējušās Maikopas kultūras (pirms 4500 līdz 6000 gadu) pārstāvju DNS puse gēnu sakrīt ar ienācējiem no mūsdienu Irānas ziemeļiem. Viņu senči savukārt bija no tagadējās Sīrijas un Irākas, kur atrastas senākās zemkopības un lopkopības pēdas. “Bet uz arābu reģionu mūsdienu cilvēks atnāca no Āfrikas, tieši tā bija izejas punkts Homo sapiens pasaules ekspansijai,” atgādina Krauze.
Tā nu visos eiropiešos ir atrodams ģenētisks popurijs, pa druskai no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem, Krievijas stepēm, un vēl ir arī divi procenti gēnu no neandertāliešiem, izmirušās cilvēku sugas.
Īsteno romieti grūti atrast
Interesants piemērs ir arī Senā Roma. Pērn žurnālā Science ASV un Itālijas zinātnieku publicētā pētījumā pirmo reizi ģenētiski analizēti tās iedzīvotāji. Atklājies, ka reiz varenās impērijas pirmsākumos Mūžīgā pilsēta bijusi pārsteidzoši kosmopolītiska, to apdzīvoja galvenokārt ienācēji no Tuvajiem Austrumiem un Grieķijas, nevis īstenie Apenīnu pussalas iezemieši.
Džonatans Pritčards no Stenforda universitātes ar kolēģiem izanalizēja no 127 seno romiešu kauliem iegūtās DNS druskas – sākot no mezolīta un beidzot ar 19. gadsimta vidu. Izrādās, ka visi ceļi tiešām veda uz Romu. To dibināja apmēram astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras senie italiki, un aizvien jaunu teritoriju pievienošana radīja masu migrāciju.
Igauņiem tuvāki ir latvieši
Valodas ziņā latviešiem radniecīgi ir lietuvieši un igauņiem somi, bet ģenētiski ir citādi – DNS līmenī igauņi ir ģenētiski tuvāki latviešiem, lietuviešiem, poļiem un Krievijas ziemeļrietumu daļas iedzīvotājiem.
Par to 2012. gadā pavēstīts Tartu universitātē aizstāvētā doktora disertācijā. Tenu Esko salīdzināja 16 Eiropas tautu DNS virknes, atklājot, ka igauņiem ģenētiski vistālākie ir itāļi, franči, spāņi un Somijas ziemeļos Kūsamo mītošie somi. Pēdējo senči varētu būt sāmi, kas tikai pirms dažiem gadsimtiem pārgājuši uz somu valodu. Tomēr pašiem somiem ģenētiski tuvāki ir igauņi.
