Māte viņu pameta autostāvvietā. Vēsturiska prāva palīdzēs adoptētai sievietei pietuvoties patiesībai

Kara Bosa 18. novembrī pirms 36 gadiem tika atrasta pamesta autostāvvietā kādas Dienvidkorejas pilsētas centrā. Pēc tam viņu adoptēja amerikāņu pāris.

Tagad Bosa uzsāka tiesvedību par paternitāti, un šis ir pirmais gadījums Dienvidkorejā, kad to dara uz ārvalstīm adoptētais cilvēks. Bosa uzvarēja tiesā, tāpēc tagad cer stāties aci pret aci ar savu tēvu, lai noskaidrotu, kas bija viņas māte.

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados ik gadu tūkstošiem zīdaiņu un mazuļu tika izvesti no savas dzimtenes un nonāca pie ārvalstu adoptētājiem. Kara Bosa ASV nonāca 10 mēnešus pēc tam, kad viņu atrada pamestu, tomēr pēdējos gados Bosa vairākkārt devās uz Dienvidkoreju, jo ļoti vēlējās uzzināt, kas ir viņas bioloģiskā māte. Ar savu bioloģisko tēvu Bosa tikmēr vēlas tikties ne tikai, lai mēģinātu uzzināt ko vairāk par savu māti, bet arī noskaidrot, kāpēc tika atstāta. Viņas iespējamās pusmāsas gan liedza tikties ar padzīvojušo kungu, apgalvojot, ka viņa nav ģimenes locekle. Lai panāktu taisnību, Bosa iesniedza prasību paternitātes noskaidrošanai.

Lai noskaidrotu, vai sieviete saka taisnību, tika veikts DNS tests, kas uzrādīja 99,9981% varbūtību, ka vīrietis ir viņas tēvs.

Lai piedalītos tiesā, Kara Bosa Seulā ielidoja no Amsterdamas, kur dzīvo kopš 2009. gada, kopā ar savu holandiešu vīru audzina dēlu un meitu un vada bērnu noslīkšanas novēršanas programmu.

Tad, ja Bosa tiks iekļauta sava tēva ģimenes reģistrā, pēc Dienvidkorejas likumiem viņai pienāksies arī daļa no mantojuma, kas būs jāsadala kopā ar pārējiem bērniem, turklāt viņas pusmāsas nevarēs liegt tikties ar tēvu. “Mans nolūks bija iespēja parunāt ar viņu, lai atrastu savu māti,” sacīja Bosa.

Viņas lieta guva lielu mediju uzmanību, jo tās iznākums varētu radīt nozīmīgu precedentu uz ārvalstīm adoptētajiem cilvēkiem, kurus izveda no dzimtenes. Zīmīgi, ka daudzi adoptētie dienvidkorejieši pēdējos gados aktīvi atgriežas dzimtenē, lai meklētu savas saknes un bioloģiskos vecākus.

Tiesa gan, šādi meklējumi nekad nav viegli, tos var apgrūtināt tas, ka dokumenti ir nozaudēti vai pat viltoti, kā arī bailes no kauna un skandāla, kas bieži bioloģiskajiem vecākiem neļauj atzīt savus ārlaulības bērns, kurus viņi reiz pameta vai nodeva adopcijai.

Turklāt vietējie privātuma likumi nosaka, ka bioloģiskajiem vecākiem ir jādod piekrišana, ka adoptētie bērni var iegūt informāciju, kā uzmeklēt savus radītājus.

Lai arī Karas Bosas galvenais mērķis bija atrast māti, viņa cerēja, ka šis gadījums palīdzēs Dienvidkorejas valdībai atzīt, ka spēkā esošā prakse un privātuma likumi ir pamatos nepareizi un tie būtu jāmaina.

Dienvidkorejai reiz bija neviennozīmīga slava kā “bēbīšu eksportētājvalstij”. Aizvien ik gadu ārvalstīs nonāk simtiem Dienvidkorejas mazuļu, bet kopš Korejas kara beigām 1953. gadā kopumā vairāk nekā 167 000 bērnu nonāca ģimenēs ārzemēs.

Karu Bosu adoptēja Rasels un Marianna Bedeli no Mičiganas štatā. Tikai tad, kad viņa pasaulē laida savu meitu, Bosa sāka domāt par mokošajām sāpēm, kas, iespējams, bija jāpārdzīvo viņas mātei, kurai nācās pamest savu meitu. Bosa vēlējās atjaunot saikni ar savu bioloģisko māti.

Bosa arī neizslēdza, ka viņa ar savu māti varētu nodibināt jaunas attiecības. Tāpat viņa grib pateikt, ka viņai vairs nav jāuztraucas par meitu.

Bosas cīņa gan vēl nav galā. Lai arī tiesa ir uzvarēta, viņa nevar piespiest savu tēvu viņu satikt vai atklāt mātes identitāti, ja viņš atnāks uz tikšanos.

Martā Bosa klauvēja pie sava tēva nama durvīm Seulā, bet viņš pamāja, lai sieviete dodas prom. Vēlāk viena no pusmāsām pateica, ka Bosa ielaužas svešā īpašumā un viņa nav ģimenes loceklis. Ģimene gan piekrita, ka gadījumā, ja Bosa uzvarēs tiesā, viņi nākamnedēļ varēs satikties, tomēr sieviete nav droša, ka tēvs patiešām ieradīsies.

“Es ceru, ka viņš atnāks,” sacīja sieviete.