Radi nezina nāves laiku, ne kapavietu: Baltkrievijas nāvessodu sistēmas baisā realitāte

BBC vēstī par kādu baltkrievieti Natāliju, kuras divi dēli ir nolemti nāvei. 18 gadus vecais Staņislavs Kostevs un viņa 20 gadus vecais brālis Iļja Kostevs pērn aprīlī cietsirdīgi nogalināja savu kaimiņieni, bet ar nolūku slēpt pēdas aizdedzināja māju. No nogalinātās pedagoģes mājas viņi iznesa datoru un maisu ar pārtikas produktiem.

Tad, ja Natālijas dēli tiks sodīti ar nāvi, viņai aizvien nāksies atstrādāt parādu, kas sakrājies par viņas dēlu uzturēšanu bērnu namā. Atstrādāt ir paredzēts galvaspilsētā Minskā, tāpēc Natālija nevarēja būt klāt tiesā Čerikovas pilsētā, kas atrodas 300 kilometru attālumā no galvaspilsētas, un viņa nevarēs tikt uz tikšanos Mogiļevas apgabalā, kur Iļjam un Staņislavam varētu tikt izpildīts nāvessods, vēstī BBC.

Kāpēc tā notika?

Natālijas vīrs nomira, kad jaunākajam no viņu četriem bērniem bija vien pieci mēneši. Sieviete, kā vien varēja un mācēja, cīnījās par izdzīvošanu. Strādāja par slaucēju, jaunākos bērnus atstājot vecākajai meitai Aņai, tāpat mēģināja spēkus autotransporta nozarē, kur darbs ilga no rīta līdz vēlam vakaram. Pēc vīra nāves viņa nonāca tiesvedībā par mantojumu, tāpēc pārdeva savu mājas daļu un ar bērniem mitinājās kā dienesta, tā privātos dzīvokļos. BBC vēsta, ka, protams, sieviete arī pati nebija bez vainas – viņa pati stāsta kā sociālie darbinieki pēc tam, kad bija pamielojušies ar viņa ceptajiem pīrāgiem, atskaitē rakstījuši, ka atrada Natāliju piedzērušos.

Tā Natālijai izdevās sisties 13 gadus. Pēc tam viņas jaunākie dēli nonāca valsts aprūpē. Puiši kavēja mācības, skolā kāvās, bet Iļja bija uzskaitē nepilngadīgo lietu inspekcijā. Sasniedzot pilngadību, abi puiši varēja atgriezties mājās. Jaunākais pārradās mājās teju pašas slepkavības priekšvakarā.

Tagad Natālija par dēlu uzturēšanu ir parādā valstij aptuveni 4000 dolāru. Mēnesī algā saņemot 200 dolārus, no kuriem trešdaļa tiek ieturēta, parāda atmaksa var ilgt daudzus gadus.

Arī Natālijas jaunākajai meitai Annai divreiz draudēja atņemt bērnus, taču viņai izdevās izcīnīt, ka atvases paliek ģimenē, jo turp, kur aizsūtīja brāļus, Anna savus bērnus laist negrib. Tiesā izskanēja, ka viņas brāļi devās pie kaimiņienes skaidrot attiecības, jo viņa vairākkārt draudējusi panākt, lai Annas bērni nonāktu valsts aprūpē.

Brāļu māte Natālija tagad lūdz Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko apžēlot viņas dēlus un nāvessoda vietā piespriest kaut vai mūža ieslodzījumu, tomēr cerības ir mazas, jo Lukašenko par šo gadījumu jau izteicies publiski: “Divi nelieši, citādāk viņus nosaukt nevar. Bija jau laupīšanas un sodi, bet tad nogalināja savu skolotāju. Par to, ka viņa aizstāvēja viņu māsas bērniņus. Māsa ir nekāda, asociāls elements. Bet skolotāja viņus aizstāvēja, pieprasīja izņemt no ģimenes. Viņi viņu graizīja visu nakti.” Lukašenko vēl piebilda, ka šo lietu pats personīgi pastiprināti kontrolēs.

Cilvēktiesību aizstāvju pieredze liecina, ka Lukašenko lietu vērtējumi parasti nepaliek bez tiesu un apelācijas instanču uzmanības. Savas valdīšanas laikā Lukašenko tikai vienu reizi ir apžēlojis uz nāvi notiesāto. Par to Baltkrievijas prezidents reiz stāstīja pats, bet sīkākas ziņas par apžēloto nav zināmas. Cilvēktiesību aktīvistu aplēses liecina, ka kopš neatkarības iegūšanas Baltkrievijā izpildīti vairāk nekā 400 nāvessodi.

Kampaņas “Tiesību aizstāvji pret nāvessodu” vadītājs Andrejs Poluda norāda, ka Baltkrievijā pastāvošā kārtība ir padomju savienības mantojums. Radiniekiem neizsniedz mirstīgās atliekas, neatklāj soda izpildes laiku, neatklāj vietu, kur apglabāts notiesātais. “PSRS tā darīja ar mērķi slēpt masu represijas,” skaidro Poluda, norādot, ka nāvessodus izpilda nevis viens cilvēks, bet ir vesela komanda. Soda izpildes laikā klāt ir ārsts, kurš konstatē nāvi, ir prokurors, kurš uzrauga, vai process norit likumiski. “Es reizēm braucu metro un domāju: interesanti, šodien ar metro brauc kāds cilvēks, kurš ir daļa no šīs nāvessoda izpildes sistēmas? Un ko viņš saka ģimenei, bērniem? “Tētis labi šomēnes pastrādāja”?”

Nāvessoda izpildes procedūra Baltkrievijā ir slepena, atšķirībā no ASV, kur dažos štatos atļauta pat radinieku un žurnālistu klātbūtne. Baltkrievijas sistēmas slepenību kritizē arī starptautiskās organizācijas, teikts pēdējā “Amnesty International” ziņojumā.

Baltkrievijas varasiestādes ignorē vietējo cilvēktiesību aizstāvju aicinājumus atcelt nāvessodu. Gan vietējie, gan starptautiskie aktīvisti aicina Minsku noteikt moratoriju nāvessoda izpildei, bet ar laiku no šī soda mēra atteikties pavisam, taču Lukašenko atsaucas uz tautas gribu – 1996. gada referendumā 80,44% nobalsojušo vēlējās saglabāt nāvessodu valstī. Lukašenko ir pārliecināts, ka jaunā referendumā šī tautas griba tiktu apliecināta vēlreiz, tomēr Poluda uzskata, ka statistika ir neviennozīmīga.

“Mūsu pozīcija ir tāda: mēs iestājamies pret referendumu nāvessoda jautājumā, jo šim jautājumam ir emocionāls raksturs. Neviens neprasīja mūsu pilsoņu viedokli, piemēram, kad sāka ieviest “parazītu nodoklis” [sods personām, kuras nostrādājušas mazāk par 183 dienām gadā], kuru tauta neuztvēra pozitīvi. Tāpēc, ka visi saprata, kāds būs iznākums. Jautājums par nāvessodu vienmēr bijis valdošo vai politisko elišu lēmums,” viņš saka.

Minskas metro spridzinātāju lieta

Pēc tam, kad publiski izskanēja ziņas, ka par Minskas teroraktu, kas notika metro 2011. gada 11. aprīlī, ar nāvi notiesāti divi apsūdzētie, cilvēki uz mātes Ļubovas Kovaļevas māju Minskā sāka nest ziedus. Specdienestu pārstāvji sākumā bloķēja kāpņutelpas durvis, bet cilvēki ziedus sāka likt uz soliņiem pie mājas. Lai novāktu šo “masu nekārtību”, ziedus tomēr atļāva ienest dzīvoklī.

Sprādziens Minskas metro notika pīķa stundā, dzīvību zaudēja 15 cilvēki, bet vairākus simtus atzina par cietušajiem. Par terorakta īstenošanu apsūdzēja Dmitriju Konovalovu un Vladislavu Kovaļevu, kurus specdienesti “izskaitļoja” diennakts laikā. Vladislavu Kovaļevu faktiski apsūdzēja par neziņošanu par noziegumu. Viņš savu vainu neatzina, aktīvi cīnījās par savu aizstāvību tiesā un lūdza prezidentam apžēlošanu. Dmitrijs Konovalovs tikmēr visa tiesas procesa laikā pateica tikai vienu frāzi, ka viņš to visu paveica, “lai destabilizētu sabiedrisko kārtību”. Abus vīriešus nošāva 2012. gada martā, četrus mēnešus pēc sprieduma pasludināšanas.

Cilvēktiesību aizstāvji konstatēja, ka pēc izmeklēšanas, tiesas un sprieduma izpildes Baltkrievijā krasi saruka to cilvēku skaits, kas atbalsta nāvessodu, jo daudzi iedzīvotāji varas rīcību novērtēja kā pārsteidzīgu un neobjektīvu.