Spānijā notiek parlamenta vēlēšanas - to iznākumu ir grūti prognozēt

Pašreizējam premjerministram Pedro Sančesam, kas pārstāv sociālistus, pirmstermiņa vēlēšanas nācās izsludināt tāpēc, ka parlaments februārī noraidīja viņa mazākuma valdības sastādīto budžetu 2019.gadam.

Spānijas tradicionālā divpartiju sistēma pēdējo gadu laikā ir piedzīvojusi fragmentāciju, jo gan sociālistu, gan konservatīvās Tautas partijas (PP) pozīcijas satricinājusi 2008.gada finanšu krīze un korupcijas skandālu sērija.

Tagad vēlētājiem dota iespēja izvēlēties starp piecām nacionālajām partijām un vairākām reģionālajām partijām, kuru vidū ir arī katalāņu un basku separātisti.

Alternatīvu tradicionālajām partijām piedāvā Pablo Iglesiasa vadītā galēji kreisā "Unidos Podemos" (Apvienoti mēs varam - UP), kas tika izveidota pēc 2008.gada finanšu krīzes, un centriski labējā partija "Ciudadanos" (Pilsoņi), kuru vada Alberts Rivera.

Pēc pērn notikušajām Andalūzijas reģionālajām vēlēšanām uz Spānijas politiskās skatuves sevi nopietni pieteikusi arī Santjago Abaskala dibinātā galēji labējā partija "Vox" (Balss), ar kuras atbalstu reģionā pie varas nāca PP un "Ciudadanos" veidota labējā valdība.

Tā bija pirmā reize kopš diktatora Fransisko Franko nāves 1975.gadā un demokrātijas atjaunošanas, kad kāda galēji labēja partija guvusi tik lielus panākumus.

Eksperti uzskata, ka "Vox" šos panākumus var atkārtot arī nacionālā mērogā.

Tomēr vēlēšanu iznākumu ir grūti prognozēt, jo aptuveni 40% vēlētāju joprojām nav izlēmuši, par ko balsot.

Saskaņā ar aptaujām katra no piecām lielajām nacionālajām partijām iegūs vairāk nekā desmit procentus balsu, un pirmo reizi Spānijas vēsturē nāksies veidot koalīcijas valdību, norāda Madrides domnīcas "Instituto Elcano" analītiķis Ignasio Molina.

Tomēr, ņemot vērā koalīciju veidošanas pieredzes trūkumu un virkni polarizējošu jautājumu, pēc ekspertu domām, valdību izveidot būs grūti.

Tik dziļu politisko krīzi, kādu Spānija piedzīvo šobrīd, valsts nav pieredzējusi kopš demokrātijas atjaunošanas pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās, un tās cēlonis lielā mērā ir Katalonijas neatkarības jautājums.

Neskatoties uz Madrides centrālās valdības aizliegumu, katalāņu separātisti 2017.gada oktobrī sarīkoja neatkarības referendumu. Pamatojoties uz referenduma rezultātiem, Katalonijas reģionālais parlaments novembrī vienpusējā kārtā pasludināja neatkarību no Spānijas.

Toreizējais Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs, kas pārstāvēja PP, atlaida Katalonijas parlamentu un valdību un izsludināja ārkārtas vēlēšanas.

Taču decembrī notikušajās vēlēšanās katalāņu separātistiem izdevās saglabāt savu absolūto vairākumu, kā rezultātā Barselonas un Madrides pretstāve turpinās.

Sančes, kas nāca pie varas pagājuša gada jūnijā, gāžot Rahoja valdību, mēģinājis uzsākt sarunas ar katalāņu separātistiem, taču tas satracinājis labējo partiju elektorātu. Īpaši veiksmīgi bažas par valsts vienotības saglabāšanu savā labā izmantojusi "Vox".

Labējie izmantojuši arī konservatīvi noskaņotās sabiedrības daļas satraukumu par sociālistu īstenoto politiku dzimumu līdztiesības un viendzimuma pāru tiesību jomā, kā arī pieaugošo neapmierinātību ar nelegālo imigrāciju.

Lai gan priekšvēlēšanu debašu laikā uzmanība tika pievērsta arī tādiem jautājumiem kā mantošanas nodoklis un ekonomiskās problēmas, kas joprojām nomoka Spāniju, eksperti norāda, ka politikas fokuss ir mainījies.

"Tas ir tas pats, kas notiek daudzās citās valstīs," atzīst Eiropas Starptautisko attiecību padomes analītiķis Hosē Toreblanka, norādot, ka lielāka loma ir jūtām, vēlētāju neapmierinātībai un identitātes jautājumiem nekā politiskiem risinājumiem.